Diriģenta Ivara Bērziņa himnas stāsts: Laikam brīvības alkās kaut kas aizķēra viņus

“Man visspilgtāk palikusi prātā tieši 1988. gada vasara Valmierā, baznīcā. (..) Laikam kāds oficiāls pasākums, jo bija arī visa izpildkomiteja, visas partijas vadība un tauta – pilna zāle. (..) Pēc “Saule, Pērkons, Daugava” – maza pauze, koris stāv pie altāra, es stāvu ar muguru, un mēs sākām “Dievs, svētī Latviju!”. Es tik jūtu – tā kā tādi trokšņi nedaudz aizmugurē. Skatos – viens korists sāk raudāt, cits. Ar muguru jūti, – aizgrābjoši, jauki. Pēc tam izrādās – kā tas tikko sācies, tā cilvēki sākuši celties kājās,” savu personīgo himnas pieredzes stāstu Rakstniecības un mūzikas muzeja videostāstu sērijā atklāj diriģents Ivars Bērziņš.

Mans himnas stāsts

2020. gadā aprit simt gadi, kopš dziesma-lūgšana “Dievs, svētī Latviju” tika apstiprināta valsts himnas statusā.

Lai atzīmētu nozīmīgo notikumu Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) veido izstādi “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tās atklāšana tiek plānota septembrī. Būtiska izstādes sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, – katra īpašā pieredze, personīgais stāsts un emocijas, domājot par Latvijas himnu.

Himnas videostāsti tiek publicēti RMM mājaslapā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.

Videostāstu sēriju par savu personīgo himnas pieredzi aizsāk Latvijā zināmas personības, taču katrs, kuram ir savs personīgais himnas pieredzes stāsts, aicināts dalīties ar to, sūtot video vai rakstot e-pastā [email protected]

“Tas saistās ar manis veidoto kamerkori “Sindi Putnu Dārzs” – Mārtiņu Braunu, Uģi Brikmani. 1988. gada sākumā Mārtiņš sāka nest pa vienai daļai tā saucamo latviešu mesu, ko mēs tagad zinām ar noslēguma dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”.

Un mēs arī savos uzvedumos sākām viņu izpildīt. Atsevišķas daļas. Katru reizi kaut kas klāt. 88. gada vasarā jau bija diezgan liels apjoms, un vienā brīdī mēs pēc “Saule, Pērkons, Daugava” sākām dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”.

Tas ir mazliet tomēr pasen, bet man visspilgtāk palikusi prātā tieši 88. gada vasara Valmierā, baznīcā. Tas bija liels pasākums. Pilna baznīca, turklāt laikam kāds oficiāls pasākums, jo bija arī visa izpildkomiteja, visas partijas vadība, un tauta – pilna zāle. Mēs dziedam, un es jau nezinu faktiski to, ka mēs dziedāsim. Pēc “Saule, Pērkons, Daugava” – maza pauze, un koris stāv pie altāra, es stāvu ar muguru, un mēs sākām “Dievs, svētī Latviju!”. Un es tik jūtu – tā kā tādi trokšņi. Nu, nedaudz tā kā aizmugurē. Un es skatos ar, – viens korists sāk raudāt, cits. Ar muguru jūti, – aizgrābjoši, jauki. Pēc tam izrādās – kā tas tikko sācies, tā cilvēki sākuši celties kājās, bet tas jocīgākais –

1988. gads, padomju vara vēl, izpildkomiteja… Skatās apkārt, viens tā kā pieceļas, apsēžas, daži paliek sēžot.

Pēc tam esot runāts, – to gan es uzzināju tikai pēc tam, ka kaut kā jāreaģē ir. Bet tā kā uzreiz jau gandrīz bija Radošo savienību plēnums, tad sodi izpalika.

Nākamais, kas saistās ar himnu, – kad arī vēl bija padomju laiks – 1988. gada beigas, 1989. gads. Mēs sākām braukt pa Eiropu turnejās – Polija, Vācija, Somija, it īpaši Somija. Katru dienu koncerti un jau pilnā plaukumā – Mārtiņa Brauna “Daugava”. Mums līdzi – Latvijas karogs un kā pēdējā – atkal himna.

Somi un latvieši, kaut gan it kā tuvi esam, faktiski valodas ir pilnīgi dažādas, un tas bija pārsteidzoši, ka ieturētie somi raud.

Laikam jau brīvības alkās kaut kas aizķēra viņus. Tās ir pirmās himnas atmiņas.

Tā oficiāli, skaisti, protams, 1990. gads, 20. Dziesmu svētki. Varbūt ne paši Dziesmu svētki, bet tieši mēs. 20. Dziesmu svētkos jau katru vakaru pie Brīvības pieminekļa bija kāds neplānots koncerts. Vienkārši “Saule, Pērkons, Daugava”… Mēs nācām, Universitātes koris, – un man pirmo reizi bija tā: iznāku no universitātes un jau esmu pūlī, jo ir tik daudz cilvēku. Protams, tas jau bija ar tādu valstiskuma sajūtu. Tā kā tās sajūtas ir palikušas līdz šodienai, jo es katrā ziņā himnu…

Reti jau kurš cilvēks himnu var mierīgi nodziedāt, bet katrā ziņā tas ir ļoti emocionāli. Diriģentam jāsaņemas.

Skaidrs, ka tev ir būtiski mākslinieciskie uzdevumi, lai viss būtu mākslinieciski. Faktiski tur jau nekas vairs mākslinieciski nav jāveido. Tev ir ar savu stāju jārada noskaņa, par ko tā dziesma būs. Tajā brīdī skaidrs – tu jau vari arī vienkārši stāvēt un skatīties acīs. Ar to jau arī kādreiz pietiek,” stāsta Ivars Bērziņš.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti