Izrāde "Nākošpavasar" "Teātris.zip" ierakstā skatāma līdz 23. septembrim.
Ojārs Rubenis: Tom, tu ne pirmo reizi esi iestudējis lugu, kas jau kādu laiku ir dzīvojusi savu dzīvi. Tā tev bija ar diplomdarbu Latvijas Nacionālajā teātrī – Gunāra Priedes lugu "Zilā" –, kas bija ļoti laba izrāde, un tagad ar "Nākošpavasar". Kāpēc tāda izvēle?
Toms Treinis: Izvēle droši vien ir tāda tāpēc, ka kaut kāds sentiments šajās lugās ir. Abas lugas, ko tu, Ojār, minēji, runā par jauniem cilvēkiem.
Gan Lelde Stumbre, gan Gunārs Priede savā laikā, manuprāt, ir bijuši ļoti mērķtiecīgi un progresīvi autori. Šajās lugās ir ļoti daudz jauna cilvēka sajūtas un pārdomas, kas kaut kādā ziņā sakrita ar manu tā brīža emocionālo stāvokli vai sajūtām.
Šīs lugas ir ļoti pilnas, īpaši "Nākošpavasar", ar īstām, dzīvām attiecībām, tur nav melu. Tā ir ļoti liela vērtība lugai, un tas man uzreiz arī uzrunāja.
Ojārs Rubenis: Tā ir it kā tāda vienkārša tēma šajos sarežģītajos laikos, kad ir kovids, kari, apkārt briesmu stāsti, daudz nežēlības un klimata maiņas. Tu runā it kā par ļoti vienkāršotām lietām.
Toms Treinis: Tās nav, kā tu mini, briesmas un draudi. Tur ir sirds, un tā sirds tēliem lugā reizēm kļūst smaga vai vieglāka. Man liekas, ka to var pielīdzināt līdzvērtīgi kā ar kādu citu lielu traģēdiju vai kataklizmu. Tās ir cilvēku savstarpējās attiecības. Tas vienkārši ir dzīvi. Es katrā ziņā nebaidos no kaut kā, kas tajā brīdī varbūt nav ļoti aktuāli.
Ojārs Rubenis: Savstarpējās attiecības jau nu galīgi nav viegla tēma.
Toms Treinis: Nu jā. Tu minēji tā, tāpēc...
Ojārs Rubenis: Kā tu par to saki, Mārtiņ?
Mārtiņš Meiers: Pirmkārt, es nebiju spēlējis nevienā Leldes Stumbres darbā.
Tas, kas aktierim vienmēr ir patīkamākais – ka vārdi, kuri ir jāizrunā, guļ mēlē ļoti dabiski, ļoti dzīvi; tā ir bauda runāt šādus tekstus.
Šīs lugas gadījumā tā ir. "Nākošpavasar" šarms ir, ka, lai arī luga rakstīta laiku mijā, kad mainījās varas, tajā nav nekādu tā posma sociālo kataklizmu ilustrācijas vai pētījuma, luga vairāk ir cilvēka dvēseles kataklizmu pētījums. Kādēļ tagad [to iestudējām]? Arī tagad ļoti daudz jaunu cilvēku brauc uz laukiem un tieši tāpat pārbauda savas gara spējas, darba spējas un savu attiecību spējas, nomainot vidi. Varbūt tajā brīdī, kad luga tika rakstīta, kontrasts, atšķirība starp reģionu un kādu pilsētu, bija daudz katastrofālāka. Tagad tas varbūt vairs nav tik asi. Bet tā latviešiem raksturīgā raksturu buķete – es pat nezinu, kā to kostu kāds ārzemju režisors. Man šķiet, tur ir ļoti uzpazīstami latviešu tipāži, kurus redzot, skatītāji, tad, kad mēs esam visai Latvijai braukuši pāri, noelšas no tā, cik... Es esmu to novērojis, ka skatītājiem tā ir nenormāla bauda – redzēt kaut ko, ko tu nevis viens pret viens zini, bet, ka tu uzpazīsti, piemēram, ka kaimiņiem ir tāds pats namiņš. Kaut kā fantāzija ļoti saslēdzas. Skatītāji ar ļoti lielu atvērtību ir šo izrādi skatījušies.
Ojārs Rubenis: Lelde, kad lugu rakstījāt – tās bija 80. gadu beigas –, jūsu mērķis bija parādīt sociālo dzīvi vai tikai cilvēku attiecības?
Lelde Stumbre: Sociālo dzīvi noteikti nē, jo, kā jau te minēja, aktualitāšu lietas ir ļoti mainīgas.
Ja tu ieraksti kādu lielu aktualitāti savos darbos, tad pēc piecām minūtēm tā vairs nav aktualitāte. Ir jāturas pie pārbaudītām vērtībām, un tās ir cilvēku attiecības, protams.
Mārtiņam taisnība, ka toreiz dzīve bija drusku citādāka, tā bija krietni sarežģītāka. Lai jauni cilvēki pārceltos uz laukiem būtībā vajadzēja nomainīt visu. Šodien tas nav tik sarežģīti. Mums katram ir pa automobilim, ir mobilie telefoni, bet toreiz nebija nekas, pat normāli telefoni būdiņā, pa kuriem piezvanīt.
Ojārs Rubenis: Bet bija kaimiņienes! (smejas)
Lelde Stumbre: Protams! Tur vis kaut ko varēja uzzināt. Šī luga patiesībā ir rakstīta, jo es pati pārdzīvoju tādu lietu.
Ojārs Rubenis: Jūs pārcēlāties uz laukiem?
Lelde Stumbre: Es to mēģināju izdarīt. Dažādu citu iemeslu dēļ tas neizdevās, bet es to vienmēr nožēloju.
Ojārs Rubenis: Ja jūs būtu palikusi laukos, jūsu būtu laimīgāka?
Lelde Stumbre: Jā, protams! Obligāti! (visi smejas)
Ojārs Rubenis: Kāpēc jums tāda pārliecība?
Lelde Stumbre: Man toreiz bija pārliecība, ka es to ļoti gribu un varu, un ka es esmu spēcīga. Tagad man arī ir tieši tāda pati pārliecība.
Ojārs Rubenis: Bet to jau vēl var izdarīt.
Lelde Stumbre: Laikam vairs nē. Ļoti žēl, ka man tas neizdevās.
Ojārs Rubenis: Kā ir tad, kad materiāls tiek pārcelts uz šodienu? Šajā lugā, man liekas, nekas daudz nebija jāmaina.
Lelde Stumbre: Jā, nebija. Tā jau nav opera.
Operas var pārcelt uz šodienu un tu jau vairs nezini, par ko ir runa, tik vien, ka mūzika, paldies Dievam, palikusi tā pati. Ar teātra izrādēm nav tik traki. Es domāju, ka Toms ļoti labi un ar pietāti ir izturējies pret materiālu.
Aktieri arī, protams. Man patika arī tā iepriekšējā izrāde, ko Māra Ķimele veidoja Valmieras teātrī.
Ojārs Rubenis: Tas bija tuvāk tam laikmetam.
Lelde Stumbre: Jā, un drusku citādāk. Bet šajā gadījumā bija ļoti patīkami uz to skatīties. Nevienā brīdī nebija tā – oi, šo nedariet. Visu laiku bija tā – jā, mēs ejam pareizajā virzienā.
Ojārs Rubenis: Tad jūs par to esat priecīga?
Lelde Stumbre: Jā, pareizi.
Ojārs Rubenis: Jaunie cilvēki, vai šobrīd tāda tipa dzīve laukos, kādu dzīvo lugas varoņi tajā pamestajā māja, ir reāla?
Mārtiņš Meiers: Es pazīstu vairākus jaunus cilvēkus, pārus, kuri ir pārvākušies dzīvot pie Limbažiem vai uz Kuldīgas pusi. Viņiem ir sava vieta, savs mazais namiņš. Tie ir stipri jauni jaunieši, aptuveni tādi kā lugā filologs un topošā mākslas zinātniece.
Ojārs Rubenis: To es tā kā saprotu, jo tagad var strādāt no mājām, bet es vaicāju tieši par tādu dzīvi kā lugā, kad māja ir nost, tā ir trūcīga.
Toms Treinis: Man viens no mīļākajiem raidījumiem Latvijas Televīzijā ir "Province"...
Mārtiņš Meiers: Jā!
Toms Treinis: Tur ik pa laikam ir stāsts par jauniem cilvēkiem, piemēram, par kādu meiteni, kas pārņēmusi ne mazu māju, bet muižiņu, un kaut arī līdzekļu nav daudz, viņa dara; tu redzi, ka viņa savu dzīvi ir pilnībā nomainījusi – Rīgā strādājusi apmaksātā darbā un tagad liek visu šajā ēkā un mēģina vēl kaut ko darīt, lai nopelnītu. Jā, ir cilvēki, kas tādus lēmumus pieņem. Laiks ir pagājis un ir cita tehnoloģiskā attīstība, bet, es domāju, ka noteikti [pārvākšanas turpinās].
Ojārs Rubenis: Mārtiņ, tavs tēls šajā lugā patiesībā ir kā tāds skrūvgriezis, kas pārim sačakarē dzīvi. Lelde man droši vien tūlīt oponēs, bet tā sajūta ir tāda, ka tavs varonis izposta divu cilvēku dzīvi.
Mārtiņš Meiers: Šīs izrādes kamertonis (es arī tādus lielus vārdus izmantošu) man ļoti patīk. Bez tādiem lieliem uzrāvieniem un nokritieniem tas brīdis...
Tas jau nosaukumā ir iekodēts – brīdis pirms, nākošpavasar. Kaut kas tūliņ būs starp viņiem, bet tas nekad nenotiek melodramatiskā ekstāzē. Tas kamertonis ir tik rosinošs. Tā fāze pirms jūs abi esat sarunājuši, ka esat iemīlējušies. Tāds plāns, plāns zīdpapīrs, kas rodas tepat.
Tas nekas, tā var gadīties. Tas nav nekas vardarbīgs. Tā sapostīšana, tas ir... Ja divi cilvēki, kas ir atbraukuši uz nomaļu vietu, kur pārim būtu iespēja vienam otru redzēt, arvien mazāk [redz], viņi sāk attālināties.
Toms Treinis: Vēl lugā ir labi uzrakstītas gaidas – ko viņi gaida no dzīves laukos. Tās ir pilnīgi pretējas tam, kāda ir realitāte. Tu jau patiesībā neapzinies, cik tas darbs ir šausmīgi smags un grūts, ja tiešām gribi būt tādā lauku māja, nevis ka tu samaksā 100 tūkstošus, tev atjauno kaut kādu māju un tu tur dzīvo.
Mārtiņš Meiers: Viens ir braukt uz tādu lauku māju kā glancētos žurnālos, kur tu ar spīdīgiem gumijas zābakiem un lietusmēteli staigāsi, nofotografēsies un pēc tam brauksi atpakaļ, bet otrs – dzīves realitāte. Nav ne sliktāk, ne labāk. Manam varonim – Jorgenam – dzīve ir tāda, kāda tā ir. Cīņa notiek ne tikai Filologu fakultātē, kurš labāku rakstu uzrakstīs, bet arī par sirdīm.
Ojārs Rubenis: Lelde, mēs kādreiz runājam par to, ko viņi nav pieredzējuši – par mūsu laiku, par 60., 70., 80. gadiem, kas bija skarbi. Šodien, man liekas, dzīve ir tikpat skarba, tikai pa citu vagu tiek arts. Jūsuprāt, kas ir tās ārkārtīgi svarīgās tēmas, par kurām šobrīd teātrī vajadzētu runāt?
Lelde Stumbre: 90. gados, protams, notika Atmoda un tu biji iekšā visos notikumos, bet tagad, pēc šiem gadiem, mūsu redzējums ir krietni paplašinājies, tas ir aizgājies krietni pāri Latvijas robežām. Jau divus gadus kopš Ukrainas notikumiem, man šķiet, ka tas, kas notiek pasaulē, piepeši ir ārkārtīgi svarīgi, ne tikai tas, kas notiek Latvijā. Paldies Dievam, mums ir burvīgs jauns prezidents. Viss kārtībā, kādu brīdi var uzelpot.
Ojārs Rubenis: To mēs redzēsim. (smejas)
Lelde Stumbre: To mēs redzēsim, bet izskatās, ka būs labi. Latvijā tā kā viss ir normāli, bet tā pasaules lieta, tas, kas notiek aiz Latvijas robežām, man liekas, kļūst arvien svarīgāk katram no mums. Protams, cilvēku attiecības ķer līdzi viesiem šiem notikumiem, jo mainās dzīves uztvere, kas ir svarīgais, kādas ir prioritātes mūsu dzīvē – vai tas elektrības rēķins, kas ir uzkāpis debesīs vai tomēr tas, kas notiek Ukrainā. Man šķiet, kas tas kaut kur jau ir vienlīdz svarīgi .
Es nevaru pateikt, vai kādreiz mūžā pieķeršos kaut kam tik svarīgam, kā pasaules lietas, bet vispār vajadzētu.
Jo iznāk tā, ka mēs te šiverējam pa mazu, skaistu pītu groziņu, esam tai groziņā visas olas salikuši, cālēni ir izšķīlušies, jūtamies labi...
Ojārs Rubenis: Un ar mums jau nekas nenotiks.
Lelde Stumbre: Jā, un tas pīļu dīķītis atkal ir tāds...
Ojārs Rubenis: Kāpēs jūs par to nerakstāt?
Lelde Stumbre: Tāpēc, ka tam visam ir jānobriest kaut kādā veidā. Mani patiešām ārkārtīgi satrauc karš Ukrainā un, protams, mūsu milzīgais kaimiņš, bet, [lai rakstītu], tam visam ir kaut kā jānobriest, ir jāsaprot virzienus un līmeņus, kādos tur viss notiek un kā tas tiešām uz mani vai uz mums visiem attiecas.
Ojārs Rubenis: Tom, tu, kā jau es teicu, ej ceļu pa cilvēku attiecībām, tev tās interesē, tev ir tāds periods un gan jau nāks arī kāds cits periods. Kuras tēmas ir tās, par kurām šobrīd būtu jārunā arī no teātra skatuves?
Toms Treinis: Man, piemēram, droši vien līdzīgā kontekstā kā Lelde minēja, ir ieinteresējis laiks, kad Latvijai bija pirmā neatkarība un tādi periodi, tādi cilvēki, kas ietekmēja vai sabiedrībā radīja viļņošanos. Tie arī ir notikumi, kas atstāj nospiedumu un ne vienmēr globāli un lielā mērogā, bet kaut vai Latvijā. Piemēram, Jānis Daliņš, kurš izcīna pirmo medaļu un kurš kaut kādā mērā 1936. gadā ir tik slavens un zināms cilvēks, viņš ir tik liels un tik daudz par viņu tajā brīdī runā, ka tas arī atstāj kaut kādu nospiedumu vēsturē. Tu arī ir cilvēka kategorija, likteņa kategorija – nāk karš un kā viņš tam tiek cauri, kā viņš emigrē un kas viņam ir dzimtā pilsēta Valmiera.
Ojārs Rubenis: Tu par to tagad taisi izrādi?
Toms Treinis: Jā, mēs sāksim taisīt. Mārtiņš ir scenārija/lugas autors. Mēs tieši par to interesējamies – par Latvijas pirmo olimpisko medaļnieku, par soļotāju. Tā, lūk. Man liekas, kaut kādas tādas lietas, kas ietekmē... Tas, kas arī Leldei lugās ir – cilvēka lieluma kategorija.
Ojārs Rubenis: Mārtiņ?
Mārtiņš Meiers: Ko es varu piebilst klāt?
Man ikdienā ir svarīgi, lai tā cilvēka, kurš ir uz skatuves, domāšana nepārvēršas lozungos. Jo šādos izaicinošos laikos gribas visu kaut kā saspiest lozungos,
arī tādā skaļā "mēs esam stipri vai lieliski", vai sākt mākslīgi pumpēt savu pašapziņu, savu vietu pasaulē. Parasti tas kaut kādā brīdi pārsprāgst.
Ojārs Rubenis: Kaut arī tagad esi pārgājis uz Dailes teātri, Valmieras teātrī vēl strādā pie lugas "Jāzeps un viņa brāļi", un tā, man liekas, ir tā visaptverošā tēma.
Mārtiņš Meiers: Savā ziņā jā.
Ojārs Rubenis: Kāds būs tavs Jāzeps, izejot no tā, ko tu teici?
Mārtiņš Meiers: Viņš vēl iekrīt bedrē.
Ojārs Rubenis: Ko tu gribi pateikt ar savu Jāzepu?
Mārtiņš Meiers: Zini, man liekas, ka vēl ir stipri par agru par to runāt, jo mēģinājumu process vēl ir tādā jēlā posmā.
Toms Treinis: Tā ir provokācija. (smejas)
Mārtiņš Meiers: Jā, tā ir provokācija. Tas ir tā, kā autoram paprasīt, par ko būs tava nākamā luga tad, kad ir uzrakstītas pirmās divas sarunas. (smejas)
Ojārs Rubenis: Es zinu, zinu. Kad biju teātra direktors, es režisoriem vairākkārtīgi prasīju, ko tu gribi pateikt ar darbu, ko studēsi. Vai ne, Tom? Tās bija lielākās mocības viņiem un tomēr man bija svarīgi, ko cilvēks, kad ķeras pie darba, ar to grib pateikt. Kas attiecas uz šo lugu: vai jūs visi trīs domājat, ka šāda māksla – no vienas puses ļoti vienkārši radīta izrāde, kas runā par tiem cilvēkiem, kas, iespējams, ir palikuši novārtā – atstāj uz skatītājiem to iespaidu, kādu jūs rakstot, domājot, iestudējot iecerējāt? Vai arī skatītāji noskatās izrādi un vienkārši dzīvo tālāk?
Toms Treinis: Manuprāt, noteikti atstāj iespaidu. Man kā režisoram, [taisot šo izrādi], bija tās dvēseles trīsas. Tad, ka Mārtiņš ar Klintu [Reinholdi] vai Klinta ar Ingu [Kniploku] spēlē, man tāda laba zīme ir, ka es pats kļūstu emocionāli aizkustināts mēģinājumu laikā. Man vienkārši tas atstāj spēcīgu iespaidu, kad tu ieraugi, ka starp tiem cilvēkiem spēles veidā ir radies kaut kas īsts un patiess.
Izrāde varbūt ir vienkārša, bet ne primitīva, kā saka UNESCO grāmata, ko es tagad lasu. Vienkārši, bet ne primitīvi, ir liela meistarība gan aktieriem, gan rakstniekiem un vispār cilvēkiem – nesarežģīt lietas pārāk daudz.
Ojārs Rubenis: Lelde?
Lelde Stumbre: Es pilnībā piekrītu, tāpēc, ka vienkāršībā ir savs skaistums.
Ojārs Rubenis: Un spēks.
Lelde Stumbre: Vienkāršība, iespējams, ir atelpa no tās lielās sarežģītības, kas ir gan uz teātra skatuves, gan mūzikā, gan glezniecībā. Tur tagad viss ir ļoti sarežģīti. Tev jāmežģī smadzenes, lai vispār saprastu, ko man ar to gribēja pateikt un vai tiešām es esmu tik stulba, ka nesaprotu, kas tur notika. (visi smejas) Tādēļ es domāju, ka vienkārša un saprotama izrāde ir kā tāda atelpa, ka šo es vismaz sapratu.
Ojārs Rubenis: Mārtiņ?
Mārtiņš Meiers: Ja visu laiku skan 100 vai 150 orķestra dalībnieku simfonijas, tad brīdī, kad tu izdzirdi kamermūziku, tā varbūt patiesi ir daudz vairāk, nekā, ja tu esi lielajā Kārnegija zālē.
Ojārs Rubenis: Lelde, paldies jums par lugu, ko savulaik uzrakstījāt! Paldies, Tom, ka tu to atradi un pieķeries tai, un ka ar Leldi sapratāties! Un tev, Mārtiņ, un visam aktieru ansamblim paldies par to patiesību, ko jūs caur šo lugu atnesat!
