Vai tur tiešām var laimē diet? Trimdas latvietes Lalitas Muižnieces himnas stāsts

“1952. gada 18. novembrī [Latvijas] 34. dzimšanas diena. Mūsu valsts ir tik jauna un jau samīta, saliekta. Vai tā vēl celsies? Ņujorkā šo dienu atcerējās sestdienas vakarā. (..) Koris dziedāja “The Star Spangled Banner” tik stīvi un nedzīvi, man šķita. Bet tad – “Dievs, svētī Latviju!”. Kaut kas man iekšā it kā pārtrūka. Asaras sāka birt,” ar savu pieredzi Rakstniecības un mūzikas muzeja videostāstu sērijā "Mans himnas stāsts" dalās trimdas latviete, valodniece un dzejniece Lalita Muižniece.

Mans himnas stāsts

2020. gadā aprit simt gadi, kopš dziesma-lūgšana “Dievs, svētī Latviju” tika apstiprināta valsts himnas statusā.

Lai atzīmētu nozīmīgo notikumu Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) veido izstādi “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tās atklāšana tiek plānota septembrī. Būtiska izstādes sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, – katra īpašā pieredze, personīgais stāsts un emocijas, domājot par Latvijas himnu.

Himnas videostāsti tiek publicēti RMM mājaslapā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.

Videostāstu sēriju par savu personīgo himnas pieredzi aizsāk Latvijā zināmas personības, taču katrs, kuram ir savs personīgais himnas pieredzes stāsts, aicināts dalīties ar to, sūtot video vai rakstot e-pastā [email protected]

“Neatkarības laikā, saprotams, tad es biju par daudz maziņa. Krievu laikā dabīgi, ka himnu nekur nedziedāja – 1940. gadā, 1941. gadā. Vācu laikā droši vien arī nedziedāja. Un es tagad domāju… Aspazijas bērēs, vai tur varētu būt dziedāta himna? Mēs ar māti vienkārši gājām garām Doma baznīcai, un tur – pilns ar cilvēkiem. Un mamma man teica – ieiesim! Viņa mani paņēma un uzcēla uz pleca tā, lai es varētu kaut ko redzēt, jo mēs palikām turpat pie durvīm, tikai vienu mazu, īsu brītiņu. Tā kā es varu teikt, ka esmu piedalījusies Aspazijas bērēs. Bet toreiz, tieši tajā brīdī, himnu nedziedāja, kad es tur arī biju.

Es pieņemu, ka Vācijā nometņu laikā noteikti dziedāja, bet tur es arī tādas īpašas emocijas neatceros. Vēlāk aizbraucām uz Ameriku, un tur pirmais 18. novembris bija ļoti skumīgs. Mēs tur bijām vienas pašas ar māti un māsu.

18. novembris droši vien nebija svētdienā, tātad mēs pat nemaz nesatikāmies un dabīgi, – nekādas dziedāšanas.

Pirmā reize, ko es arī savā dienasgrāmatā pieminēju, ir 1952. gada 18. novembra svinēšana Ņujorkā, kur man laimējās nonākt. Un šis ir no manas dienasgrāmatas:

“1952. gada 18. novembrī. Mūsu 34. dzimšanas diena. Mūsu valsts ir tik jauna un jau samīta, saliekta. Vai tā vēl celsies? Ņujorkā šo dienu atcerējās sestdienas vakarā. Arī es biju tur. Koris dziedāja “The Star Spangled Banner” tik stīvi un nedzīvi, man šķita. Bet tad “Dievs, svētī Latviju!”. Kaut kas man iekšā it kā pārtrūka. Asaras sāka birt. Dievs, laid mums tur, Dievs. “Cik skumja šī diena kļuvusi pēc dažiem laimīgiem gadiem,” Lilija Štengele deklamēja.

Tad nāca deja. Vai nav grūti dejot tādā dienā?

Starp daudzajām sejām redzēju pazīstamas un tuvas – Hilda Prince, Elza Ķezbere, aktieri un dzejnieki, un arī kāds zēns, ar kuru dejoju reiz Jaunā gada naktī. Dejoja daudz arī sestdien. Valsi! Skaisti bija! Es raudāju un smējos, un biju es pati. 18. novembris – tas šovakar.”

Kad es nonācu Kalamazū, tur bija koris “Dziesmu vairogs”, un ar visu to, ka ar dziedāšanu man ir, kā ir, mani pieņēma. Tad, protams, arī dziedāju himnu.

Un, es domāju – tās emocijas brīdī, kad dzied “laid mums tur laimē diet”, vienmēr bija tādas: mēs taču tur nebijām, kas tur notiek?

Vai tur tiešām pašlaik var laimē diet? Skaidrs, ka nē. Tad, man liekas, ļoti daudziem korī bija asaras acīs,” stāsta Lalita Muižniece.   

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti