Pa ceļam ar Klasiku

Nekas mūs neapturēs! Saruna ar operdziedoņiem Marlēnu Keini un Mihailu Čuļpajevu

Pa ceļam ar Klasiku

Āmurs, zāģis, skrūvgriezis. Pētera Vaska fonda rīkotā koncerta lielākā intriga – jaundarbi

Labākās lietas notiek netīšām. Saruna ar grupas "Dagamba" līderi Valteru Pūci

Labākās lietas notiek netīšām. Saruna ar «Dagamba» mūziķi Valteru Pūci

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem un 4 mēnešiem.

Grupa "Dagamba" klajā nākusi ar jaunu ideju – starpžanru mūzikas festivālu skatītājiem laivās, kas 8. augustā notiks Juglas ezerā, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krastā. Trijdaļīgais vakars sāksies ar Laimas Jansones uzstāšanos, turpināsies ar "Tautumeitām", bet noslēgsies ar "Dagambas" jaudīgo uzstāšanos. Kāpēc un kā šāda ideja radusies, intervijā LR3 "Klasika" stāsta festivāla idejas autors un "Dagambas" dibinātājs Valters Pūce, kuram pandēmijas laiks izrādījies darbīgs, auglīgs un radošām idejām pārbagāts.

Signe Lagzdiņa: Distancēšanās laiks tev bijis visai radošs un darbīgs. Neesi sēdējis, rokas klēpī salicis  sākot no tā, ka esi izaicinājis daudzus mūziķus sociālajos tīklos, un beidzot ar to, ka esi sniedzis koncertus kopā ar Daini Teni pavisam mazam klausītāju skaitam. Kā tev iešāvās prātā tas karantīnas izaicinājums, par ko tev tik daudzi teica paldies sociālajos tīklos?

Valters Pūce: Kā jau parasti, labākās lietas notiek netīšām. Sajūta vienkārši bija tāda, ka tas jādara. Bijām Košragā, lauku mājās, kopā ar ģimeni – bija ārkārtējās situācijas pats sākums, un sapratām, ka kādu laiciņu būs jāpadzīvo mājās. Aizrunājāmies par itāļiem – kā viņiem iet, cik viņiem grūti, bet tai pat laikā viņi saglabā pozitīvo garu, muzicējot uz balkoniem.

Domājām – kā latvieši, būdami viensētnieki, to varētu darīt? Ātri paķēru čellu un nospēlēju Bahu. Tas tika nofilmēts.

Tad ar draudzeni domājām – kā būtu, ja mēs ar to dalītos, un parādītu, kā mums iet? Jo mums bija arī interese, kā citiem iet. Tā ka tas viss notika, izejot no sajūtām. Ja godīgi, negaidīju tik milzīgu atsaucību – jāpadomā, kurš no mūziķiem tur nav piedalījies, jo bija gandrīz visi, no akadēmiskajiem mūziķiem līdz pat Renāram Kauperam. Pandēmijas sākums jau bija interesants, satraucošs un pat pozitīvs – cik par šādām lietām esam lasījuši grāmatās un skatījušies filmas, pēdējā pasaules pandēmija – spāņu gripa – bija pirms simt gadiem.

Ķēros pie mūzikas rakstīšanas – sarakstīju veselu lērumu ar skaņdarbiem, jo man likās, ka jānoķer šī sajūta un tā jāsaglabā mūzikā.

Ir diezgan daudzi, ko neesmu vēl nevienam rādījis, bet tie ir tā laika skaņdarbi.

Taču nākamais etaps bija ļoti bēdīgs, jo sapratu, ka koncertu tik ātri nebūs. Ziņas bija biedējošas.

No nosacīti depresīvā stāvokļa mani izvilka tas, ko izlasīju par astronautiem – kā viņi tiek galā ar to, ka tiek ieslēgti mazā telpā. Viņiem ir vēl sarežģītāk, jo viņi tur pavada aptuveni gadu. Galvenā lieta ir disciplīna un radošs piegājiens – sadalīt savu dienu vairākos virzienos: kaut kas jāpadara, jāpasporto un jāguļ. Jāceļas agri – tā, it kā tā būtu normāla ikdiena, pat vēl vairāk. Tas mani izglāba – sapratu, ka jāveido jaunas lietas, jaunas kombinācijas. Jo "Dagambas" koncerti uz laiku bija apstājušies, un man kā cilvēkam, kurš visu mūžu ir uzstājies, psiholoģiski ļoti grūti bija pārtraukt to darīt. Un tapa jaunas lietas.

Tas bija veids, kā tikt ārā no nepatīkamās sajūtas, ko darīt tālāk, jo kartupeļus es tomēr stādīt negribu, lai gan – ja vajadzēs, darīšu arī to. Bet kaut kā likās, ka es kaut kā ar mūziku tomēr varēšu turpināt darboties.

Un izrādās, ka tiešām var. Un galarezultātā šovasar man ir vairāk koncertu nekā pagājušogad – pateicoties duetam! Maija beigās sapratām, ka šovasar šis būs ejošais formāts – mazie koncertiņi, un tā arī bija. Esam apbraukājuši tik skaistas vietas Latvijā – pat nezināju, ka tādas eksistē. Un tagad ir festivāls.

Signe Lagzdiņa un Valters Pūce
Signe Lagzdiņa un Valters Pūce

Jūsu dueta programmas nosaukums ir "Bez elektrības"...

Tā ir atgriešanās pie klasiskās mūzikas tīrā veidā un akadēmiskajā skanējumā. Tas ir tas, ko sen gribējās, bet nebija laika.

Pandēmijas laika sākumā atgriezos pie Baha, ļoti cītīgi spēlēju gammas, var teikt – čella spēlē atgriezos pie saknēm.

Vienā brīdī ar Daini sapratām, ka jāspēlē. Jo līdz tam nebija laika – nevarējām izlēkt no "Dagambas" vilciena, visu laiku bija koncerti. Nosaukums "Bez elektrības" paskaidro to sajūtu un virzienu. Tur nav tikai klasiskā akadēmiskā mūzika – ir arī kaut kas no filmmūzikas, spēlējam Ludoviko Einaudi, drusciņ no Valta Pūces, arī pašsacerētus skaņdarbus. Ja ir iespēja, spēlējam pilnībā akustiski. Sākotnēji spēlējām 25 cilvēkiem – paši pirmie koncerti bija pa trim vienā vakarā...

Pirmajā koncertā man likās – kur esmu ielīdis, kāpēc man tas ir jādara?! Sajūta kā ārpus komforta zonas, kā tāda auksta duša. Bet trešajā koncertā jau noķēru "kaifu" un sapratu – jā, tāpēc es to daru...

(..) Liels prieks, ka tāds duets ir. Turpināsim strādāt – tas būs pandēmijas laika bērns, kurš dzīvos arī tālāk, paralēli "Dagambai".

Kur vēl jūs varēs sastapt?

Piemēram, augusta beigās būsim Rīgā, kultūrbārā "Balodis". Bet prieks, ka "Dagamba" ir atgriezusies – 20. augustā Jelgavā uzstāsimies kopā ar "Sinfonietta Rīga", koncerts gan jau ir izpārdots. Bet septembra sākumā būsim Dzintaru koncertzālē – spēlēsim sezonas sezonas noslēguma koncertā, kas gan vēl nav izziņots.

Tagad aktuāls pavisam jauns festivāls, kas notiks Juglas ezerā. Aizraujoši, romantiski un interesanti. Kad pirmoreiz izlasīju koncerta nosaukumu, domāju  kāpēc angļu vārds "live" gan jāraksta latviski?! Jo esam taču pieraduši, ka viss mums notiek "live"... Vārdu spēle ar pandēmijas laika populārāko vārdu. Pastāsti, kā un kāpēc radās festivāls!

"Crossover" jeb starpžanru mūzika ir tas, ko spēlē "Dagamba", dzied "Tautumeitas" un kaut kādā ziņā to dara arī Laima Jansone. Atšķirība tikai tā, ka "Dagamba" žanru un stilu jaukšanu veido ar akadēmisko mūziku, bet "Tautumeitas" – ar tautas mūziku. Ir ļoti daudz grupu, kas darbojas šajā žanrā. Jau sen mums bija sapnis izveidot festivālu, kur šādas grupas uzstātos, jo tādi festivāli pasaulē notiek – tikai šajā reģionā nav. Tuvākais ir Pēterburgā, "Terem Crossover" festivāls, kurā esam daudzkārt viesojušies – "Terem" kvarteta mūziķi mums ir ļoti labi draugi. Bet nekad nebija laika. Kaut kādā ziņā atkal jāsaka paldies pandēmijai, jo parādījās brīvs laiks, un beidzot varējām uztaisīt.

Kādēļ tieši šādā formātā? Jā, nu, tas atkal – pateicoties pandēmijai, jo visdrīzāk mēs taisītu parastu koncertu, parastu festivālu, visdrīzāk tas notiktu ārā, bet cilvēki stāvētu kājās – kā jau tas ir ierasts. Bet laivas mums dod iespēju distancēties.

Līdz ar to mēs riskējām un izziņojām šo festivālu īsi pēc Jāņiem, kad ārā drīkstēja pulcēties tikai cilvēku piecdesmit... Riskējām. Drošības apsvērumu dēļ izdomājām laivas, bet negribējām pazaudēt lielā koncerta jaudu un arī vizuālo baudījumu, gaismu šovu, arēnas līmeņa skatuvi. (..) Tas, kas tur būs redzams, parasti domāts desmit tūkstošiem cilvēku, bet šajā gadījumā tie būs aptuveni divi tūkstoši. Tāpat pietiekoši liels skaits šovasar. Tas būs kā tāds kārtīgs festivāls, tikai ūdenī. (..) Mēģinām paredzēt visādas problēmas, kas var gadīties, bet ceram, ka viss būs kārtībā, tādēļ aicinām cilvēkus laicīgi nākt.

Ieeja jeb iepelde ir no pieciem vakarā. Laiks būs fantastisks!

Pirmais mākslinieks – Laima Jansone – būs septiņos, "Tautumeitas" – septiņos četrdesmit piecās, bet "Dagamba" – deviņos. Viss pasākums beigsies apmēram vienpadsmitos. Pa vidu būs vēl pārsteigumi, par kuriem neko neteikšu, tas ir jāatnāk un jāapskatās.

Grupa "Dagamba"
Grupa "Dagamba"

Vai arī tu pats esi aizrautīgs laivotājs?

Neesmu. Ļoti sen ar vecākiem esam Kāla ezerā makšķerējuši, bet tas ir tik sen – man bija gadi pieci...

Starp citu, kāpēc tieši Brīvdabas muzejs?

Tas arī kaut kādā ziņā ir "crossover", tikai vidē – tie ir kā lauki pilsētā. Un kas vēl ir lieliski – līdz Brīvdabas muzejam var aizbraukt ar riteni, tur ir veloceliņš. No VEF līdz turienei – minūtes piecpadsmit. Aicinām cilvēkus braukt ar riteņiem vai sabiedrisko transportu arī tāpēc, lai maksimāli nepiesārņotu to vietu, kas ir fantastiska. Un – jā, šis viss būs arī tiešsaistē "LMT Straume". Tā ka vārdiņam "laivā" šajā gadījumā patiešām ir trīs nozīmes – dzīvais koncerts, tiešsaistes jeb "online" koncerts un tas, ka mēs to visu vērojam no laivas. Šobrīd gan īrētās laivas ir beigušās, bet vēl katrs var atrast pats. Mēs vienkārši neparedzējām tik lielu interesi...

Pa šo laiku tu esi ierakstījis arī skaņu celiņu kādai filmai  kas tā ir par filmu?

Jā, tas ir vēl viens pandēmijas laika bērns –

pirmo reizi esmu uzrakstījis mūziku pilnmetrāžas filmai, un vēl jo īpašāk ir tas, ka to uzrakstīju orķestrim – nekad to nebiju darījis, jo līdz šim pamatā biju rakstījis mūziku tikai grupai "Dagamba".

Tas bija liels pārbaudījums tieši nošu sakarā – viss bija jāsaraksta perfekti un precīzi, jo mēģinājumu nebija, orķestris atnāca un uzreiz sāka rakstīt... Bet nu – paldies Dievam, ka mūsu kompānijā bija Normunds Šnē. Vairākkārt tikāmies un smuki tās notiņas izveidojām. Pati filma ir manas mammas Daces Pūces veidota, tās pagaidu nosaukums ir "Bedre". Latvijā to būs iespējams noskatīties pavasarī, bet rudenī tā tiks rādīta festivālos. Termiņi bija dzelžaini, bija jāiekļaujas mēneša laikā, kas pilnmetrāžas filmas mūzikas sakarā ir ļoti ierobežots laiks. Galvenajā lomā ir divpadsmitgadīgs puika, bet filma nav bērniem – tur savijas trīs stāsti. Filmmūzikā jau galavārds pieder režisoram... Esmu tas, kurš filmu izkrāso emocionāli.

Kas šobrīd stāv uz "Dagambas" nošu pultīm?

Tapis vesels jauns albums, bet tas pagaidām ir demo stadijā, pie tā strādāsim rudenī.

Bet sestdien spēlēsim labāko, kas mums ir. Arī to, kas piestāv ezeram – Čaikovska "Gulbju ezeru".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti