Kultūras Rondo

Literārie procesi Kurzemē. Stāsta Guna Roze, Rolanda Bula un Jana Egle

Kultūras Rondo

Konkurss "Wind Stars 2020" Mārupes mūzikas un mākslas skolu pārvērtis par skudru pūzni

"Putnu opera" piedzīvos jau 150. izrādi

«Putnu operai» 150. izrāde. Kur slēpjas tās panākumu atslēga – veidotāju viedokļi

Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes "Putnu opera” sestdien, 29. februārī, tiks rādīta jau 150. reizi. Bērnu operas ir rets žanrs ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, tāpēc jo lielāks prieks par "Putnu operas" garo skatuves mūžu. Tās pirmizrāde notika 2000. gada 22. decembrī. Pa šiem 20 gadiem opera piedzīvojusi vairākus atjauninājumus, pēdējo – 2015. gadā. Kur slēpjas operas panākumu atslēga? Radošās komandas dalībnieki katrs min savu versiju iestudējuma ilglaicīgumam – Zālītes librets, Lūsēna mūzika, Jurjānes tērpi, dziedātāju azarts.

Māra Zālīte "Putnu operas” libretu sarakstīja 1997. gadā, izmantojot Hjū Loftinga pazīstamo grāmatu motīvus par Doktoru Dūlitlu un to varoņiem.

20 gadus pēc operas sarakstīšanas komponists Jānis Lūsēns atgādina, ka piedāvājumu rakstīt operu saņēmis no Andreja Žagara un Artura Maskata, jo, lūk, Mārai Zālītei esot brīnišķīgs librets.

"Es šo libretu paņēmu un kaut kā, sēžot autoservisā, gaidot rindu, vizualizēju, ne uzkomponēju, bet man bija pilnīgi skaidra bilde, kā būs," atminas Jānis Lūsēns.

"Pie šādu darbu rakstīšanas es savu personību faktiski nolieku malā, es kļūstu gan par tēlu, gan tēlu atveidotāju, reizē arī par skatītāju un režisoru. Tas komponists, tas ir kaut kur tā..." skaidro  Lūsēns."Viss apstākļu kopums ir tā panākumu atslēga."

Komponists atklāj, ka indikators ir viņa mazmeita, kura operu redzējusi jau četras reizes un zina no galvas.

Izrādes muzikālais vadītājs un diriģents Andris Veismanis sniedz savu atbildi par "Putnu operas” veiksmīgo un garo skatuves mūžu.

"Šīs izrādes ilgmūžību skaidroju ar to, ka Lūsēns ir talantīgs bērnu operu komponists. Viņam būtu jāraksta vēl.

Dziesminieka talants, kāds piemīt Jānim, kas pasekojis līdzi viņa daiļradei, tekstu izpratne, iedzīvināšana afektā, noskaņā ir ļoti īpaša. Arī sadarbība ar Māru Zālīti bijusi auglīga," vērtē Andris Veismanis.

Viņš arī atzīst, ka veiksmīga ir Ievas Jurjānes veidotā scenogrāfija, kā arī Kristīnes Jurjānes tērpi, kas joprojām ir spēcīgs akcents izrādē.

"Jānis nav bijis lepns un rakstījis melodijas, kas iekrīt ausīs, kas patīk gan pieaugušiem, gan bērniem, kas uzrunā no pirmās līdz pēdējai minūtei," atzīst Veismanis.

Pa šiem 20 gadiem opera piedzīvojusi vairākus atjauninājumus 2009. un 2015. gadā. Mainījušies lomu izpildītāji, taču ir mākslinieki, un tos varam uzskatīt par zelta pamatsastāvu, kas dzied operā kopš tās pirmsākumiem. Tāda ir arī Kristīne Zadovska, viņai papagaiļa Polinēzijas loma:

"Viegli koķetējot esmu teikusi, ka

tā ir viena no manām skaistākajām lomām, jo tur varu izpausties  pēc pilnas programmas. Ja kādreiz kā Amnerisa vai Karmena nevarēju atļauties, tad kā Polinēzija noteikti," atzīst Kristīne Zadovska.

"Savā laikā režisore Baņuta Rubesa teica: "Šeit Kristīne, tu vari darīt vienalga, ko tu vēlies, jo viss atbildīs Polinēzijas fantastiskajam un krāsainajam raksturam." Tā mēs tur mēģinām gaumīgi dauzīties."

Protams, pamatā ir melodija, ritms un ir jānodzied tas, kas uzrakstīts. Vienmēr ir bijis liels prieks iejusties šajā lomā. 

Neaizmirstams komponistam joprojām ir brīdis, kad viss atdzīvojies un izrāde sākusi savu skatuves dzīvi.

"Kad viss sāk skanēt, tas ir neaizmirstami. Kad viss sāk atdzīvoties. Man tas vienmēr licies maģisks process, kad nodziest gaismas un sākas kaut kādi citi notikumi," atminas Lūsēns.

Tāpat komponists uzskata, ka ļoti svarīgs ir azarts, ar kādu spēlē ne tikai dziedātāji uz skatuves, bet arī katrs mūziķis orķestrī.

Operas izrādē īpaša loma košajiem kostīmiem, ko radījusi māksliniece Kristīne Jurjāne. Lai arī daudz par tiem dzirdēts, dziedātāja Kristīne Zadovska atklāj, ka pēc pirmajām izrādēm neliela polsterējumu samazināšana panākta. Dziedātāji savulaik smējušies, ka nospēlēt izrādi šajos kostīmos ir kā apmaksāta aerobikas nodarbība.

"Publika mainās, bet tas pluss ir, ka mūzika un tā drāma ir moderna," operu vērtē Veismanis. "Ir bijuši arī dažādi smieklīgi gadījumi, ka

diriģentam sit ar lācīti pa plecu, lai taču paiet nost, jo neredz skatuvi. Tā notiek ar bērniem. Bērni ir skaļi. Viņiem ir arī bail, kad Dorntons ierodas pirmā cēliena beigās.

Man pat ir teikuši, lai tur klusāk spēlē orķestris, kad tik briesmīgs iespaids ir uz bērniem. Ļoti emocionālas ir izjūtas."

Diriģents atzīst, ja bērnus var ievest operas pasaulē ar "Putnu operu", tas ir daudz vieglāk un viņi arī vēlāk labāk sapratīs šo žanru.

Ir bijusi iecere atjaunot Jāņa Lūsēna "Leļļu operu", tomēr tas nav noticis, pašlaik komponistam iecere radīt jaunu darbu.

"Es esmu izvēlējies Oskara Vailda "Zvaigznes bērnu", tagad būs sarunas par režisoru par to, kā realizēt," atklāj Lūsēns.

Sestdien dienas izrādi diriģēs Andris Veismanis, savukārt 150. izrādē pie diriģenta pults būs Kaspars Ādamsons. Bet Kristīne Zadovska "Putnu operai" vēl mūžīgu mūžu: "Ja reiz tik skaists darbs, kāpēc nespēlēt!"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti