"Zinot to, ka augusts būs ļoti saspringts, jūnijs man bija pilnībā brīvs un arī pirmās divas jūlija nedēļas - tā ka sešas nedēļas biju pilnīgā atpūtā un izbaudīju Latvijas skaisto vasaru. Iznāca paceļot gan pa Kurzemi, gan Tērveti, un ieraudzīt stūrus, kuros tik daudz kas izdarīts.
Latvieši tā rūpējas par dabu, par dārzu, par skaistumu! Īpaši tas redzams ārpus Rīgas, mazpilsētās: tās ir tik sakoptas kā mazas konfektītes –
tik tiešām ir prieks tur pabūt un baudīt vietējo atmosfēru," sajūsminās pianiste, kurai spilgtā atmiņā arī ikgadējais Spānijas brauciens, kurā tiek gan koncertēts, gan sniegtas meistarklases.
Spānijā runā par Rīgu
"Havaja ir pilsēta starp Valensiju un Alikanti, kurp braucu jau ceturto gadu. Tā ir brīnišķīga satikšanās ar draugiem, kas ir pasaules mēroga zvaigznes – piemēram, Bavārijas Radio simfoniskā orķestra pirmais fagotists, Parīzes orķestra pirmā flauta, tāpat mūziķi no Madrides un Šveices. Viņi daudz jautā par Latviju.
Ar vislielāko atzinību viņi stāsta, ka arvien vairāk dzirdot par Rīgu un Latviju, arvien vairāk tā ienākot viņu koncertdzīvē. Viņi jautā – kas tā par maģisku valsti, kurā ir tik daudz mūziķu un tik daudzas skaistu mūzikas tradīciju?!
Tā ka bija, par ko parunāt, un ir liels prieks, ka Latvija ieņem ļoti labu un stabilu vietu kultūras vērtībās."
Egliņa arī tuvāk raksturo Spānijas meistarklases: “Pamatā tie ir meistarkursi pūšaminstrumentiem: flautai, obojai, klarnetei, kuru ietvaros dalībniekiem jāsagatavo arī kamermūzikas opusi. Pasniedzu privātās stundas, kurās ejam cauri šai kamermūzikai – izskaidroju, kāda ir klavierpartija, ko un kā klausīties, kā veidot formu.
Pārsvarā sabrauc mūziķi no Spānijas, Francijas un Itālijas, un turienes Mūzikas akdēmijās īsti nav koncertmeistaru – viņš pienāk tikai vienu stundu pirms eksāmena... Tā šobrīd ir diezgan izplatīta prakse. Jā, zināmā mērā tas ir ietaupījums, bet... jautājums, uz ko.
Šveice to atrisinājusi ar ierakstiem: tiek uzlikts disks ar ierakstītu klavierpartiju, un mūziķis spēlē kopā ar nezināmu pianistu. Arī es Bāzeles augstskolai esmu iespēlējusi vairākus skaņdarbus, tā ka droši vien kāds students ar mani vingrinās. Tāda dīvaina vide. Svarīgs taču ir dzīvs cilvēks – jebkuram mūziķim ir svarīgi atrast savu pianistu, ar kuru viņš varētu kopā muzicēt, justies drošībā uz skatuves un varētu veidot savas solo programmas. Tā ka man šie meistarkursi ir liels izaicinājums – pirmkārt, milzīgs repertuāra apjoms, jo studentu ir ap četrdesmit, turklāt šogad bija arī studenti, kas bija jāgatavo ARD konkursam. Īpaši daudz bija jauno klarnetistu, kuriem vajadzēja apspēlēt konkursa programmu. Lai gan – meistarkursos nav tikai jaunieši, ir arī cilvēki, kas meklē darbu, ļoti daudzi interesējas arī par Latviju.
Piemēram, Itālijā daudzi orķestri vai nu bankrotē vai tiek slēgti, un tajos ir daudz talantīgu mūziķu, kuri interesējas, kas notiek mūsu reģionā un labprāt apciemotu mūs..."
Solokoncerts - pašas atspulgs
Tagad Agnese Egliņa ir gatava solokoncertam, kas "Lielajā dzintarā" skanēs 17. augustā. “Solokoncerts visādā ziņā ir īpašs notikums, es pat teiktu – svētki, jo daudz spēlēju kamermūziku, tāpēc solo spēlēšanai laika paliek maz. Bet pienāk brīdis, kad ir sajūta – vēlos spēlēt arī solo. Tas vienmēr ir izaicinājums, taču arī mani skolotāji vienmēr mani atbalstījuši un mudinājuši, ka jāspēlē solo, lai vēl vairāk sevi iepazītu. Tā ir patiesība."
Tāpēc Egliņa ir pateicīga festivāla "Liepājas vasaras" mākslinieciskajam vadītājam Uldim Lipskim, kurš pianisti aicinājis festivālā piedalīties ar solo programmu. “Esmu izvēlējusies skaņdarbus, kas man mīļi un tuvi, bez kāda īpaša dramatiska koncepta: tie ir skaņdarbi, kas man pašai ļoti patīk,” mūziķe. Koncerta pirmaja daļā skanēs Johana Sebastiāna Baha Franču svīta, Jāņa Mediņa “Ziedu svētki” un Alberto Hinasteras Argentīniešu dejas.
"Otro daļu veidoju saskaņā ar savām Liepājas asocācijām. Pirmais cilvēks, ar kuru man šī pilsēta asociējas, ir Pēteris Plakidis – Liepājas Zvaigžņu festivālā savulaik atskaņoju viņa "Mūziku klavierēm, timpāniem un stīgu orķestrim". Toreiz Liepājā aizvadītajās dienās mēs ļoti sadraudzējāmies, daudz runājām, sākās mūsu lielā draudzība.
Arī Pēterim Plakidim tas bija ļoti īpašs koncerts, jo līdz tam neviens īsti nebija atskaņojis šo mūziku, izņemot viņu pašu, līdz ar to satraukušies bijām mēs abi.
Bet viss beidzās labi, mēs satuvinājāmies, un viņa personā ieguvu ļoti labu kolēģi, draugu un skolotāju. Tamdēļ arī spēlēšu Johannesa Brāmsa divas rapsodijas, jo tieši Pēteris Plakidis mani “saslimdināja” ar Brāmsu – mēs daudz spēlējām klavierēm četrrocīgi, iestudējām dažādus trio. Tas man ir tik spilgtā atmiņā, ka likās – viņus salikt kopā vienkārši ir nepieciešamība. Bet Džordža Gēršvina trīs prelūdijas būs skats nākotnē, jo 2020. gada 17. janvārī kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri es atskaņošu Džordža Gēršvina Rapsodiju blūza stilā."
Un tad vēl Kārlis Lācis un viņa "Latvju tango" pirmatskanojums. "Biju Kārļa Lāča Klavierkoncerta pirmatskaņotāja Rīgā, kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Māri Sirmo. Pēc tam bija iespēja to atskaņot arī otrreiz – Liepājā, kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Atvaru Lakstīgalu. Kārlis Lācis bija klāt, kopā pavadījām daudz laika: viņš ir izteiksmīgs mūziķis, kuram ir ļoti garšīgi izteicieni, kurus viņš velta vai nu orķestra mūziķiem vai pašiem solistiem.
Labi atceros brīdi, kad viņš uzzināja, ka tieši es spēlēšu viņa Klavierkoncertu un vēl ieraudzīja, kāda es izskatos – maza un sīka. Viņš teica – nē, nē, manu koncertu var tikai normāls vecis nospēlēt!
Ar to sākās mūsu draudzība," smejas Agnese, kurai pēc Lāča koncerta pirmatskaņojuma pirksti bijuši asiņaini. "Tas tiešām bija uz robežas... Arī "Latvju tango" ir uz zināmas robežas. Saņēmu e-pastu no Kārļa Lāča, kurš teica – es tev šo skaņdarbu dāvinu, un, ja kādreiz ir tāda iespēja, lūdzu, atskaņo to. Tas bija pirms diviem gadiem. Sapratu, ka tagad ir īstais brīdis. Nepretencioza mūzika, kā pats Kārlis saka – tur nav nekāda “baigā dziļuma”, bet domāju, ka tīri labs skaņdarbs. Vasaras vakaram gana iespaidīgs. Domāju, kopumā šī programma mani ļoti labi raksturo – necenšos novilkt kādas robežas, jo koncertdzīvē un kamermūzikā tas vienkārši nestrādā," stāsta Agnese Egliņa, kura dzimusi Liepājā.
"Tieši tāpēc ir patīkams uztraukums atgriezties šajā pilsētā. Dzīvoju te līdz trīspadsmit gadu vecumam, kad aizrāvos uz Rīgu, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu. Bet līdz tam mācījos Emīla Melngaiļa mūzikas vidusskolā, tāpat Liepājas 1. vidusskolā. Te pagājusi visa mana bērnība," stāsta pianiste un smaidot piekrīt, ka līdz ar to vējš matos viņai esot jau kopš pašas dzimšanas.
Atdzīvināt jūgendstilu
Bet 22. augustā izstādes “Jūgendstils Rīgā. Kolekcijas desmitgade” ietvaros Agnesi Egliņu redzēsim un dzirdēsim Rīgas Mākslas telpā. "Agitas Ikaunieces-Rimšēvicas uzrunāta, pagājušajā sezonā veidoju koncertprogrammas visām Rīgas Mākslas telpas izstādēm,” stāsta pianiste. “Tas jau atkal bija izaicinājums, jo būtībā, vēl neredzot izstādi, tev ir jāizdomā koncepts, kura mūzika un mūziķi varētu labi harmonēt ar vizuālo aspektu. (..) Tagad pienācis laiks jūgendstilam – eksperimentēt ar kaut ko ļoti laikmetīgu šoreiz neuzdrošinājos, jo mēs tomēr iekāpjam simt gadu senā pagātnē. Nāca prātā leģendārais stāsts par Eliju Forseli.
Ir 1903. gads, kad Latvijā ierodas somu dziedātāja Elija Forsele. Grosvaldu ģimenē viņa sniedz solokoncertu, iepazīstas ar Jani Rozentālu, pēc deviņām dienām viņš viņu bildina, un pēc mēneša viņi jau ir precējušies.
Mēs kaut kādā ziņā mēģināsim šo stāstu atdzīvināt. Būs divi latviešu kungi – baritons Nauris Indzeris un pianists Rihards Plešanovs, kuri uzņems divas somu viešņas – Eviju Martinsoni un mani pie klavierēm. Tas būs tāds mājas koncerts, kurā lasīsim dzeju, iepazīstināsim ar tā laika Emīla Dārziņa mūziku, Alfrēdu Kalniņu, dziedāsim kaut ko no Mocarta, Šūberta. Atskaņosim Štrausu, Johannesu Brāmsu, runāsim vācu-latviešu mēlē, varbūt arī dejosim."
Alīda Vāne un Ķeniņa rokraksts
Vēl divas programmas ar Agneses Egliņas piedalīšanos saistītas ar Kurzemi. 21. augustā Ventspils jaunajā koncertzālē "Latvija" Agnese Egliņa muzicēs kopā ar vijolnieci Paulu Šūmani un dziedātāju Nataliju Ritteri no Krievijas, atklājot Alīdas Vānes Starptautisko mūzikas festivālu. “Tas bija negaidīts piedāvājums no jaunās koncertzāles un konkursa rīkotājiem – un man par to ir liels prieks, jo šajā koncertzālē vēl neesmu bijusi,” priecājas Egliņa.
Bet 27. augustā – atkal "Liepājas dzintars". Kamerzālē skanēs koncerts "Ķeniņš un vēstules". “Šī koncertprogramma gan nav īsti manis veidota, esmu "ielēkusi" cita pianista vietā, tāpēc ar to iepazīstos lēnām,” stāsta Egliņa. “Muzicēsim kopā ar flautisti Lieni Denisjuku-Straupi un sitaminstrumentālisti, manu labo draudzeni Elīnu Endzeli. Būs arī muzikologs Dāvis Eņģelis, kurš mums pastāstīs un citēs vēstules, ko rakstījis Ķeniņš, kuram bijusi brīnišķīga sarakste ar Plakidi, ar Helmeru Pavasaru, kurā varam izprast tā laika notikumus, to garšu, emocijas. Tik skaista tradīcija!
Un tad es vienmēr domāju - ko īsti lasīs no mūsdienām? Manu un Kristapa Pētersona īsziņu saraksti vai feisbuka izrakstu?
Rokrakstam ir īpaša garša. E-pasts ir e-pasts, tik oficiāls... Kad redzēju, kā mūsu prezidents Egils Levits, sveicot mūsu volejbolistes ar zelta medaļu Eiropas čempionātā, ar roku raksta viņām apsveikuma vēstuli, man tas šķita tik sirsnīgi un skaisti! Jo tik tiešām – rokraksts arvien vairāk sāk izzust."
