Izrāde "Sievietes daļas" "Teātris.zip" ierakstā skatāma līdz 16. septembrim.
Ojārs Rubenis: Inār, vai tu nejauši uzdūries šim materiālam?
Ināra Slucka: Jā, nejauši. Es skatījos poļu teātra mājaslapas – ko viņi spēlē, ko viņi dara –, un ieraudzīju, ka onlainā tiks translēta šī izrāde. Es izlasīju anotāciju un domāju – tas ir ļoti interesanti. Bija 17. decembris, mana dzimšanas diena, un es nevarēju izrādi noskatīties. Tad es uzzināju, ka ir arī filma. Vispirms es noskatījos filmu un pēc tam ar Ievas Strukas palīdzību [mēs] dabūjām materiālu un sākām iztulkot, lai saprastu, jo filma atšķiras no dramaturģiskā materiāla. Pēcāk es noskatījos arī izrādi, kas tika spēlēta Varšavā, [Kornēla] Mundruco iestudējumā ar Monikas Pormales scenogrāfiju. Ļoti slavena izrāde. Jā, bet tulkotāja sāka tulkot no otrā cēliena, tādēļ, ka tur daudz vairāk lomas pienāk klāt. Kad es izlasīju melno tulkojumu, materiāls mani ļoti uzrunāja.
Ojārs Rubenis: Kāpēc tev likās tik svarīgi Katas Vēberes stāstu, kas, kā sapratu, ir balstīts uz personīgu pārdzīvojumu, izstāstīt Latvijas sabiedrībai?
Ināra Slucka: Te uzreiz ir jāpasaka, ka manā skatījumā stāsts nav tik daudz par to, kā mēs pazaudējam bērnu, bet – kā mēs turpinām dzīvot, kā caur šo traģēdiju mēs meklējam un atrodam vai neatrodam atpakaļceļu viens pie otra. Priekš manis šajā darbā ir prologs, kas nosacīti ir pirmais cēliens, bet pats notikums ir otrais cēliens, kad satiekas ģimene un [parādās] viņu attiecības – izrunātais, neizrunātais. Tad, kad cilvēki izrunā – tas ir pats būtiskākais. Izrādes beigas jau ir izlīdzināšana, varētu teikt, ka ir notikusi satikšanās.
Ojārs Rubenis: Pie divām daļām mēs vēl noteikti atgriezīsimies. Man liekas, tas bija ārkārtīgi interesants paņēmiens. Meitenes, saņemot šādu piedāvājumu zināmā mērā strādāt ar nāvi – tavam tēlam, Laura, ar bērniņa pazaudēšanu un tavam tēlam, Esmerald, strādāt patiesībā ar dubultu nāvi, – un vēl ar attiecībām, kādas bija jūsu pirmās sajūtas?
Esmeralda Ermale: Man vienmēr ir patikuši smagi materiāli. Man liekas, ka ir vērts iedziļināties un ar to nodarboties un ņemties, jo tas vienmēr ir ļoti daudzslāņaini. Materiālā tiek aizskartas daudzas tēmas un tas nekad nav vienkārši. Es filmu jau biju noskatījusies un man tā ļoti patika, tā mani ļoti ietekmēja. Es biju pārsteigta un ļoti laimīga par šādu iespēju.
Mani nekad neatgrūž smaga tēma.
Mākslā ir jārunā par tādām lietām, tā ir visērtākā vide, kurā analizēt šādas lietas, jo savā veidā mēs esam attālināti, personiski katrs ar to nesastopamies, bet mēs par to domājam un apspriežam to. Vienmēr no tā ir kādi secinājumi, kādi individuāli atklājumi un, es ceru, atklājumi arī sabiedrībai. Es esmu spēlējusi arī [Jūdžina] O'Nīla "Mīlu zem gobām", kur aktrises tēlam pat ir jānogalina bērniņš. Kas vēl šausmīgāk? Bet man vienmēr ir licies svarīgāk tas, ko es ar šo briesmīgo notikumu pastāstu par cilvēku.
Ojārs Rubenis: Un ko tu pastāstīji?
Esmeralda Ermale: Par šo sievieti "Sievietes daļās"?
Ojārs Rubenis: Jā.
Esmeralda Ermale: Es pastāstu, cik mežonīgi daudz cilvēku ietekmē apstākļi, kuros viņš ir audzis, attīstījies, veidojies kā personība. Tas viņu ietekmē tik nenovēršami un spēcīgi, ka viņš savā dzīvē nekādi nespēj no tā atbrīvoties un mainīties. Tas prasa nenormālu piepūli, spēku un gudrību, lai varētu sevi pārlauzt un kļūt mazlietiņ iejūtīgāks, citāds, lai nomestu bruņas, ar kurām esi bruņojies, lai pats izdzīvotu savā laikā.
Ojārs Rubenis: Laura, kā tu juties, kad saņēmi materiālu?
Laura Siliņa: Pirms es vēl saņēmu materiālu bija izskanējis, ka būs darbs pie Ināras un ka būs šāda tēma. Sākumā tas viss nāk kā tāda formāla informācija, tu tam uzreiz nepieķeries un nekā vēl neiedziļinies.
Manuprāt, katalizators ir dramaturģiskais materiāls. Es ļoti labi atceros pirmo mēģinājumu, kad mēs apsēdāmies pie galda, sākām lasīt un kā mainījās atmosfēra telpā.
Aktieriem, man liekas, ir izstrādāta tāda oža, ka mēs sākam lasīt un uzreiz jūtam, ka teksts ir ļoti dzīvs, ka mēs runājam par īstām lietām un tur nav nekas ne jāsadomā, ne jāsarežģī, tanī pat laikā jāizdara vienkāršākais un sarežģītākais – jāizdara tas godīgi, pa īstam par mums cilvēkiem. Pirmajā mēģinājumā tu saproti, kādas ir likmes, kāds ir materiāls un ka tagad no katra paša godaprāta ir [atkarīgs] tas, kā mēs par šo tēmu runāsim – vai mēs pakoķetēsim vai mēs pa vieglo runāsim, vai iesim dziļumā un runāsim godīgi.
Ojārs Rubenis: Es tev pēc izrādes teicu, ka šis ir milzīgs, ārkārtīgi nopietns pakāpiens tavā aktrises karjerā, un biju ļoti priecīgs. Atceros, ka tu man teici: "Ināra man atļāva strādāt!" Ko tas nozīmē – Ināra man atļāva strādāt?
Laura Siliņa: Tā bija pirmreizīga iespēja un pieredze, ka režisore mēģinājuma procesa vidusdaļā man pienāca un teica: "Es tev vairāk neko neteikšu." Es to iztulkoju kā ļoti lielu uzticību.
Ojārs Rubenis: Izrāde ir saskaldīta divās daļās. Man ārkārtīgi patika pirmā daļa. Es sēdēju izrādē un domāju, cik superīgs paņēmiens. Pirmā daļa ir dzemdības un ap tām esošie cilvēki. Otrā daļa man likās krietni sadzīviskāka. Jūs varat man oponēt, bet es domāju, ka tā jau vilka uz pārāk sadzīvisku lietu. Kāpēc izrādē ir divas krasi atšķirīgas daļas, kas varētu būt pilnīgi divas dažādas izrādes?
Ināra Slucka: Lēmums šādi izstāstīt pirmo daļu radās mēģinājuma procesā. Tā nebija sākotnējā iecere. Sākotnējā iecere bija daļu filmēt un daļu runāt, bet ar filmēto materiālu. Mundruco iestudējumā viss tika filmēts – pirmo daļu mēs redzējām uz ekrāna. Atceros, ka skatoties [viņa] izrādi, es sevi pieķeru pie domas – ā, rekur mākslīgais vēders, bet ļoti labi uztaisīts; tagad viņa dzemdē, tagad [skats] ir uz turieni, bet kaut ko pamanīju... Es domāju, kā vēl to parādīt uz skatuves. Jo uz skatuves ir jānotiek dzemdībām. Risinājums radās vēlāk. Tas nav tā vienkārši – nosēdāmies un viss.
Mēs pusotru mēnesi uz kājām mēģinājām ar visām vecmātēm, ar visiem instrumentiem, kas ir vajadzīgi; mēs pārbaudījām katru detaļu, skatījāmies tekstu, lai pēc tam varētu izstāstīt vienkārši sēžot. Aktieriem tas viss bija miesā, tas bija ķermeniski atrasts.
Tad tu vari sēdēt, jo tavs ķermenis reaģē, tava atmiņa, vizualitāte reaģē. Pēc notikuma, kas ir bijis vistraģiskākais, sadzīve jau turpinās. Galvenajai varonei, kā viņa pati saka, tas nekad nepāries. Līdz ar to apzināti ir veidotas šīs divas daļas.
Ojārs Rubenis: Esmerald, otrajā daļā tava varone izvirzās priekšplānā ar savu slimību, ar mēģināšanu saprast vai nesaprast. Kā māte, kurai aizgājis bojā mazbērns un [netieši arī] meita, var ar to tikt galā?
Esmeralda Ermale: Droši vien nevar, bet jādzīvo ir.
Ojārs Rubenis: Ir tāda sajūta, ka tava varone to izrādē bīda no sevis prom.
Esmeralda Ermale: Manas varones galvenais uzdevums, kamēr vēl viņa ir dzīva, ir nokārtot lietas, lai bērni turpina tālāk dzīvot pēc iespējas normāli. Tā lielā problēma eksistē, ar to vairs neko nevar darīt, bet ir jāmēģina sadzīve un dzīve nokārtot pirmajā plānā.
Laura Siliņa: Esmeralda teica, ka ir tā lieta un ar to neko vairs nevar darīt, un man uzreiz no Majas skatpunkta iegriežas ausīs, jo ir tā lieta un ar to var un vajag darīt.
Ojārs Rubenis: Piemēram?
Laura Siliņa: Piemēram, par to runāt. Sāksim ar to, ka mēs to nosaucam vārdā.
Ojārs Rubenis: Jūs tiešām visas trīs domājat, ka izrunājot vienmēr var atbrīvoties no sāpēm, no atmiņām?
Laura Siliņa: Ņemot vērā, kāds komunikācijas veids ir šajā ģimenē, runāt un nosaukt to vārdā jau ir ļoti liels solis.
Esmeralda Ermale: Šīs ģimenes gadījumā noteikti.
Laura Siliņa: Ir šis notikums, bet mēs par to nerunājam. Mēs vakarējam, runājam par laiku, par salātiem, bet mēs nesatiekamies ar šo tēmu.
Ojārs Rubenis: Tad jūsu padoms ģimenēm, pie jebkura zaudējuma, ir sēdēt un lietas izrunāt līdz galam?
Ināra Slucka: Lietas vajag izrunāt.
Esmeralda Ermale: Izrunāt vajag nevis zaudējumu, bet mūsu attiecības.
Ināra Slucka: Jā, šobrīd nav runa par nāvi, vajag vispār sarunāties.
Ojārs Rubenis: Jūs domājat, ka katrā situācijā ir iespējams izrunāt lietas?
Laura Siliņa: Ne mākslīgi, kā tu teici – apsēsties un runāt. Tā satikšanās notiek. Otrajā cēlienā manai varonei ir mega dialogs ar māti, un kādiem aplinkiem un blakus ceļiem mums ir jāiziet cauri, līdz mēs beidzot paliekam divatā un lietas sākam saukt īstajos vārdos.
Esmeralda Ermale: Runājam par to, kas nekad nav izrunāts mūsu starpā.
Laura Siliņa: Jā, par notikumiem, kad Maja vēl bija bērns. Viņa atsauc atmiņā situāciju: basketbola spēle, kas ir bijusi pirms 20 gadiem... Tas tāpat kā tavs bērns, iespējams, apsēžas ar tevi un saka: "Klausies, tā viena situācija, kad man bija seši gadi..." Un tu varbūt to toreiz neiedomājies.
Ojārs Rubenis: Jā, man ir bijušas tādas situācijas ar bērniem, kuri tagad, kad viņiem ir pāri 40, saka... Un es jūtu, ka runājot nāk atpakaļ kaut kādas lietas, ko es vispār neesmu pamanījis.
Esmeralda Ermale: Tāpēc, ka mēs dažādi uztveram notikumus, cilvēkus. Mēs katrs visu uztveram savādāk un mums ir jārunā tāpēc, lai mēs saprastu, kāpēc otrs uz to reaģē tik dīvaini no mūsu viedokļa. Mums ir jārunā par lietām.
Ojārs Rubenis: Profesionāli aktieri vienmēr visu labi izdarīs, bet daži vēl izdzīvo caur sevi. Vai par šo izrādi var teikt, ka jūs izdzīvojat caur sevi?
Esmeralda Ermale: Es domāju – noteikti.
Laura Siliņa: Sagatavošanās procesā es ļoti daudz interesējos par šo tēmu – es klausījos neskaitāmas intervijas ar Katu Vēberi, es lasīju par šo tēmu gan Latvijas, gan pasaules kontekstā.
Es sasūcos visus tos dzīvesstāstus, tās īstās pieredzes, ar kurām cilvēki dalījās, un tad, katru reizi spēlējot izrādi, man bija sajūta, ka es nerunāju tikai savā vārdā. Man bija sajūta, ka es mēģinu runāt visu šo pieredžu vārdā
– vai tas ir neiznēsāta bērniņa zaudējums vai jau piedzimuša bērniņa zaudējums, vai zaudējums plašākā kontekstā.
Ojārs Rubenis: Kritiķes Undīne Adamaite un Kitija Balcare, rakstot par "Sievietes daļām", atzīmē, Inār, tavu tendenci ielūkoties tēmās, kurām vismaz latviešu teātrī reti pieskaras, un izgaismot šīs tēmas un nebaidītas no skatītāja iespējamās atgrūdošās reakcijas. Tu ļoti daudz runā par sieviešu tēmām. Vai tev liekas, ka...
Ināra Slucka: Bet kurš cits lai runā?
Ojārs Rubenis: Laba atbilde. (Abi smejas)
Ināra Slucka: Tagad jau sievietes ir vairāk, bet vienu laiku mums bija ļoti daudz vīrieši režisori un vīrietis sievieti izgaismo tikai no sava skatpunkta, bet sieviete var izgaismot sievieti no sievietes skatpunkta.
Ojārs Rubenis: Man uzreiz ir nākamais jautājums. Es kā vīrietis, skatoties šo izrādi, visu uztvēru, visu sapratu un man likās, ka vīriešus šajā iestudējumā tu esi ne atvieglojusi un arī ne uztaisījusi par pajoliņiem, bet tomēr sieviešu tēli iznes smagumu un vīrieši peld pa dzīvi. Vai tas bija apzināti?
Ināra Slucka: Ne. Tā ir tava sajūta. Es noteikti tā nedomāju. Vīra gadījumā – viņš netika galā ar šo situāciju, viņš nespēja. Kad Kata Vēbere skatījās izrādi, viņi tieši Jāņa [Āmaņa] spēlēto varoni atzīmēja. Viņai patika, kāds viņš ir.
Ojārs Rubenis: Arī Gundara Grasberga tēls ir tāds pavieglāks. Vai jums trijām liekas, ka mēs, vīrieši, nevaram tikt galā ar šādām situācijām?
Ināra Slucka: Jūs varat tikt galā, bet šis materiāls ir uzrakstīts tāds, kāds tas ir.
Ojārs Rubenis: Nē, bet tas nāk cauri mazliet, ka jūs, vīrieši...
Ināra Slucka: Tas ir tavs...
Laura Siliņa: Es piekrītu Inārai, ka materiāls ir uzrakstīts tā, kā tas ir uzrakstīts, un gan Gundars, gan Jānis izdarīja brīnišķīgu darbu.
Ojārs Rubenis: Aktierdarbus jau es neapšaubu. Es par tēmu runāju.
Laura Siliņa: Dotajā kontekstā viņi [tēli] izdara tā.
Esmeralda Ermale: Tajā pašā laikā tā ir sieviešu lieta.
Laura Siliņa: Protams, ka vīrieši [šādos brīžos] arī tiek galā.
Ināra Slucka: Katai Vēberei beigās pie galda paliek sievietes. Un par šo tēmu viņa runā.
Ojārs Rubenis: Skaidrs. Noslēdzot sarunu, es gribu atgādināt kādu ļoti foršu citātu no Kitijas Balcares rakstītā: "Izrāde ir akūti svarīgs empātijas vingrinājums, bet vienlaikus arī atgādinājums, ka ienākšana šai pasaulē un aiziešana no tās ir dziļi vientuļš ceļš. Tāds, kurā cilvēkam jādodas vienatnē. Tur, kur neviens cits nepalīdzēs, bet vien noraudzīsies no tālienes. Un vienīgais mierinājums paliek tas, ka ne mums pirmajiem šo ceļu mērot." Manuprāt, brīnišķīgs kopsavilkums izrādei. Piekrītat?
Izrādes veidotājas: Jā.
