Atmiņu jūrā
Mūzika, pirmā mīlestība un ekoloģija. Tie ir trīs "vaļi", uz kuru mugurām stundas garumā jaunais režisors Rūdolfs Apse nes jaundarbu "Vaļa dziesma" tuvāk skatītājam. Vairākslāņu kvazidokumentāls pieaugšanas stāsts jaunākajiem skatītājiem ļauj līdzpārdzīvot pusaudža Vendela iekšējai drāmai, bet pieaugušajiem dod iespēju ienirt deviņdesmito gadu sociālpolitiskajā ainavā. Jaunradītais viencēliens "Vaļa dziesma" paredzēts pusaudžiem no 12 gadu vecuma. Izrāde, ar kuru Latvijas Leļļu teātris izlēmis uzrunāt šo pusaudzības slieksni pārkāpjošo un šai teātrī līdz šim retāk redzēto auditoriju, ir veidota kā intīma, brīva saruna ar garāžas koncerta elementiem, atgādinot mēģinājuma un skaņošanas procesu pirms koncerta.
Izrādes radošā komanda – režisors Rūdolfs Apse, dramaturģe Ance Muižniece, māksliniece Līga Zepa, komponists Staņislavs Kuļikovs un aktieris Pēteris Galviņš – kopradot izstāsta trīs vasaras introvertā pusaudža Vendela dzīvē. Lai arī izrādes veidotāji neatklāj dramaturģijas saknes un to dokumentālo augsni, minu, tā drīzāk ir kopīgas asemblāžas pieeja, restaurējot deviņdesmito gadu kadrus un pusaudža pasaules izjūtu tajā.
Deviņdesmito atblāzma teātrī caur personisku, bet pārdzīvojumiem pilnu pieaugšanas stāstu pirms pāris gadiem izskanēja režisora Valtera Sīļa iestudējumā "Man bija brālēns" (2020). Tas bija balstīts dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces personiskā, lugā izstāstītā stāstā, atklājot deviņdesmito gadu ēnas puses, kad savu brālēnu nākas zaudēt viņa mafijas saišu dēļ. Ar izrādes starpniecību tā ir atgriešanās kopīgi pavadītās pusaudzības vasarās un mākslas pieļauta nepabeigta saruna.
Saruna ar reiz pazaudētu, bet sev tuvu cilvēku ir arī izrāde "Vaļa dziesma". Tematiski tā iezīmē līdz šim Latvijas Leļļu teātrī nevērtētu pārmaiņu laiku – deviņdesmitos gadus – ar neatņemamu cerību un vilšanās klātesamību tajos.
Šis emociju "pārītis" ir klātesošs arī izrādē, kur uz pasauli jāraugās ar pusaudža Vendela acīm, vienlaikus ieraugot arī ironiski kritisku komentāru par pēcpadomju realitātē saaugušajām nezālēm, tostarp prihvatizāciju, korupciju, sociālo bezatbildību un noslāņošanos. Šāda pieeja paplašina izrādes auditoriju, uzrunājot ne tikai skeptiskos pusaudžus, bet arī pieaugušos, kuri paši šo laiku ir piedzīvojuši.
Runāt dziesmās
Melnbaltas kedas. Melni, pieguļoši džinsi. Spilgti oranžs T krekls ar uzrakstu "Plankton Club". Pusgaras, rozā pinkas. Zilibalts sejas krāsojums, radniecīgs grupas "Kiss" dalībnieku ekspresijai. Pētera Galviņa gliemežnieciski introvertais pusaudzis Vendels, šķiet, ir izkāpis no TV ekrāna izliektas lēcas vai kāda garāžā uzfilmēta videoklipa. Galviņam šī ir teju monoizrāde (ja neskaita portālu uz pagātni – divkasešu magnetofonu un balsis, kas skan no tā, tai skaitā meitenes Lauras balsi), te ir gan performeris, gan solists, gan skaņu mākslinieks.
Puisis kopā ar mammu, kura strādā divos darbos, vasaras pavada kādā piejūras ciemā, dzīvodams treilerī. Tā kā turpat esošās akas ūdens izrādās piesārņots ar notekūdeņos ieplūdušām eļļām, puisis dodas pēc ūdens uz tuvējo māju, kurā dzīvo ne tikai deputāts, bet arī Vendela vienaudze Laura. Izrādās, Laura popzvaigžņu vietā pie sienām līmē plakātus ar zemūdens pasaules varoņiem un sapņo kļūt par zinātnieci. Pusaudži sarunājas ar ierakstiem kasešu lentās: Laura runā, bet par Vendelu nodēvētais puisis atbild ar dziesmām. Piesārņojums vietējā ciemā un vēlme glābt zivis un pasauli satuvina pusaudžus kopīgā pārdzīvojumā. Pusaudžiem, kuriem nav svešs gados jaunās zviedru klimata aktīvistes Grētas Tunbergas vārds, vides piesārņojuma līnija var rosināt uz ekoloģiski apzinīgu rīcību.
Izvēlētā forma – stāvizrāde kā gatavošanās koncertam, ik pa brīdim samājoties ar skaņotājiem, ar paralēlu atmiņu stāstījumu – savā ziņā ir atsvešinoša, taču arī pasargā no pārlieku sakāpināta saldsērīguma.
Pašdarinātā jeb DIY skatuves noformējuma estētika atgādina skolas laika atmiņu kladi, arī padziļina šī iedomāti īstā atmiņu stāsta iluzoro dabu. Dramaturģiski Vendela stāstījums vietām aizplūst atstāstošā formā, taču dažbrīd teikumu aprautība atgādina dziesmu tekstu rindiņas. Uzslavējama ir izrādes veidotāju izvēle iztīrīt ne tikai ūdeņus jūrmalas ciema akā, bet arī nepiedrazot Vendela valodu, iztiekot bez liekiem anglicismiem un žargona kopumā. Ar to ceļu pie pusaudžiem mēdz meklēt šai vecuma auditorijai paredzētās izrādes, piemēram, apvienības "Kvadrifrons" vasaras hits "Marija un zibens" (režisore Paula Pļavniece, 2021).
Turklāt papildus naratīvam par pusaudžu plaukstošo jūtu saudzēšanu un dabas glābšanu radošā komanda izvēlas arī ekoscenogrāfisku pieeju. Skatuve ir iekārtota no esošiem rekvizītiem. Aktieris rada skaņas uz vietas, izmantojot dažādus sadzīviskus – gan derīgus, gan nederīgus – priekšmetus, ko Vendels ceļ ārā no koferiem. Piemēram, te burbuļplēve nodevīgi paukšķ kā pusaudzības vienmēr nelaikā atnākušās pumpas, ūdens pudele – iemieso jūras skaņas, savukārt ierotēts vientuļš ritenis mikrofonā stāsta grants ceļā putekļu stāstu. Tas arī spoguļo laiku, kad veikalu plaukti vēl aizvien ir patukši, bet kaimiņienes ābeles zaros vējā žūst tikko izmazgāti ekskluzīvi biezās plastmasas maisiņi.
Kasešu lentās ir ierakstītas skaņu kompozīcijas ar tematiskiem marīniem nosaukumiem, tostarp "Izskalotais ronis" vai "Astoņkājis ir gudrāks par suni", ieskaņotas ar jūras krastā atrastiem, Vendela vārdiem sakot, krāmiem. Šīs čerkstoši patiesās kompozīcijas šamaniski pietuvina ne tikai dabai, bet arī bērnībai. Kad viss var būt jebkas. Kad revolūcijas dzimst un izplēn dārza būdiņās, nesot līdzi ekotrauksmi vienlaikus ar vilšanos par pieaugušo pasauli, kurā valda citas iedomātās patiesības un godīguma pakāpes.
Neizlikšanās kā parole
Pirmās (vēl tobrīd, visticamāk, neapzinātās) mīlestības stāstam dramatismu piedod ekoloģijas pavediens, kuru izrāde neizceļ priekšplānā, bet prasmīgi ieskicē pasaules glābšanas motīvu un vienlaikus deviņdesmito gadu liekulīgo dabu, kas nākusi mantojumā no padomju dzīvesziņas. Asaras un dusmas no tā laika vasaras atceros arī pati: ejot meža zemenēs, savu jauno, dzelteno ādas sandali zaudēju cīņā ar piķa pleķi vietā, kur to vismazāk varēja gaidīt, mežmalā. Tā mazuta plančka vēl vairākas vasaras bija biedēklis līdz brīdim, kad šo vietu nošķūrēja buldozeri un pārvērta par starppilsētu šoseju, izdzēšot no manas bērnības atmiņu kartes meža zemeņu vietu.
Ances Muižnieces sakārtotā dramaturģija, kur neuzkrītoši mijas personiskais ar sociālpolitisko, kopā ar Pētera Galviņa asprātīgi pašdarināto skaņu ainavu komplektā ar performera ārējo neveiklību un mulsumu uzrunā to pusaudzi, kurš ir katrā pretimsēdošajā. Un nav svarīgi, vai viņam ir divpadsmit, divdesmit vai vairāki citi desmiti gadu. Dzīvojot līdzi skumji pašironiskajam Vendelam trīs vasaru garumā, skatītājs viņam, visticamāk, piedod visu. Jo vecumā, kad svarīgākais ir mainīt (vai izglābt) pasauli, kabatas lukturītis, kas nedarbojas, nebūt netraucē iecerei, bet gan vēl spilgtāk ilustrē deviņdesmito gadu sadzīvi. Jā, var arī neizdoties. Taču tas nenozīmē, ka jāapstājas.
Tāda īsta patiesība, kura atbrīvo izrādi no pretenzijas uz noslīpētu ārējo formu un uzrunā tieši ar savu vietām klātesošo nepareizību.
"Vaļa dziesma" ir otrā Rūdolfa Apses izrāde Latvijas Leļļu teātrī. Pandēmijas laikā tapa kolāžas tipa izrāde pieaugušajiem "Nāve ēnā" (2020), izmantojot Rūdolfa Blaumaņa noveles "Nāves ēnā" motīvus, tajos iepludinot tā brīža kovidpandēmijas kontekstuālas reālijas, piemēram, politiķu izteikumus. Sazobe ar plašāku sociālo kontekstu ir iezīme, kura parādās abās izrādēs un kas rada tām kā mākslas faktiem aktīvu pozīciju kā pievienoto vērtību. Savā ziņā abas izrādes varētu uztvert kā jaunā režisora diloģiju, veltītu jūras tematikai: "Vaļa dziesma" ved atmiņu jūrā un vienlaikus pievērš uzmanību ūdeņu un Baltijas jūras piesārņojumam, bet "Nāve ēnā" iezīmē izdzīvošanas prasmju nepieciešamību, peldot plašākos ūdeņos.
Izrādes nosaukumam "Vaļa dziesma" ir dubulta slodze. Tā ir gan pirmās mīlestības balāde (vārdi – Rūdolfs Apse, mūzika – Staņislavs Kuļikovs), ko Vendels izrādes izskaņā izpilda skatītājiem "grandžīgā" estētikā kā tāds priekštecis vai pēctecis deviņdesmitajos gados dzimušajai alternatīvajai rokgrupai "Pienvedēja piedzīvojumi". Veltījums visām tām Laurām, kas deviņdesmitajos dzīvojušas kaut kur jūrmalā, un sapņojušas kļūt par jūras ekoloģēm.
Savdabīga atmiņu glābšanas operācija, kas ved pusaudzi viņa paša vecāku pusaudzības laikā, atpakaļ deviņdesmitajos, kur domas un atmiņas sapinas magnetofona sakošļātās kasešu lentās.
Tāpat "Vaļa dziesma" kļūst arī par simbolisku apdraudētā vaļa saucienu pēc palīdzības cilvēku jūrā, nesot tālāk deviņdesmito gadu vasaras meitenes sapni par zemūdens pasaules pētīšanu un vides aizsardzību. Izrādē absurdās cilvēka un dabas attiecības izrādē paspilgtina dokumentāls fakts par 1970. gadā Oregonas štata pludmalē veikto milzu pūstošā zobvaļa jeb kašalota spridzināšanu. Šis fakts līdz šim ir parodēts dažās ārvalstu komēdijās, taču izrādē "Vaļa dziesma" dokumentālais sižets uz skatuves esošajā kantainajā TV kastē ilustrē traģikomisko cilvēku un dzīvnieku nespēju sadzīvot, vienlaikus šis video Vendelam atgādina, kā meitene Laura raudāja, lasot beigtās zivis spainī abu kopīgajā pasaules glābšanas vasarā.
Kopumā "Vaļa dziesma" kā spuraina pusaudžu izrāde savā mulsajā atklātībā izaicina sociālos tīklos konstruētās realitātes laikmetu un, pieļauju, pusaudžiem rosinās pievērsties ja ne dabas aizsardzībai, tad vismaz muzikāliem eksperimentiem kā pašizteiksmes veidam.
