Mazsalacas Amatu mājā pie stellēm strādā vairākas sievas, arī studijas vadītāja un tekstilmāksliniece Gaļina Birkava - viņas stellēs ir rakstaina josta.
"Jaunākā Mazsalacas josta - tā vēl nav bijusi, līdz ar to mēs gribam sava novada elementus ataust," pastāstīja Birkava.
Birkava mākslas studiju vada kopš 2015.gada, bet pirms tam vadītājas vairakkārt mainījušās.
"Kultūras namā viņiem bija te nelielas pāris telpas, arī kādas trīs stelles. Nu tad bija tā, vai būt, vai nebūt," ar studijas vēsturi iepazīstināja Birkava. "It kā sākumā sapulces bija, bet nevarēja saprast, pāris atnāk un vairāk ar nekas. Tad tāds blieziens pēc pusgada notika - muzejs dabūja jaunas telpas un mēs tikām muzeja. Tā ka tagadējā Amatu māja faktiski ir tā pamatbāze - tajā telpas dabūtas, nu tad kaut kas ir jādara, tad arī tās aktivitātes sākās."
Savukārt studijas dalībniece Dagnija Kalniņa novērtē iespēju prasmes apgūt profesionālas meistares vadībā.
"Es par aušanu domāju jau ļoti sen, ļoti gribēju, tikai nebija izdevība. Tad es sāku ar cimdiem, un kad atnāca Gaļina, es beidzot tiku pie aušanas," pastāstīja Kalniņa.
Mazsalacas novada kultūras centra vadītāja Dace Jurka stāstīja, ka ne jau vienmēr laukos izdodas piesaistīt profesionālu meistaru.
"Nu, Mazsalacai ir paveicies. To prasmi var saglabāt, ja blakus ir meistars, prasmi nevar saglabāt, ja tikai es, vai kāds cits viens tikai grib," uzsvēra Jurka. "Jā, es varu mājās adīt tā, kā es to protu, es varu arī varbūt mājās vecmāmiņas stellēs aust, bet tā pamatlīnija, kas šobrīd Latvijā ir, tā ir arī kvalitātes latiņa tomēr, un tam ir vajadzīgs laiks, meistars un līdzekļi."
Ir kāda prasme, ar kuru Mazsalacā it sevišķi lepojas, un tie ir rakstainie dubultcimdi, kas valkājami no abām pusēm, un abās pusēs ir raksts.
Šo cimdu adīšanu apguvusi arī studijas dalībniece Māra Mistre. Viņa pašreizējās prasmes apguvusi arī meistarklasēs.
"Es teikšu latviski, man patīk čakarēties, jo tur ir ko knibināties, re, kur viņam abas puses ir vienādas," teica Mistre. "Vajag gribēšanu, un tad jau tā varēšana būs."
Dubultcimdu adīšanu savulaik, pēc Daces Jurkas teiktā, aizsāka meistare Rasma Āboltiņa, kuras tagad vairs nav starp mums. Mazsalacā tika nolemts, ka prasmes ir jāsaglabā, un tika gatavots pieteikums Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam. Pēc lielas skatīšanas un vērtēšanas komisijā vietu sarakstā izdevās iegūt.
Iekļūšana Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā nozīmē ne tikai godu, bet arī darbu un tāpēc tika rakstīti projekti, lai iegūtu finansējumu meistarklašu rīkošanai, un jau no oktobra Mazsalacā var apgūt šīs prasmes.
Meistarklases notiek divas reizes mēnesī, un mācīties prasmes brauc no Valmieras, Cēsīm un Limbažiem.
Dalība ir bezmaksas, jo par meistarklasi maksā Kultūrkapitāla fonds, ko Mazsalacā atzīst par ļoti labu risinājumu.
Vērtējot studijas nākotni, Gaļina Birkava saka, ka ir jādomā par līdzekļu piesaistīšanu.
"Es varbūt apšaubu to studiju būšanu, jo pēdējos 20 gados attīstās Amatu mājas, bet Amatu mājas var pastāvēt, ja ir apakšā biedrības," paskaidroja Birkava. "Tātad faktiski šī forma mazliet pārveidojas, jo, kad man tie projekti jāraksta, tā vairs nav studija, es rakstu no biedrības. Biedrība mums ir "Apskritnis", jo finansiāli mēs neko citādi nevaram dabūt, ir jābūt šai juridiskajai pusei."
Domājot par amatu prasmju saglabāšanu, svarīgi ir, lai būtu, kam tas interesē, jo šobrīd studijas dalībnieki lielākoties ir cilvēki gados.
"Vispārizglītojošās skolās jau īpaši ar šīm lietām neaizraujas, dažās mākslas skolās ir šīs prasmes, kurās, es ceru, ka nekļūdos, šo prasmīgo pedagogu pietrūkst," teica Birkava. "Brīdī, kad mēs mainām šo saturu skolās un domājam, ko mēs likvidējam, ko mēs gribam, ko negribam, mums pietrūkst laika elementārām lietām - sasēst pie galda un saprast, ka varbūt kādā no novadu skolām būtu tieši šīs prasmes jāmāca vairāk. Tāpēc arī nav šo jauniešu. Mums ir tas vecākā gadagājuma rūdītais meistars un vēl vidējais, bet diži jaunas elpas nav."
"Mazsalacas" Tautas lietišķās mākslas studijas vadītāja Birkava, kura vada arī citas studijas, atzīst, ka
gluži bēdīga situācija jau nav, un Dziesmu un deju svētkos bez rakstainiem brunčiem nepaliksim.
"Var jau būt, ka var iepirkt no Ķīnas, svītrainus audumus pasūtīt pa lēto un uzšūt arī tādus, bet, zināt, es domāju, ka būs," cerīgi nākotnē raudzījās Birkava. "Valmieras studija ir spēcīga, nomainījies sastāvs, tur ir dāmas spēka gados. Trikātā ir jauns kolektīvs, būs... Mums ir pašreiz mazlietiņ problēmas ar to sastāvu, es jau smejos, mūsu pašu audējām ir savas meitas jāieliek šeit, savus pēcnācējus, sāksim ar tiem."
Mazsalacas rokdarbniekiem popularizējot savas puses rakstaino dubultcimdu adīšanas prasmes, turpināsies ne tikai meistarklases, bet būs arī semināri – aprīlī pasākumā "Satiec savu meistaru" un vasarā pilsētas svētkos.
