Albumā "Renesanse" iekļauti lauka skaņas ieraksti, kas veikti Indijā (Kašmiras un Ladākhas reģionā), Bosnijā un Hercegovinā un Izraēlā. Albumā dzirdama arī daļa no Korāna lasījuma, Tibetas festivāla orķestra ceremonijas, druzu tautas tradīciju, afrikāņu katoļu kora vokalīzes un jezuītu dziedājumu, gan klasiskās mūzikas citātus, kas būtiski paplašinājuši Goran Gora muzikālās robežas.
No sarakstītajām 35 kompozīcijām albumā savu vietu atradušas astoņas dziesmas latviešu valodā. Tiesa, par dziesmām ierastajā izpratnē tās varētu būt grūti nosaukt – vārdu plūdums ieaijā, suģestē, iedvesmo, aizvērtām acīm apceļot pasauli – novērtēt tās atšķirīgumu un tajā pašā laikā arī vienlīdzīgumu.
Aiga Leitholde: Pirms mūsu sarunas albumu “Renesanse” esmu noklausījusies vienu reizi un atmiņā visspilgtāk palikuši tie austrumu mūzikas motīvi. Ar vienu klausīšanās reizi noteikti nepietiks, lai albumu atklātu.
Goran Gora: Jā, lai atrastu visas albumā "Renesanse" paslēptās atslēdziņas, to būs jāklausās pietiekami daudz. Piemēram, es pats tikai pirms diviem mēnešiem albumu sapratu. Sākotnēji tu intuitīvi dodies vienā virzienā, pēc tam tur parādās paralēlie stāsti, kurus, līdzīgi kā režijas darbā, tu attīsti tālāk, līdz galam nezinot, nostrādās tas vai nē. Man pašam nostrādāja.
Intuīcijai ļoti bieži ir vadošā loma mākslas, mūzikas radīšanā. Un vēlāk autors ir pārsteigts, cik dažādos veidos klausītāji viņa mūziku ir saklausījuši.
Šajā albumā radio formāta dziesmas neatrast, albumu jāklausās kā vienotu kopumu, ne vien muzikāli, bet arī sadzīviski. Albums atspoguļo pēdējo gadu pārmaiņas manā dzīvē. Āķis ir tajā, ka vienu albuma dimensiju sapratīs tikai tie cilvēki, kuriem ir jauni bērni. Otru dimensiju nesapratīs tie, kas nav pietiekami nobrieduši. Šādu dimensiju albumā ir daudz, tāpēc tas visiem skanēs atšķirīgi un tāpēc arī īpaši neizceļu vienu no skaņdarbiem kā īpašu albuma vēstnesi. Visi skaņdarbi iet roku rokā, vismaz es tā vēlētos domāt.
Tu pieminēji, ka šajos sešos gados tava kā Jāņa Holšteina dzīve ir mainījusies. Uz skatuves tu joprojām esi Goran Gora, kas, domājams, ļauj kādā veidā saglabāt atstatumu. Vai pēc šiem gadiem vārds Goran Gora tev joprojām darbojas?
Jā, Gorans dod zināmu aizsegu un ļauj dažādas atkāpes no normām. Man bija divi ceļi – pirmais, izdot albumu "Renesanse" un domāt, ko tālāk? Otrais – vispirms izdod albumu ar dziesmām, kas ir daudz vienkāršākas, akustiskākas, ieturētas virzienā, kādā es pēdējos piecus gadus esmu gājis. Ar akustiskiem koncertiem esmu izbraukājis gandrīz visu Latviju. Es redzējis, ko cilvēki klausās. Zinu, kāda ir auditorija, ko tā gaida, ko gribētu dzirdēt.
Bet iet šo ceļu, tas būtu tik vienkārši un tik paredzami, ka es tomēr izlēmu izdod šo albumu un atstāt sev pašam brīvu vietu interpretācijai, kā šīs dziesmas atskaņošu koncertos.
Es gribēju iet to grūtāko ceļu.
Arī ilggadējie Goran Goras klausītāji gaida šo stāsta turpinājumu – atskatoties tavā diskogrāfijā, šis albums visu ļoti labi apkopo. Mēs varam runāt par tavu izvēļu kopumu, kas galu galā veido tavu rokrakstu.
Jā, man gribētos domāt, ka kodols paliekt, bet laiks un viss apkārt notiekošais arī atstāj nospiedumus. Piemēram, atskatoties Imanta Kalniņa daiļradē, viņš arī nav vienveidīgs. Ir ļoti daudz dažādas atkāpes. Reiz es piedalījos sarunā ar muzikologu Orestu Silabriedi un režisoru Robertu Rubīnu. Izskanēja jautājums, vai Kalniņa opera "Spēlēju, Dancoju" ir laba vai slikta?
Uz ko Orests teica – tā nav ne laba, ne slikta. Tā ir ģeniāla. Man ļoti patika šī atbilde.
Mēs ikdienā ļoti gribam kategorizēt lietas – labs, slikts, foršs, ne pārāk. Bieži vien tikai laiks iedod to pareizo dimensiju, lai tu saprastu. "Renesanse" nav albums, ko uzlikt mājas ballītē paklausīties, tā ir daudz intīmāka pieredze, kurus īstos apmērus varēs notikt tikai pēc tam. Man pašam ir interesanti ik pa laikam uzzināt, ka jaunu mūziķu vai ansambļu muzikālo ietekmju sarakstā ir arī mans vārds. Tas man ir liels pagodinājums un prieks, bet es pats nekad mūžā tā nespētu justies, ka mans albums kādam tik tiešām ir iedevis iedvesmu darboties – tas nav mans uzdevums. To lai dara klausītājs vai attiecīgās paaudzes pēc tam.
Vēl viens svarīgs jautājums, cik daudz uzmanības mēs veltam mūzikas ierakstiem? Agrāk katrs jauns ieraksts bija notikums. Es atceros pats sevi laikā, kad grupa "Radiohead" bija pasaulē ļoti svarīga grupa. Ar kādām gaidām es gaidīju katru viņu albumu! Klausījos nevis grupas dziesmas, bet gan viņu ideoloģiju, kas pēc albuma "Kid A" mainījās un katrā nākamajā albumā bija kas pilnīgi cits – jaunas idejas, muzikālie meklējumi – man pietrūkst tā laika. Tagad kaut kādā brīdī šķita, ka albumu ir par daudz, ka nevari vairs iedziļināties katrā konkrēti. Daži laimīgie ir tie ieraksti, kuri tevi aizķer ar pirmo impulsu.
Protams, ir arī mūziķu daļa, kas albumus veido ļoti komerciālu mērķu vadīti – lai pārdotu tūres vai lielos festivālus. Šādai mūzika ir pilnīgi cits segums un nozīme. Tā pilda savu konkrēto funkciju.
Es, šķiet, esmu no tiem vecmodīgajiem un konservatīvajiem, kuriem patīk izveidot albuma stāstu kā tādu izstādi ar gleznām, kas, iespējams, katra atsevišķi uzreiz neatstāj īpašu pēcgaršu, taču vēlāk kļūs daļa no lielās bildes.
Bet, lai saredzētu kopbildi, tam vajadzīgs ir laiks, kas mūsdienās ir liels lepnums!
Tagad laika mums ir daudz!
Tagad mums ir! Tas arī bija impulss, kāpēc es atvēros un mani pašu pārņēma tāda kā fiziska nepieciešamība tieši šajā laikā izdot albumu. Kaut ko tādu izjutu pirmo reizi un pats par to esmu pārsteigts! Nebiju saplānojis nekādas publicitātes aktivitātes vai arī citas lietas, kas ir svarīgas albumu izdodot. Šobrīd albums pats sevi ved un es tam palīdzu. Tie, kuriem ir vēlme, par albumu arī pastāsta.
Skaidrs, ka pastāstīs tālāk! Cilvēki šo albumu gaida jau sešus gadus.
Dīvainākais ir tas, ka es to nejūtu. Ja būtu stāsts par komerciālāku mākslinieku, kurš apzināti velk pauzi. Piemēram, grupa "Tool", kuru albumu visi gaidīja gadiem ilgi, bet viņi to neizdeva. Un pēkšņi – albums tika izdots. Tas nav attaisnojums daudziem gadiem. Šķiet, tas ir līdzīgi kā ar ēstgribu. Kad cilvēks grib ēst, viņš paēd, bet tajā pašā laikā var aizrauties ar ēšanu – ēst ēšanas pēc. Patiesībā albums "Renesanse" jau bija gatavs jau pirms pusotra gada. Es ap albumu "ķimerējos". Tieši šajā konkrētajā brīdī (ar izziņoto ārkārtas situāciju) pumpuriņš izplauka. Iepriekš visiem cilvēkiem, kas jautāja, kad būs albumus, atbildēju – kad būs, tad būs.
Es laikam gaidīju, kad albums pats sevi grūdīs ārā. Man pašam tas ir liels pārsteigums.
Kas ir tie cilvēki, kas tev albuma tapšanā ir palīdzējuši?
Tie ir mani mūžsenie, mīļie draugi Mārtiņš Miļevskis un Valters Sprūdžs. Mārtiņš albumā dzirdams ar visa veida sitamiem instrumentiem, viņš, atlocījis piedurknes, iesaistījās albuma tapšanā, meklējot interesantus pavērsienus. Man ir žēl, ka liela daļa, ko Mārtiņš iespēlēja, nav dzirdams albumā, jo albumā nav iekļautas šīs konkrētās dziesmas. Viņš ar savu pieredzi ļoti palīdzēja atrisināt jautājumu par dziesmu attīstību. Jo tām nav izteiktas formas kā pantiņš, piedziedājums, pantiņš. Valters Sprūdžs – bez viņa es vispār nevarētu iedomāties Goran Gora mūziku, jo īpaši pēdējā desmitgadē. Interesanti radoši sprakšķi laikā, kad mūsu studijas atradās blakus, mums bija kopā ar Normundu Petrovu. Savukārt Rihards Lībietis ierakstīja solo dziesmā "Mūsdienas", kas arī aizdeva negaidītā virzienā.
Man žēl, ka nesagaidīju Finķi, kurš pāris dienas pirms ārkārtas situācijas izziņošanas man atsūtīja video, kurā klausās dziesmu un rada savu tekstu, diemžēl albums neļāva man to sagaidīt. Bet Fiņķim ir pieredze, kad viņš savu skatījumu pievieno arī vēlāk – kā tas notika ar "Astro'n'out" dziesmu "Satelīts". Skatīsimies, kā tās lietas attīstīsies – varbūt kādai no "Renesanses" dziesmām būs arī otra versija. Protams, daudz ieguvu no saviem ārzemju braucieniem, kas man pavēra plašāku skatījumu uz cilvēkiem, tautām un skaņām.
Albums tapis ilgā periodā, kurā ļoti strauji, ik pa pusgadam, nomainījās mani priekšstati par to, kas ir dzīve un kādi ir mūsu uzdevumi.
Domāju, klausoties albumu, daudzas atbildes vēl atnāks.
Runājot par šiem sešiem gadiem, tu tos esi ļoti radoši aizpildījis. Tajā skaitā -vadījis Latvijas Simfoniskā orķestra koncertlekcijas. Ko pats esi paņēmis no šīs pieredzes?
Esmu paņēmis sapratni, cik ļoti mainās klasiskā mūzika. Ilgus gadus esam dzīvojuši noteiktos rāmjos, kā mēs interpretējam lietas, kā mēs tās uzklausām vai uztveram. Mūsu uzdevums ar "LNSO. Simfoniskais Hits” koncertsēriju ir pabīdīt klausītāju ārpus ierastajiem rāmjiem, ļaujot ieraudzīt, cik klasiskā mūzika joprojām ir aktuāla. Šī pieredze noteikti iedeva vēlmi iekļaut klasiskās mūzikas fragmentus arī šajā albumā, nebaidoties, kas man būs par to, ja es, piemēram, dziesmā "Mūsdienas" semplēšu Mariju Kallasu.
Otra lieta – man ir iespēja strādāt ar brīnišķīgu komandu, kas ļauj man būt pašam. Un tas man deva impulsu domāt, ka Goran Gora pats par sevi arī var būt vērtīgs instruments kādā konkrētā sistēmā.
Šī koncertsērija man ir devusi pārliecību, ka es varu runāt par lietām, kurās es kaut ko zinu.
Līdzīgi kā mēs ar Māru viendien runājām par to, ka ir pienācis tas brīdis, kad mēs vairs neesam jaunie mūziķi un pieredzes bagātie arī vēl ne, bet mūsu pieredze ir tieši tik liela, lai mēs arī varētu rādīt ceļa virzienus jaunākiem mūziķiem. Tas ir tāds interesants brīdis, kad saproti, ka tavam vārdam ir spēks. Tad ir jautājums – ko tu dari ar šo spēku? Tas ir stāsts par pieaugšanu. Tu uzņemies atbildību par to, ko tu runā un dari. Tikai jāuzmanās, lai ar laiku neiebrauc otrā grāvī – vīzdegunīgā mācīšanā. Šis man dzīvē ir tāds dalīšanās brīdis, kad vēlos dot to, ko esmu radījis, vai tas būtu padoms, atbalsts, pieredzes stāsts, vai albums.
