Martas loma filmā "Ilgais ceļš kāpās" viņu uznesa pašā slavas virsotnē, bet viņas aktrises mūžs kopumā bijis ļoti bagāts un piepildīts. Arī ļoti lielas skatītāju mīlestības pavadīts. Savās lomās gan kino, gan teātrī viņa bija apbrīnojami daudzpusīga un dažāda. Vienlīdz pārliecinoši viņai izdevās kā romantiski un traģiski tēli, tā ekspresīvi, komiski un draiski raksturi.
Dabas doto talantu viņa slīpēja neatlaidīgā ikdienas darbā, bija allaž gatava augt un pilnveidoties. Lomās viņa uzdrošinājās atklāties dvēseliski ļoti dziļi un patiesi, savukārt dzīvē rūpīgi sargāja savu privāto telpu, vēloties to paturēt tikai savā un sev tuvo cilvēku ziņā.
"Mēs šeitan esam viesi
Uz brīdi, uz īsu brīdi.
Es iziešu naktī patiesi,
Tu manī kā gaisma spīdi."
Ierakstā saglabājusies aktrises balss, lasot fragmentu no Veronikas Strēlertes dzejoļa.
Arī Radioteātra dzejas kompozīcijās un iestudējumos ļoti daudz skan Lilitas Ozoliņas balss. Tā spēj atklāt ļoti plašu cilvēku raksturu un emociju amplitūdu.
Kā viņa pati teikusi intervijās, viņai ļoti svarīgi katru lomu izzināt līdz sīkumiem, dziļi piekļūt tēla būtībai, lai savienotu to ar kādu gabaliņu no pašas dzīves bagāžas.
"Ir filmās dažādi momenti, kur es nedrīkstu pat režisoram atklāt, kādas asociācijas man palīdz izpildīt viņa doto uzdevumu. Tās ir ļoti individuālas, jo cilvēks ir tik sarežģīts, tik neiedomājami interesants! Es nepārstāju par to brīnīties,"
teica aktrise pirms sešiem gadiem Latvijas Televīzijas raidījumā "Personība. 100 grami kultūras".
Viņas atdevīgo darbu un iešanu dziļumā, strādājot pie lomas, nebeidz apbrīnot režisors Intars Rešetins, kurš pirms trim gadiem Dailes teātrī iestudēja Zellera lugu "Māte" ar Lilitu galvenajā lomā: "Esmu ļoti pateicīgs zvaigznēm, liktenim, Dievam, ka man bija iespēja satikties ar tādas raudzes mākslinieci. No Lilitas es esmu ļoti daudz mācījies. Viņa bija prasīga pret sevi un arī pret pārējiem. Viņa nekad pati sevi tā nav pasniegusi, bet viņa ir dīva – leģendāra, brīnišķīga, talantīga, dzīvesgudra. Arī strādājot pie Mātes lomas, viņa ļāvās, nāca līdzi, padarot šo lomu par savu un izlaižot caur savu dzīvi. Viņa ar iekšējo monologu spēja nospēlēt daudz vairāk, nekā autors ir iedevis. Es domāju, ka tādas aktrises dzimst reizi simtgadē".
Lilita Ozoliņa pati atzinusi, ka Martas loma – tas ir viņas dvēseles parāds, ko viņa atdod saviem vecākiem un viņu likteņiem.
Lai arī ar Martu saaugusi visciešāk, arī citās kino lomās Ozoliņa sevi atklājusi ļoti plašā spektrā, stāsta kino vēsturniece Kristīne Matīsa: "Mēs, protams, pazīstam to cēlo un skaisto blondīnes tēlu, kāda ir Marta, bet Lilitai Ozoliņai, neaizmirsīsim, ir ļoti spilgtas, smieklīgas un komiskas lomas. Piemēram, filmā "Īsa pamācība mīlēšanā" viņa ir tā izlaistā mātes meita Anne, kuru māte nosauc par slinko ļudni, viņa ir arī riktīgi kašķīga un dusmīga pamāte Pate filmā "Maija un Paija". Atkal pilnīgi cits un ekspresīvs tēls ir Vijas loma "Ezera sonātē". Tā kā viņas kino karjerā ir vērts meklēt un atrast ļoti dažādas lomas, viņa ir varējusi strādāt ļoti plašā diapazonā".
Dzīvē Lilita Ozoliņa bija atturīga un atklājās tikai sev pašiem tuvākajiem cilvēkiem, savukārt lomās viņa spēja būt pat atkailināti patiesa un atklāta un tas viņu savā profesijā saistīja visvairāk:
"Es neuzskatu, ka man būtu visiem ļoti atklāti jāstāsta par savu prieku, par savu sāpi. Kāpēc es esmu šajā profesijā? Tāpēc ka, uzejot uz skatuves, es pret skatītājiem varu būt atklāta, un, galvenais, man gribas būt atklātai, man gribas būt godīgai. Šo atklātumu es dzīvē ļoti reti dāvāju kādam."
Atvadīšanās no Lilitas Ozoliņas notiks pirmdien, 12. jūnijā, no pulksten 12.00 līdz 13.30 Dailes teātra Stikla zālē.
