Sadaļas Sadaļas

Vai zini?

Vai zini, ka arī latvieši savulaik braukuši ar laivām, kas līdzinājušās indiāņu pirogām?

Vai zini?

Vai zini, kas bija un par ko dziedāja "Brāļi Laivinieki"?

Vai zini, kad un kā Latvijas Nacionālā opera apsteidza Ņujorkas Metropoles operu?

Vai zini, kad un kā Latvijas Nacionālā opera apsteidza Ņujorkas Metropoles operu?

20. gadsimta 20. gados visu Eiropu pāršalca mūzikas modernisma cunami. Viens no tābrīža modernisma izpratnes tipiskiem paraugiem bija čehu izcelsmes austriešu komponista Ernsta Kršeneka opera "Džonijs uzspēlē", kuras pirmiestudējums notika 1927. gadā Leipcigā.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

1929. gadā Džonijs "uzspēlēja" arī Latvijas Nacionālajā operā, jo tika cerēts ar šīs tā dēvētās džeza operas palīdzību glābt Baltā nama katastrofālo finansiālo situāciju. Tas arī izdevās, jo, kā tūlīt pat pēc pirmizrādes savā romānā "Atbrīvotais zvērs" iegrāmato Vilis Lācis – "Džonijs tobrīd ir tā vislabāk skanošā monēta Eiropas mākslas tirgū".

Jānis Zālītis uzvedumam veltīto recenziju "Jaunākajās Ziņās" sāk ar vārdiem:

"Eiropai sava mūzika apnikusi, tagadējais cilvēks to dziļāk neilgojas, viņam apnikuši ideāli, gara dzīves problēmas, viņš meklē izklaidēšanos, meklē eksotiku, trikus, lētu erotiku, kultūras pikantērijas."

Kāds T. R. rakstā "Modernisma ieskaņas Nacionālajā operā" pauž, ka "Džonijs uzspēlē" ir jau liels solis uz progresu, uz masu mākslu, uz tagadnības mākslu. "Šī opera ir laikmetiska rēvija, kas radīta laikmeta ritmā, auto elektrodžessa ritmā. Opera sacenšas ar kino un ne bez panākumiem."

Patiesi, Kršeneka operu raksturo kinematogrāfiski dinamiska ainu mija. Tajā tiek izmantoti skaļruņi, radio, ieviesti gan džeza, gan rēvijas elementi, un finālā uz skatuves jāuzbrauc pat īstai lokomotīvei. Ar visiem šiem izaicinājumiem lieliski ticis galā izrādes scenogrāfs un arī režisors Ludolfs Liberts.

Pieminēšanas vērta šķiet dzejnieka Pāvila Gruznas reakcija, kurš par "Džoniju" raksta: "Lai tad nu ir atļauts pār šo moderno blēdi izgāzt man savu moderno recenzenta žulti. Kas ir "Džonijs uzspēlē"? Opera? Nē, bleķis! Bleķis, kuru grabina tagad visa Rīga. Un tic, ka tas ir moderns šedevrs."

Par muzikālo pusi Gruzna piebilst: "Tur ir tikai muzikāli kankari, nekādas muzikālas pamatdomas, nekāda vadoša motīva, nebeidzams drumslojums, krikumojums gan no harmoniskām, gan disharmoniskām un kakofoniskām muzikāli nemuzikālām epizodēm.

Vārdu sakot, muzikāls raganu ķēķis jeb nebeidzams džezbends, kura izpildīšanai aicināts Operas orķestrim palīgā pat "Alhambras" džezistu sastāvs. Bet visulabākais visā operā ir tās 16 puskailās gerlas.

Tā jau nav vairs meiteņu virkne, bet pērļu rota, dzīva šujmašīna." Tā Pāvils Gruzna. Un, ja nu gadījumā tā laika leksika jums šķiet nedaudz pasveša, par gerlām divdesmitajos gados sauca tobrīd tik moderno rēviju dejotājas...

Tātad, neskatoties uz kritiķu iebildēm,

Rīgas publika ar savu maciņu tomēr balso par "Džoniju", par džezu, par rēviju. Un kāds gan brīnums, ka Nacionālā opera ir gatava jau pēc gada iestudēt vēl vienu Eiropas tābrīža hitu – čehu komponista Jaromira Veinbergera operu "Švanda – dūdu spēlmanis",

kuras pirmizrāde notika 1926. gadā Prāgā, turpmāko 10 gadu laikā piedzīvojot 2000 iestudējumu.

Starp citu, Mariss Vētra, kas tobrīd gan vairāk dzied Vācijā, ne Rīgā, Latvijas presei regulāri vēsta par jaunākajām tendencēm Eiropas opernamos. Kršeneka "Džoniju" viņš necik augstu nevērtē. Toties Veinbergera "Švandu" ir saslavējis jau laikus. Un arī tāpēc, ka līdzās īsteni modernā garā komponētām lappusēm tajā ar atbruņojoši naivu tiešumu lietā likta arī čehu tautas mūzika. Un tieši tad, kad 1930. gadā Veinbergera opera tiek iestudēta Rīgā, mēs arī apsteidzam Ņujorkas Metropoles operu. Jo Rīga kļūst par otro pilsētu pēc Ļubļanas, kur "Švanda" izskan attiecīgās valsts nacionālajā valodā. Ņujorkā angļu valodā tā uzvesta vien 1931. gadā.

Var gadīties, ka "Švandas" libretu latviskoja tas pats Pāvils Gruzna, kurš tik ļoti šķendējās par Kšeneka "Džoniju". Gruzna savulaik skolojās dziedāšanā pie Pāvula Jurjāna un nereti tulkoja operu un operešu libretus latviešu valodā. Tā kā, recenzējot "Švandas" izrādi, viņš jau atkal šķendējas par to, ka nav izmantots viņa ieteiktais operas nosaukuma tulkojums – "Dūdinieks Švanda",

atļausimies izteikt hipotēzi, ka, tieši pateicoties Pāvilam Gruznam un viņa tulkojumam, Rīgas pirmizrādes datums – 1930. gada 6. decembris – dokumentējot "Dūdinieka Švandas" uzvaras gājienu pasaulē, nu tiek minēts pat Vikipēdijā.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt