Grāmata aptver laiku no orķestra dibināšanas līdz Latvijas simtgadei un atklāj arī dažādās orķestra darbības šķautnes – ierakstus, muzicēšanu militārajās un valsts protokola ceremonijās, defilē programmās, koncertos, festivālos un dažādos citos notikumos.
Latvijas militārās mūzikas tradīcijas aizsākās Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, 1940. gads to attīstību pārtrauca, un tās atkal atjaunoja 90. gadu sākumā, kad dibināja NBS štāba orķestri.
Dainis Vuškāns bija viens no dibinātājiem un pēc tam arī orķestra vadītājs 27 gadus. Tas ir bijis ļoti piepildīts, spraigs un izaicinošs laiks, un ar savu pieredzi Dainis Vuškāns tagad dalās savā memuāru grāmatā.
"Lai atainotu visus tos notikumus, kas risinājās, sākot no 1991.gada, – kā orķestris tika dibināts, kā tas attīstījās, auga un iekļāvās NATO struktūrās, ko mēs kopumā esam šajā laikā paveikuši," ieceres pamatojumu min Vuškāns. "Grāmata nav tikai par NBS štāba orķestra tapšanu, jo mana dienesta laikā tika izveidots arī Jūras spēku orķestris, Sauszemes spēku orķestris, tāpēc atsevišķas nodaļas stāsta arī par šo apakšvienību tapšanu."
Orķestra pirmsākums ir 1991. gada decembris, kad potenciālie orķestra kandidāti izveidoja nelielu koncertprogrammu, ko cēla priekšā īpašai komisijai, kurā bija tā laika aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, kā arī kultūras ministrs Raimonds Pauls. Koncerts notika toreizējā Strēlnieku muzejā, kur bija ļoti auksts, tāpēc intonēt uz pūšaminstrumentiem bija visai sarežģīti, bet komisija sniegumu tomēr novērtēja atzinīgi.
"Tālavs Jundzis teica, ka viņa darbu kalendārā NBS orķestra izveide nebija pat desmit prioritāšu sarakstā.
Taču tad, kad pēc koncertprogrammas noklausīšanās maestro Raimonds Pauls teica, ka mūsu bruņotajiem spēkiem jābūt savam profesionālam, labam orķestrim, tad aizsardzības ministram nebija, kur atkāpties,
un viņš bija spiests piekrist maestro lielajai autoritātei, ka, jā, arī aizsardzības spēkiem jābūt savai mūzikas apakšvienībai, kas spēj to reprezentēt un radīt mākslinieciskas vērtības. Un tā 1992. gada 3. janvārī mēs sākām regulārus mēģinājumus," atceras Dainis Vuškāns.
Jau 1. februārī sekoja arī pirmā uzstāšanās lidostā "Rīga", kad svinīgā ceremonijā padomju muitas punktu pārņēma Latvijas muitnieki. Orķestris pirmo reizi tad spēlēja tikko izsniegtajos formas tērpos, un ne visi bija paspējuši sakārtot frizūras pēc militāriem standartiem. Par šo notikumu liecina arī kāda vēsturiska fotogrāfija.
Dainis Vuškāns stāsta: "Re, kur pirmā spēle formas tērpos. Mums te saksofonists redzams ar skruļļainiem matiem zem cepures. Tā nu nevajadzētu būt. Bet toreiz politiski vajadzēja parādīt, ka mēs jau esam, mēs jau darbojamies, un skaidrs, ka viss notika ātri, zibenīgi. Iepriekšējās dienas pēcpusdienā mēs tos formas tērpus bijām saņēmuši, mums nebija pat nekādu atšķirības zīmju vēl."
27 gadus vadot orķestri, piedzīvots ļoti daudz, arī brauciens uz Afganistānu ar mazo orķestra sastāvu, kur tas uzstājās Latvijas un arī citu valstu karavīriem. Spilgtā atmiņā arī pāvesta Jāņa Pāvila II sagaidīšana lidostā, kur uzrunu laikā visus pārsteidza ārkārtīgi spēcīga lietusgāze: "Lietus gāza. Kad uzrunas bija beigušās, mums bija jādodas parādes maršā, sveicinot augstos viesus, un, uzsākot soļot, es konstatēju, ka tas ūdens līmenis, kas pa žaketi un pa bikšu starām ir notecējis zābakos, ir stipri augstāks nekā uz lidostas perona.
Bet orķestris savus pienākumus veica godam, un militārā ziņā viss bija kārtībā, taču tas, ka mēs bijām izmirkuši pilnībā slapji, par to, protams, vēsturei nav jāzina."
Dainim Vuškānam īpaši sirsnīgas atmiņas ir par aktiera un strēlnieka Ēvalda Valtera 99. un 100. jubileju, kurās arī muzicēja orķestris: "Valters mūs vēl mācīja, kā pareizi jādzied "Ķemermiestiņā". Viņš to darīja ar humoru, ar prieku. Viņš teica – ziniet, es nodziedāšu tā, kā mēs toreiz dziedājām. Izrādījās, ka mēs esam dziedājuši nepareizā tempā, jo ir jāsāk lēnāk, un pēc tam katrs pantiņš jādzied arvien ātrāk un ātrāk. Tā bija vesela performance no viņa."
Komentējot grāmatas nosaukumu "Starp ērkšķiem un… zvaigznēm", Dainis Vuškāns skaidro, ka mūziku, kas ir radošais spēks, dažkārt ir grūti savienot ar armijas bezierunu disciplīnu, tāpēc vidusceļš mēdz būt šaurs un ērkšķains, bet zvaigznes ir mūzikas spēja iedvesmot, aizkustināt un piepildīt ar patriotisma jūtām.
