Medijpratība dejā
Kad pavisam mazie mūzikas interesenti bija pavadījuši laiku Laumas Kazakas radošajā darbnīcā, jaunieši no 12 gadu vecuma tika aicināti uz laikmetīgās dejas izrādi "Tīklā".
Taisnības labad gan jāsaka, ka koncertzāles "Latvija" Mazā zāle, lai arī pilna, ar jauniešu auditoriju lepoties nevarēja, tāpēc galveno izrādes adresātu domas un vērtējumi pagaidām paliks miglā tīti. Taču tiem, kas vairs nav jaunieši, horeogrāfes Lienes Gravas, dramaturga Artūra Dīča un komponista Riharda Zaļupes izrāde patika – par to liecināja gan aplausi, gan sarunas pēc tam.
Stāsts pavisam vienkāršs un noteikti dzirdēts lekcijās, kas ir par drošu sociālo mediju lietošanu – divi vienkārši skolēni iepazīstas ar populārāku un vecāku puisi, visi kopā ballējas, tad meitene iemīlas "krutajā džekā" un sūta viņam savas kailbildes, kas pēc tam nonāk visas skolas apskatei. Ļoti svarīgā tēma izrādē atklājas viegli, notikumi risinās dabiski, radot sajūtu, ka tieši šādi tas dzīvē arī varētu notikt – pavisam nejauši un nepārdomāti.
Tieši šī nesamākslotā sižeta līnija liek pārdzīvot kopā ar meiteni, kas pēkšņi nonākusi neapskaužamā situācijā – problēmas jau kā pieaugušajam, bet bailes un emocijas vēl pavisam pusaudzīgas.
Alise Bokaldere, Ģirts Bisenieks un Artūrs Nīgalis izdejo Gravas horeogrāfiju jauneklīgi, dejā ir atsauces uz vietnē "TikTok" populārām kustībām un detaļas, kas raksturo jauniešu ikdienu (piemēram, lieliska ir elektronisko smēķēšanas iekārtu jeb "saltu" deja).
Riharda Zaļupes mūzika ļoti dzīvīgi un krāsaini papildina deju, parādot, ka arī klasiskie mūzikas instrumenti kopā ar elektronikas piešprici var atskaņot mūsdienīgu deju mūziku, kas parasti dzirdama klubos. Savukārt Līgas Zepas scenogrāfija balstās uz galveno, kas šodienas jaunietim (un ne tikai, protams) vajadzīgs – mobilo telefonu.
Ar savu kompakto garumu – aptuveni 45 minūtes – "Tīklā" varētu kļūt par labu aizvietotāju, papildinājumu vai ilustrāciju medijpratības lekcijām, kas ik pa laikam ceļo pa Latvijas skolām, jo, mākslas valodā izstāstīta, jebkura tēma zaudē sausumu un didaktisko ievirzi, radot līdzpārdzīvojumu un tādā veidā atklājot dažādu mūsu rīcību iespējamās sekas.
Džezisks sānsolis un pārdomas
Ja kāds man jautātu, kā es raksturotu Ventspili, es teiktu, ka tā ar saviem aptuveni 37 tūkstošiem deklarēto iedzīvotāju (2021. gada dati) ir mazpilsēta, kur labi sakārtotas ielas un atjaunotas ēkas, uzbūvēta koncertzāle un nu arī zinātnes centrs. Bet paši ventspilnieki laikam jau redz sevi kā gana lielu pilsētu, tāpēc arī nolemts šonedēļ rīkot pat divus festivālus ("LNSO vasarnīca" un "Ventspils Groove") un sestdienas vakarā aicināt klausītājus arī uz teātra namu "Jūras vārti". Tur džeza festivāla noslēguma koncertā kopā ar Ventspils bigbendu uzstājās saksofonists Toms Rudzinskis, bet otrajā daļā uz skatuves kāpa "Hammond" ērģeļu virtuozs Leonardo Korradi.
Gan koncertzāle, gan Teātra nams ir juridiski vienā institūcijā apvienota "Kurzemes filharmonija", tomēr rodas sajūta, ka komunikācija savā starpā tomēr nevedas – citādi nevaru izskaidrot situāciju, kad divi ļoti labi koncerti tik mazā vietā kā Ventspils sākas ar stundas atšķirību. Kāpēc apzināti neļaut cilvēkiem apmeklēt abus notikumus? Kāpēc tīši radīt situāciju, kad pilna zāle skatītāju nav ne vienā, ne otrā vietā? Kultūras pasākumu apmeklētāju taču kopumā uz vietas nav nemaz tik daudz, un no Rīgas un citām pilsētām atbraukušie situāciju neizglābj. Ja arī Ventspils kultūras dzīves organizatoriem bija kāda doma par šo, tad tā nešķiet loģiska. Būtu tad nu vismaz laika grafikā izvietojuši džeza un simfoniskos koncertus tā, lai tiem, kas vēlas, nebūtu jāveic smagā izvēle, ko klausīties, ko šoreiz ne.
Mēģinot kaut cik apvienot abus koncertus, ieskrēju bigbenda koncertā vien uz dažiem pirmajiem skaņdarbiem, un man bija tiešām žēl iet prom. Jāpiekrīt koncerta viesmāksliniekam Rudzinskim, kas uzteica Ventspils bigbenda muzikālo un precīzo spēli, atskaņojot viņa oriģinālkompozīcijas no albuma "Space Big Band". Jaunieši spēlēja ar azartu un prieku, zāle viņu improvizācijas uzņēma ar ovācijām. Arī "Hammond" ērģeles izskatījās iespaidīgas, diemžēl to ieskandināšanu man neizdevās piedzīvot.
Skaņu un gaismu varenība
Atgriežoties "LNSO vasarnīcā", sestdienas vakarā tur izskanēja koncerts "LNSO un Prometejs". Liels prieks, ka beidzot Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvojis Artura Maskata opuss "My River runs to thee…", ko pirms trim gadiem komponistam pasūtināja Andris Nelsons un viņa vadītie Bostonas un Leipcigas orķestri. Emīlija Dikinsone ir Maskatam tuva dzejniece, ar viņas dzeju tapuši vēl citi darbi, un arī simfoniskā opusa iedvesmas pamatā ir šīs amerikāņu vārdu meistares rindas.
Ar Dikinsoni vai bez, bet Artura Maskata muzikālais rokraksts ir tāds, ko atpazīt var uzreiz pēc pirmajām skaņām: melodiskie gājieni, harmoniskā valoda, instrumentācija, melanholiski sentimentālā noskaņa, kas pārvēršas dramatiski sāpīgā skaņu rakstā – tie ir Maskata mūzikas raksturlielumi arī šajā darbā, kas ieskāva klausītājus Ventspilī.
Pārējā vakara daļa tika veltīta Aleksandra Skrjabina mūzikai. Visupirms pianists Andrejs Korobeiņikovs atskaņoja Valsi un Piekto klaviersonāti. Viņa spēlei piemīt kas tāds, ko patiesībā nemaz negadās bieži dzirdēt – tā ir spēcīga, bet nav asa; emocionāli tieša, bet ne uzbrūkoša; maiga, bet ne pārsaldināta. Tiek teikts, ka brīdī, kad Korobeiņikovs spēlē Skrjabinu, viņš pats kļūst par Skrjabinu, un var tikai piekrist, ka šī komponista mūzika viņam tiešām ir kā otrā āda, kurā iedzīvoties. Uznākot uz skatuves, nav nekādas citiem novērotas sagatavošanās nianses – Korobeiņikovs vienkārši atnāk, paklanās un sāk spēlēt. Tā, it kā tas būtu vieglākais un dabiskākais, ko šajā pasaulē darīt.
Neskaidrību gan rada pianista dzīves situācija – dzīvo un joprojām koncertē viņš Krievijā, vienlaikus uzstājoties arī Rietumeiropā un piedaloties koncertos, kas veltīti Ukrainas kara upuriem. Kā to iespējams savienot, līdz galam nesaprotu, bet melnbaltā pasaule, protams, ir dažādu nokrāsu pilnu.
Un, ja jau par krāsām, tad tieši tās, Mārtiņa Feldmaņa sakārtotas, spoži un vareni papildināja Skrjabina Uguns poēmas "Prometejs" skaņu partitūru. Vērienīgais darbs ir vesela pasaule, kur Skrjabins iekodējis virkni simbolu un ideju.
Nošu audumā viņš ieaudis un sakausējis milzu orķestra sastāvu, kas uz skatuves aizpildīja katru pieejamo kvadrātmetru.
Andra Pogas vadībā LNSO mūziķi un Andrejs Korobeiņikovs izveda klausītāju cauri šim ugunīgi karstajam skaņu stāstam, vēlreiz un atkal apliecinot, ka šāds – monumentāls, vērienīgs un plašs – ir LNSO skanējumam visatbilstošākais repertuārs. Jā, kā pierādīja pirmā diena, par ļaunu nenāk arī kas svaigs, kad pie plašuma un bieza skanējuma jau pierasts.
Pēc simfoniskā koncerta uz brīvdabas pasākumu turpat koncertzāles "Latvija" priekšā aicināja LNSO stīgu instrumentu mūziķi un kanādiešu dziedātājs un dziesmu autors Šons Nikolass Sevidžs. Šis būtu īsti iederīgs vasaras vakara koncerts ar vieglāku mūziku, kas nepieciešama pēc tāda darba kā "Prometejs" noklausīšanās, taču laikapstākļi darīja savu, un to dzirdēja vien daži desmiti apmeklētāji, kas samierinājās ar lietu.
Bet vai tad tas ir īsts festivāls, ja visi vismaz vienreiz kārtīgi nesalīst?
KONTEKSTS:
No 19. līdz 21. augustam Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūzikas festivāls "LNSO vasarnīca 2022" atgriežas Ventspilī, koncertzālē "Latvija". Festivāla īpašie viesi būs kanādiešu operdīva Emīlija D’Andželo un pasaulē pieprasītais pianists Andrejs Korobeiņikovs, kā arī par popmūzikas princi dēvētais Šons Nikolass Sevidžs. Dalībnieku vidū būs arī obojists Egils Upatnieks, pianists Rihards Plešanovs un Latvijas Radio kora grupa. Koncertus diriģēs Andris Poga, Guntis Kuzma un Ainārs Rubiķis.
