Kādi ir segas izmēri, izmantotais materiāls, kādā tehnikā austas, kādas krāsas izmantotas, no kurienes sega nākusi, kam piederējusi, kas ir audējs – šī informācija veido tādu kā katras vienības pasi un ir pamatā apkopojumam par to, kādas segas bijušas un ir suitos. Šobrīd apzināti gan muzeju, gan privāti krājumi, kuros segas glabājas.
"Es domāju, lai tas neaiziet nebūtībā, jo viens ir tas, ka tas šeit glabājās, aktīvi netiek izmantots vai apskatīts, vai iepazīts. Nu tā ir iespēja iepazīt muzeja krājumus, kaut daļu, kaut suitu vēsturiskā novada daļu, bet katrā ziņā, man liekas, veidojot publikāciju un iekļaujot tajā to saturu, tas gandrīz ir kā atvērtais muzejs," teica etniskās kultūras centra "Suiti" vadītāja Dace Martinova.
Aptuveni pusgada laikā ir apzinātas, izpētītas un apkopojumam safotografētas apmēram 200 segas no pieciem muzejiem, etniskās kultūras centra "Suiti" krātuves un privātiem pūriem.
Grāmatā būs apkopoti arī stāsti par tekstīlijām. Skaidrīte Nagliņa no saviem krājumiem atnesusi iemūžināšanai deviņas segas. Viņai ir stāsts par katru.
"Es viņu izmantoju, kad es cepu maizi, tad es siltu sasedzu maizes abru. Un tur man liekas, ka vajag uzsegt austu segu, nevis kaut kādu, bet austu, tai ir sava aura. Ļoti svarīgi, ļoti, jo nu aiziet nebūtībā, ja tās nenofiksē un neapraksta, un nesavāc, un nesaliek kopā, noteikti," vērtēja Alsungas pagasta iedzīvotāja Skaidrīte Nagliņa.
Grāmata par suitos lietotajām segām būs aptuveni 500 lapaspušu bieza un būs kā metodiskais materiāls audējām, kuras vēlēsies tādas darināt.
Kad tā iznāks, vēl nav zināms, jo priekšā vēl daudz darba pie teksta un fotogrāfiju apstrādes un tehnisko zīmējumu veidošanas. Suitos jau ir tapuši plaši metodiskie materiāli par villdrānām un cimdiem.
