Neviens teksts nav plakans. Saruna ar reperi Kurtu

Uz mūzikas skatuves atgriežas viens no Latvijas hiphopa aizsācējiem – reperis Kurts, kurš šajā rudenī izdevis otro solo albumu "Laikā". Kurts ir viens no apvienības “S’T’A”, kas bija starp pirmajiem, kas deviņdesmitajos gados uzdrīkstējās repot latviski. Kompozīcija “Labais puika” ir žanra klasika. Vēlāk, 2004. gadā, Kurts izdeva solo albumu "Pilsētas leģendas 1. daļa", no kura vēsturē iegājusi kompozīcija “Dziesma manai pilsētai”, kas otru elpu ieguva Gustavo interpretācijā. Kurts ir sadarbojies gan ar Ozolu, gan Gustavo. Hiphopa apvienības “Sekkta” izveidotājs un laikā no 2010. gada izdevis atsevišķus singlus. Saruna notika, vēl pirms bija iespējams albumu “Laikā” noklausīties, tādēļ tā ir iespēja ar Kurtu ceļot laikā uz deviņdesmitajiem, uz sākumu!

Īsi raksturojot, Kurta otrais solo albums “Laikā” ir labs balanss starp ritmisko un melodisko. Tekstos viņš ir rūpīgs un detalizēts, acu priekšā uzburot ainas. Tās varētu notikt dzīvē, tā varētu būt arī filma, izklaidējot ar spraigu stāstu, ļaujot katram klausītājam izdarīt savus secinājumus, kāpēc kaut kas notiek tā, kā notiek – piemēram, “Parāds”. Neiztrūkst arī hiphopam raksturīgās sāncensības un uzvaras saldās garšas – “Kurš kuru”, “O, jā!”, “Crazy”. Albumā klātesošs ir arī autobiogrāfiskais aspekts, kas dzirdams, piemēram, kompozīcijās “Sekundes tikšķ atpakaļ” un “Vēlās stundas”. Albumā viesu statusā ir jaunie reperi BDM, Amanito un publikai labi pazīstamais reperis Fakts. 

 

Aiga Leitholde: Hiphopa komūna tevi zina jau labu laiku, bet pārējiem Kurts ir jauns vārds. Tev ar albumu “Laikā” sanāk tāda kā pārdzimšana!

Kurts: Būtībā jā, bet man ir bail no tiem vārdiem "jauns sākums", "pārdzimšana". Esmu visu šo laiku bijis hiphopā, bet tad pienāca arī brīdis, kad man bija arī kaut kas, ko ierakstīt. Iepriekš bija mēģinājumi, kurus labi, ka neizdevu. "Pilsētas leģendas 2. daļa" ir ļoti konceptuāls albums, ar kuru ļoti nomocījos, tāpēc labi, ka tagad tas stāv nolikts maliņā. Šis albums tapa pandēmijas laikā. Arī albums saucās "Laikā" – tā ir kā vārdu spēle – tieši laikā vai vienkārši laiks. Tas ir stāsts par izvēlēm, kas var izmainīt laiku. 

Tavs pirmais albums "Pilsētas leģendas 1.daļa", manuprāt, ir ļoti laba liecība tam, kas vispār tajā laikā notika Rīgā. 

To var just?

Jā, var sajust konkrēto laiku. Vai tu esi tas cilvēks, kas ir šeit un tagad?

Arī šajā albumā varēs sajust laiku, bet šoreiz stāsts nebūs par pilsētu. 

Kādas ir tēmas?

Es mēģināju salikt tēmas tā, lai, albumam skanot, klausītājs vēlu vakarā var iekāpt mašīnā, braukt un albuma izskaņā attapties saullēktā. Tas viss, vadoties gan pēc iekšējām sajūtām, gan tīri tehniski, atbilstoši sarindojot dziesmas, lai tās būtu secīgi uztveramas.

Zinu, ka albums būs pārsteigums daudziem, kas klausījušies veco mani, un tajā pašā brīdī viņi atradīs visu to, ko viņi pirms tam ir gribējuši dzirdēt. Es ceru, ka nebūšu pārcenties un albums būs klausāms visiem. 

Ko, tavuprāt, gaida tavu agrāko darbu cienītāji?

Kamēr neko nerakstīju, satiku draugus un paziņas, kas man vaicāja – kad būs? Vai tu vēl raksti? Atbildēju – pēc mirkļa sajūtām, bet šīs tikšanās ļāva man saprast, ka ne vien es, bet arī citi cilvēki vēlas no manis ko dzirdēt. Domāju, ka manu agrāko darbu cienītāji gaida manai agrākajai daiļradei raksturīgās noskaņas un stilistikas ziņā līdzīgas dziesmas, tāpēc viņiem par prieku arī jaunajā albumā pāris tādas ir atrodamas. Pirmkārt, rakstīju albumu saviem vecajiem klausītājiem. Otrkārt, cilvēkiem, kas mani zina no “Sekkta”, un visbeidzot arī tiem klausītājiem, kuri par mani neko iepriekš nav dzirdējuši.

Tie, kas tevi zina, slavē tavu valodu. Varbūt vari pastāstīt par savām attiecībām ar valodu? Hiphops šādā ziņā ir ļoti daudzveidīgs. 

Vienubrīd aizrāvos ar frīstailu jeb brīvrunu. Es guvu vērā ņemamus panākumus, bet man toreiz nebija, ar ko sacensties, nebija man sparinga partneru. Un tad es ļoti daudz darbojos ar atskaņām un atskaņu shēmām. Mēs rīmējām to, ko varējām izdomāt, jo tajā brīdī vispār nebija nekādu paraugu latviešu valodā. Un tagad es mēģināju mest sev izaicinājumus arī tekstos, kas satur minimālu domu, bet vairāk ir tehniski. Vai ir gan tehniski, gan rosinoši.

Es ceru, ka tie, kas mani ir klausījušies, saklausīs, ka tajā vienkāršajā ir savs zemteksts. Visam ir otrā un trešā nozīme. Neviens teksts nav plakans.

Man palīdzēja tas, ka es klausos ļoti daudz mūsdienu aktuālo mūziku. Daudzus tās principus ievēroju arī šajā albumā, kas attiecīgi izaicināja mani izkāpt ārā no komforta zonas. 

Kas ir tava komforta zona?

Es neesmu baigais dziedātājs – manas vokālās iespējas nav tādas, kādas es tās vēlētos. Dažādus tempus un teksta uzbūves esmu sācis [izmantot] tikai tagad, jo agrāk bija ērti rīmēt tā, kā esmu pieradis. Tagad es mēģināju šo ierasto "apmest".

Gribu arī nedaudz pieskarties grupai "S.T.A." – laikam ejot, daudz informācijas paliek aizmirstībai. Tie, kuri zina, tie zina. Kas, tavuprāt, būtu svarīgākais, kas šobrīd būtu jāzina par "S.T.A."?

Es varu pateikt to, kas man tikko kā pirmais ienāca prātā. Nav runa par dziesmām, par to, ko mēs īsti darījām, bet vairāk par laiku, kad latviski neviens nerepoja. Vismaz es nevienu nezināju. Mēs savā nodabā eksperimentējām.

Mūs neviens nevēlējās ielaist savā studijā, jo uzskatīja, ka mēs darām muļķības.

Es gribētu, lai cilvēki zina, ko tajā laikā  nozīmēja, ierakstīt repu latviski. 1998. gadā Latvijas Radio 2 paņēma mūsu pirmo singlu. Tad vēl nebijām "S.T.A." – mēs vēl eksperimentējām. Vēlāk dziesmu "Intervija" spēlēja radio "Super FM" – Uģis Polis mūs ļoti agri novērtēja. Šo divu radio atbalsts mums ļoti palīdzēja, jo tajā laikā tikt radio ēterā bija teju neiespējami.

Tagad, klausoties "S.T.A.", smaidu – tā ir nostalģija, tie bija labi laiki. Mūsdienu mūzika ir daudz skanīgāka un "S.T.A." ierakstus noliek pie tās "noputējušās klasikas".

Mūsdienās hiphopa sabiedrība ir ļoti saliedēta. Kā tas bija toreiz, deviņdesmitajos?

Pašos pirmsākumos – vienkārši fantastika! Tev pat nevajadzēja repot, jo pietika ar to, ka tu esi ģērbies platās drēbēs, ka tu jau esi savējais. Tas uz brīdi pamainījās 2001. gadā, kad visi sadalījās divās grupās – Ozola un Gustavo piekritēji, un radās vēl citas kustības. Līdz tam mēs visi bijām viena ģimene. Viens otru atbalstījām, klausījāmies un padevām tālāk viens otra dziesmas. Skaisti!

Kā jūs tolaik atradāt viens otru?

Tolaik bija tusiņi Bastejkalnā un pie Laimas pulksteņa. Pie Raiņa pieminekļa braukāja skeiteri, tajā skaitā arī Gustavs. Mēs ar Žaku bijām savā nodabā, nesaistīti ar konkrētiem tusiņiem. Pretī Rīgas cirkam bija klubs “Jim Bim”, kur Ozols un Gustavo bija dīdžeji, kas spēlēja hiphopu, un viņi sāka taisīt hiphopa tusiņus, kur arī visas puses satikās. Hiphops ļoti ilgi Latvijā bija andergrounds, tuvāks panku kustībai. Vēlāk hiphops tapa par meinstrīmu (masu produktu). Pateicoties Eminemam, un arī mēs bijām televīzijā, radio. 

Ņemot vērā, ka tu esi viens no Latvijas hiphopa pionieriem, atskatoties uz šo 25 gadus ilgo vēsturi, kurus notikumus, albumus, pavērsienus tu varētu atzīmēt kā tos svarīgākos? Kā kaut ko tādu, kas mainīja spēles noteikumus?

Man bail, ka kopējo hronoloģiju varu sajaukt, tāpēc varu pateikt tikai no personīgās pieredzes. Bija brīži, kad nepiedalījos formējumos, kuri mainīja hiphopu, teiksim, kādi bija "PKI" ("Pagrīdes Karaļvalsts ieraksti"). Bet kopumā – svarīgi bija tas, ka mums deviņdesmitajos bija sava vieta, kur tusēt. Tad izšāva Ozols ar savu maksi singlu "Neko 2005". Grupa "Fact" sadalījās, sāka report latviski katrs savā solo karjerā. Viņi ar savu spilgtumu un harismu ļoti ātri uz sevi pavērsa visus prožektorus, kas uzreiz pacēla latiņu visiem. Vēlāk radās spēcīgi kolektīvi, piemēram, "Runu zāle". Kamēr es biju prom no Latvijas, ansis, Skutelis ar saviem džekiem radīja savu vilni, atšķiroties tehniski. Tas bija liels pagrieziena punkts! Pa vidu darbojās arī Ozols, kurš vienmēr ļoti precīzi jūt, kas ir modē. Viņš ir hameleons, kurš nebaidās uz mirkli saplūst ar sev interesējošu aktualitāti. "PKI" džeki, ansis ar “Riekstu armiju”, mēs ar “Sekkta” – tā mēs to visu katrs uz savu pusi iegriezām. Tālāk viss attīstījās ļoti ātrā tempā, un es jau visus svarīgos vārdus, grupas un apvienības vairs nespēšu uzskaitīt. 

Mediju atbalsts vienmēr ir bijis ļoti svarīgs. Mums daudz deva LNT "Mūzikas video" pārraides. Linga bija ļoti pozitīvi noskaņots – viņš saprata hiphopa dumpīgumu, viņam tas patika un viņš mums deva iespēju tur uzstāties.

Radio ir bijis sāpīgāks jautājums un atvērtāks pret hiphopu kļuvis tikai salīdzinoši nesen.

Domāju, mūsdienās radio formātu ietekmē mūzikas straumēšana internetā un, protams, hiphopa mūzika ir kļuvusi kvalitatīvāka, un ansis ir viens no labākajiem piemēriem. Viņam ir fantastiska darba ētika! Vienmēr prieks viņu dzirdēt. Vēl viens džeks, kas ļoti daudz pagrieza, ir Gacho. Viņa “uptempo” bītu projektam bija lieliski koncerti – tā bija nenormāla enerģija! Gatis bija pirmais, uz kura koncertu pats braucu iejukt pūlī un iztrakoties. Pēc viņa visi saprata, ka koncertus var taisīt kā milzīgu eksploziju. Un vēlāk Gacho ar Mesas projektu izdarīja to, ko daudzi Latvijā dara, sadalīja savu muzikālo darbību divos projektos, un šādi darbojas vairākos virzienos. Mesa viņam ir filozofisks projekts, savukārt Gacho ir huligāns. Tieši tāpat kā Edavārdi, Eliots forši katrs pats par sevi un tad grupas "Singapūras satīns" sastāvā. Tas ir izdevīgi!

Mūziķim nav nekā labāka par klausītāju atbalstu un iespēju koncertēt. Ja vēl vari sadalīt savu enerģiju atšķirīgiem projektiem, kur vēl labāk!

Atgriežamies pie tava albuma "Laikā"! Kas bija tā tapšanas komandā?

Muzikāli bītu jautājumos pārsvarā sadarbojos ar ārzemju bītmeikeriem. Man nejaušības kārtā ir arī divi latviešu veidoti bīti – viens ir Mark1, otrs ir mans sens paziņa Sakura808, kurš sevi kā bītmeikeru nereklamē. Viņš vairāk ir bijis dīdžejs un ar šovbiznesu saistīts cilvēks. Un tad man ir bītmeikeri no ASV, Kazahstānas, Krievijas, Vācijas. 

Viens no cilvēkiem, kuru nevar nepieminēt, runājot par mana albuma tapšanu, noteikti ir Fakts jeb Jānis Šmēdiņš, kura studijā ir ierakstīts viss albums. Viņš uz saviem pleciem iznesa visu albuma skaņas inženierijas smagumu – ierakstīja, miksēja, māsterēja un mirkļos, kad es šaubījos, kā vienu vai otru lietu darīt, iedrošināja, norādīja virzienu. 

Bez Fakta šī albuma, visticamāk, nebūtu.

Viņš man ir bijis milzīgs atbalsts, ne tikai runājot par albuma tapšanas tehnisko pusi, bet arī to, ka brīžos, kad es pats esmu šaubījies, viņš vienmēr man ir ticējis un īstajā brīdī pateicis: “Vecīt, uz priekšu!” 

Man zinātāji vakar ieteica paklausīties Kazahstānas repu. Esot labs!

Tā ir fantastika! Viņus visus vienkopus visvieglāk atrast būs zem leibla “Musica 36”. Galvenais džeks Scriptonite (Скриптонит) ir vislabākais – viņš ir multiinstrumentālists, reperis. Viņš ir pirmais, kas Krievijā ienesa trap mūzikas jauno vilni. Kazahstānas repa skatuve ir interesanta ar to, ka viņi nekad nav iespaidojušies no tā, kas ir skanējis Krievijā. Viņi vienmēr ir klausījušies Rietumu mūziku. Manuprāt, kazahi ir ļoti muzikāli un ritmiski apdāvināti cilvēki. Noteikti iesaku paklausīties! Man albumā ir 14 kompozīcijas, no tām 12 dziesmas un 2 skiti. Skiti ir kā nepieciešamība, jo mūsdienās tie vairs nav tik bieži pielietoti, bet man vajadzēja pieturas punktus, lai atdalītu atšķirīgas domas. 

Kas tavā rokrakstā ir palicis nemainīgi aktuāls?

Par sevi man ir grūti spriest objektīvi, bet kā klausītājs sajūtu katram hiphopa māksliniekam raksturīgo. Tas rokraksts paliek arī tad, ja kaut ko pamaina. Kaut vai, piemēram,  Machine Gun Kelly, kurš pēc konflikta ar Eminemu pārgāja pilnīgi citā mūzikas žanrā. Es nezinu, vai tas viņam bija plānots vai ne, bet arī tur var just to, kāds viņš ir bijis pirms tam. Piemērs varbūt nedaudz neveikls, jo es viņu vairs neklausos, bet viņam ir rokraksts. Es ceru, ka man arī ir savējais. Tas, ko noteikti varu atzīmēt kā nemainīgo manā muzikālajā rokrakstā, ir vēstījumi katrā dziesmā.

Neskatoties uz to, ka man patīk iet kopsolī ar laiku, radīt dziesmas laikmetīgā skanējumā, man ļoti būtiski ir tas, lai ar katru dziesmu es kaut ko pateiktu, lai tekstam būtu jēga. 

Mēs gaidām, kad Latvijas populārā mūzika uzņems lielākus, starptautiskus apgriezienus. Latvijas reperiem tas būtu pa spēkam, bet tad, ļoti iespējams, būtu jārepo angļu valodā. Kā tev šķiet, vai cilvēks, kuram angļu valoda nav dzimtā, var to izdarīt tikpat labi kā cilvēks, kuram angļu valoda ir dzimtā?

Jā, to var just, ja valoda nav dzimtā, tad reps ļoti bieži neskan, kā vajadzētu. Bet Latvijā ir arī ļoti talantīgi džeki, kam sanāk repošana angļu valodā, piemēram, March un E.V. Manuprāt, March jau tagad ārzemēs ir zināmāks. Par valodām runājot, kādreiz mēs domājām, ka vajag angļu valodu, lai mūs pamanītu. Tagad, kad Latvijā ir lielās mūzikas izdevniecības, tas nozīmē –  kaut vai Latvijas tirgus ir maziņš, tam ir savs potenciāls. Daudzi mani kolēģi jau ir noslēguši līgumus. Ja esi ar izdevniecību, tad esi gādīgās rokās – mūzikas video kvalitātei ir ļoti svarīga loma, tāpat kā ierakstu iespējām. Tas viss paceļ to kvalitātes latiņu, kurai pārējiem vajag piemēroties. Varbūt tas motivēs trenēties, lai galu galā tiktu pie sava līguma ar izdevniecību. Īsāk sakot, manuprāt, mūzikas izdevniecības iedos pagriezienu, nevis angļu valoda. Tie būs atsevišķi mākslinieki, kas repos angliski, jo, iespējams, ir dzīvojuši, mācījušies angliski runājošā vidē un tur apguvuši gan izrunu, gan noķēruši sajūtu. Pārējie tā vai tā tiek nolasīti kā "fake" (neīsti). To autentiskumu tu atpazīsti sajūtu līmenī. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt