Pa ceļam ar Klasiku

Horeogrāfe Alise Putniņa par rītarosmi, elpošanu, kustību vārdnīcu un savu jauno "Nakteni"

Pa ceļam ar Klasiku

Par LNB simtgades svinību noslēguma koncertu stāsta Ilona Kudiņa un Toms Rudzinskis

Karla Orfa konkursa laureāte Madara Pētersone: Pašlaik esmu pārdomās

Karla Orfa konkursa laureāte Madara Pētersone: Pašlaik esmu pārdomās

Jaunā komponiste Madara Pētersone par skaņdarbu "Time Stays, We Go" ieguvusi pirmo vietu Karla Orfa kompozīciju konkursā Minhenē. Sarunā ar LR3 "Klasika" viņa atklāj konkursa aizkulises, stāsta par aizraušanos ar gamelāna spēli un lietām, kuras nekad agrāk nav mācījusies.

Karla Orfa starptautiskais kompozīciju konkurss Vācijas pilsētā Minhenē risinājās jau ceturto gadu. Konkursā tiek iesniegti tikai oriģināldarbi, kuri komponēti speciāli šim konkursam. Katru gadu tajā tiek piedāvāta atšķirīga tēma un instrumentācija.

Šogad darbi tapa ērģelēm solo un tajos bija jāietver divi muzikālie motīvi: pirmās divas taktis no Volfganga Amadeja Mocarta “Fantāzijas dominorā” un deviņu skaņu akords no Karla Orfa “De temporum fine comoedia”.

Konkursam tika iesūtīta 91 kompozīcija no 26 valstīm, no kurām 10 tika izvirzītas finālam un atskaņotas fināla koncertā Minhenē. Konkursā pirmo vietu ieguva Madara Pētersone ar skaņdarbu "Time Stays, We Go".

"Katru gadu viņi uzstāda citus nosacījumus, un pirmais nosacījums ir instrumentācija," par konkursu stāsta Madara Pētersone. "Šogad bija jāraksta kompozīcija tikai solo ērģelēm – nebija norādīta ne estētika, ne virzieni, bet dotas tēmas, kas jāizmanto. (..) Konkurss mani uzrunāja tāpēc, ka ļoti iepatikās tieši šis tēmu izmantojums – klasiskās tēmas līdz tam nekad nebiju izmantojusi!

Arī balvu fonds bija tiešām ļoti bagātīgs, un tas mani arī uzrunāja. Visu saliekot kopā, ar lielu prieku rakstīju kompozīciju, jo jutos brīvi izpausties tajā, kas ir dots. Tā ka šajā konkursā man patika viss!"

Taujāta, kāds būs skaņdarba tālākais liktenis, komponiste stāsta, ka piedāvājumus no konkursa norises laikā sastaptajiem ērģelniekiem jau saņēmusi, un labprāt savu darbu piedāvātu arī ērģelniekiem Latvijā.

Skaņdarba nosaukumam Pētersone izvēlējusies frāzes atvasinājumu no angļu dzejnieka Henrija Ostina Dobsona. "Zināju, ka gribu rakstīt par laika tēmu, jo Karla Orfa darbs arī bija saistīts ar laika ratu.

Kaut kādā mistiskā veidā, meklējot un smeļoties idejas, atradu šo tekstiņu, kas pilnā variantā skan tā: "Laiks iet, tu saki? Nē, laiks paliek, mēs ejam." Tas bija tieši tas, ko patiesībā meklēju.

Globālā doma ir tāda, ka laiks, neatkarīgi no tā, vai tas būtu vārdā nosaukts vai nē, eksistē – tāpat kā Visums, tikai mēs esam tie, kas to laiku skaita."

Tikko Madara Pētersone uzrakstījusi jau nākošo skaņdarbu – tiesa, citam konkursam.

"Esmu uzrakstījusi darbu vokālajam ansamblim "Stimmgold" no Vācijas, kas bija izsludinājis konkursu par tēmu "Pilsēta un sabiedrība". Pirmajiem rezultātiem vajadzētu noskaidroties jau šonedēļ."

Interesanti, ka Madaras Pētersones lielā aizraušanās ir gamelāns un tā teorijas, spēles un principu studēšana, ko viņa apguvusi Vācijā.

Nebūs lieki atgādināt, ka gamelāns tradicionāli ir dažāda lieluma gongu un koka idiofonu (ksilofonu) ansamblis, kura sākotnējā izplatība ir Indonēzija, Bali sala. Tas iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, taču savu izplatību nedaudz atšķirīgos veidos piedzīvojis arī citās kaimiņvalstīs – Taizemē, Mjanmā, Filipīnās un it īpaši Malaizijā.

"Pirmais iespaids par gamelānu bija ļoti, ļoti sen – apmeklēju meistarkursus Anglijā, un tur gamelāns ir diezgan populārs, sevišķi Javas gamelāns. Tur dzirdēju gan tradicionālos skaņdarbus gamelānam, gan laikmetīgās mūzikas oriģinālskaņdarbus. Kad jau biju beigusi studijas, nolēmu izmantot "Erasmus plus" prakses iespējas, un sapratu, ka gribu pamēģināt ko citādāku nekā pierastā mūzika Eiropā. Nonācu pie secinājuma, ka gribētu pamēģināt paspēlēt gamelānu, saprast, kas tas ir, iepazīties. Tuvākā vieta bija Berlīne, kur gamelānu uztur Indonēzijas vēstniecība. Tiku saņemta atplestām rokām. Pēc gada ierados pie viņiem, lai sāktu spēlēt – mācījos ļoti intensīvi, jo trīs mēnešu laikā bija jāsagatavojas starptautiskajam gamelānu mūzikas festivālam, kas notika Minhenē, pārstāvot Indonēzijas vēstniecību Berlīnē. Interesanti, ka viņiem ir veseli divi gamelāni – Javas un Bali. Bali ir tikai indonēzieši, un tur biju vienīgā eiropiete, bet Javas gamelānā apvienojušies visdažādākās tautības cilvēki."

Šobrīd Madara Pētersone pēc iegūtā bakalaura grāda Latvijas Mūzikas akadēmijā un papildināšanās "Erasmus" programmā ar studijām mazliet iepauzē.

"Šobrīd esmu pārdomu brīdī," neslēpj Madara Pētersone. "Paņēmu pauzi no studijām un nestājos uzreiz maģistrantūrā – sapratu, ka man vajag padomāt, kādu soli tālāk izvēlēties. Un, lai izvēlētos, pētu visādas citas sfēras, mācos kursos, papildinu sevi un vācu informāciju, lai nākamo soli varētu spert ar skaidru galvu.

Kopumā definēju sevi kā labi disciplinētu cilvēku – komponistam jau tā disciplīna tiek trenēta ar termiņiem, jo citādi viņš visu laiku strādā viens pats un neviens viņu neuzrauga. Un tad nu sevi kaut kā jādisciplinē."

Vislabāk viņai patīk rakstīt savās mājās Līdumniekos, Turaidas mežos.

"Gauju pa logu neredzu, bet redzu pretējo mežu. Vēl man patīk strādāt bibliotēkā vai apsēsties kafejnīcā, lai pārdomātu kādu ideju vai tehniku. Un tad apsēsties pie galda un sarakstīt to, kas gatavs," atklāj jaunā komponiste.
 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti