JUDĪTE ČUNKA
Himna "Dievs, svētī Latviju!" – ugunī rūdīta, aizliegta, atdzimusi
"Katrai brīvai, neatkarīgai tautai ir sava himna, ko dzied valsts svētkos un visās ievērojamākās svinības. Himna ir tautas svētums. Viņā izpaužas prieki, bēdas, cerības, uzmudinājumi, pārdomas, gaviles, cīņas spars, lūgšana. Sakarā ar tautas raksturu, valsts ģeogrāfisko stāvokli un daudziem citiem blakus apstākļiem himnas it kā atspoguļo visu to, kas katrai tautai vistuvāk pie sirds pieaudzis, kas dara vislielākās rūpes vai kas ved uz laimīgāku, labāku nākotni... "Dievs, svētī Latviju!" īsos vārdos izteic visu, ko latvietis savā sirdī spēj vēlēties. Tādēļ šī dziesma pieņemta par mūsu dziesmu – dziesmu…"
G. Mīlbergs "Par mūsu valsts himnas dziedāšanu"
"Aizsargs", 1925, izd. nr. 11.
Sākumā tā bija vienkārša kora dziesma. Tautas lūgšana un cerību stars. Cenzoru nīsta un dedzināta. Tā palīdzēja pārdzīvot karus, okupāciju un atkal atdzimt. Dziesma, kam bija lemts pacelties augstāk par citām un tapt par nācijas simbolu.
Vestards Šimkus atskaņo “Dievs, svētī Latviju!”
Himnas manuskripta mājvieta

Himnas oriģinālu sargā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Muzeja apmeklētāji to nevar apskatīt. Krājuma glabātāja Antija Erdmane-Hermane ver smagas, senas durvis, un nonākam nelielā telpā ar klusinātu gaismu un daudziem slēgtiem skapjiem. Tas ir fonds, kur glabājas relikvijas, kas stāsta par Dziesmu svētkiem, latviešu mūzikas vēsturi un komponistiem. Tiek izcelta kaste un no tās – aploksne. Muzeja speciāliste uzvelk plānus zīda cimdus un lēnām, lēnām izņem pelēcīgu papīra lapu. "Kā redzat, oriģināls saglabājies diezgan slikti. Nodots jau bija kritiskā stāvoklī ar brūniem pleķiem. Rokraksts ar brūnu tušu. Otrā pusēvar lasīt visas pēdas, kādas bijušas. Tas droši vien glabājies lejup ar nošu rakstu. Uz tā bija uzliktas grāmatas vai kādi citi priekšmeti, kas atstājuši nospiedumus. Droši vien šeit bija arī mitrums, kas izēdis pēdas papīrā," stāsta Antija Erdmane-Hermane. Lapa reiz bijusi salocīta četrās daļās, lai, visticamāk, būtu ērti glabāt vai nēsāt kabatā.
Kārļa Baumaņa manuskripts – smalki, kaligrāfiski uzrakstīti dziesmas "Dievs, svētī Latviju!" vārdi un notis. Manuskriptam ir 148 gadi, tas tapis 1872. gadā un ir daudz senāks par pašu himnu (valsts himnas statusu "Dievs, svētī Latviju!" iegūst pirms 100 gadiem – 1920. gadā).
No guļvietas – īpašas aploksnes un speciāliem apstākļiem – oriģinālu izceļ ārkārtīgi reti, jo tam ir bīstama saule un gaisma. "To pat neskenē. Jo brūnā tinte ir ļoti jūtīga arī pretskenēšanu," uzsver Erdmane-Hermane, "tāpēc to turam bezskābes aploksnē, tumšā vietā pie noteiktas temperatūras un nemainīgiem mitruma procentiem." Speciālisti ik pēc laika pārbauda, kā manuskripts jūtas un vai nav vajadzīga restauratora palīdzība.
Plašāk skatīt:
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātāja Antija Erdmane-Hermane par himnas manuskriptu.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātāja atzīst – ikreiz izņemot šo latviešu tautas lūgšanu, pārņem satraukums: "Šo dziesmu dzied latvieši visā pasaulē. Šī nelielā lapa ir pierādījums tam, kas saviļņo mūs, kad dzirdam Latvijas himnu. Te nu tā ir – vienā nelielā lapā."

Himnas oriģinālu Rīgas vēsturiskais muzejs 1937. gadā pārņēma no toreizējā Valsts vēsturiskā muzeja. Bet nav skaidrs, kāds bija manuskripta ceļš pirms tam.
Meklējot ziņas senos preses izdevumos, acīs iekrita laikraksta "Zemgales Balss" publikācija 1936. gadā.
"Limbažu Saviesīgās biedrības bibliotekārs Jānis Pētersons jaunībā mācījies krievu valodu, ņemdams stundas pie komponista Baumaņu Kārļa. Skolotājs un skolnieks pamazām kļuvuši viens otram tuvāki, un tā Baumaņu Kārlis iedāvinājis Pētersonam mazai piemiņas savas dziesmas "Dievs svētī, Latviju" oriģinālu (..) Pētersonu dzīves gaitas novedušas Krievijā, kur pārdzīvojis cariskās valdības sabrukšanu, revolūcijas un lielinieku šausmu laikus (..) Vistuvāk iznīcībai valsts himnas oriģināls atradies 1920. gada novembrī. Maskavā, kur Pētersons dzīvojis, izcēlies ugunsgrēks. Viņam lielā steigā bija jāatstāj savs dzīvoklis otrā stāvā, tā kā paguvis paņemt līdzi tikai dažus nepieciešamus drēbju gabalus. Lejā noskrējis, viņš lūdzis ugunsdzēsējus piegriezt vairāk uzmanības viņa dzīvoklim, ko ugunsdzēsēji arī ievērojuši. Kāds no tiem uz kāpnēm pa logu ielīdis dzīvoklī, lai izvāktu dažas vēl glābjamas mantas. Bet tas vairs neatgriezies, jo pēc Pētersona kabatas pulksteņa un citu lietu piesavināšanās tas pa pagalma puses kāpnēm slepus aizgājis... Tā kā uguns jau bijusi apslāpēta, kāpis pats Pētersons augšā. Dzīvokļa grīdu segusi ūdens kārta, kurā peldējuši dažādi priekšmeti un papīri. Starp tiem Pētersons ieraudzījis arī Baumaņu Kārļa piemiņai iedāvināto dziesmas oriģinālu un to pacēlis. Ja viņš nebūtu to pamanījis un vēl laikā izglābis, tad mūsu valsts himnas oriģināla mums nebūtu un mēs arī nemaz nezinātu, ka tas Maskavā aizgājis bojā. 1920. gada Ziemassvētku vakarā Pētersons sēdies vilcienā un tieši Jaungada naktī ieradies atbrīvotās Latvijas galvaspilsētā, pārvezdams sev līdzi arī latviešu tautai dārgās himnas oriģinālu."
Senās notis mūsdienu skaņās

Pianists Vestards Šimkus atskaņo Baumaņa Kārļa sacerēto dziesmu "Dievs, svētī Latviju!". Pēc 1872. gada oriģināla. Kora dziesma ar klavieru pavadījumu. Tā skan nedaudz savādāk, nekā esam pieraduši dzirdēt valsts himnu. Tā ir raitāka un, šķiet, spirgtāka! Vestards Šimkus skaidro: "Šīs dziesmas tonalitāte ir Do mažors, kas ir krietni augstāka. Es teiktu, arī intensīvāka, dedzīgāka tonalitāte par tām tonalitātēm, kādās mēs šo dziesmu, himnu dziedam mūsdienās. Proti – par Fa mažoru, La mažoru. Paklausieties, cik augsts ir salīdzinājumā ar šo."

Vestards Šimkus izceļ dziesmas sarežģīto vēsturi: "Tā bijusi koriģēta. Cenzēta. Aizliegta. Un tik daudz ko nozīmējusi cauri ļoti vētrainajiem 20. gadsimta sākumā gadiem. Tas viss ir veidojis šo dziesmu par kaut ko līdzīgu īstai leģendai."

Runājot par himnu mūsdienās, Vestards izstāsta savas ģimenes stāstu. Pianista vecāki aktīvi iesaistījās Atmodas notikumos. 1988. gada pavasarī Arkādijas parkā Rīgā pulcējās Vides aizsardzības kluba mītiņos, kuros pulcējās daudzi tā sauktie neformāļi, kuri cīnījās par Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanu. To vidū bija arī viņa vecāki. "Diezgan populāra versija tolaik bija dziesma "Daugavas abas malas." Taču mani vecāki piederēja pie tiem, kuri uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi, kad tiek atjaunota 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika līdz ar saviem simboliem – karogu, ģerboni un, protams, ar himnu "Dievs, svētī Latviju!" (..)
Sanāca tā, ka vecāki mūsu mājas bēniņos atrada vecas, pirmās brīvvalsts laikā drukātas notis. Mans tētis Gunārs Šimkus, kurš ir dibinājis Latvijas pirmo progresīvā roka grupu "Katedrāle" kopā ar komponistu Vilni Šmīdbergu, teica – nepieciešams izveidot šīs himnas aranžējumu un ierakstīt, lai varētu to atskaņot mītiņos un mācīt tautai Latvijas valsts himnu. Vilnis Šmīdbergs sazinājās ar komponistu Mārtiņu Braunu, kurš iedeva savu sintezatoru, kas tolaik bija reta un dārga lieta. Un Vilnis Šmīdbergs, vadoties pēc mūsu mājas bēniņos atrastajām notīm, izveidoja aranžējumu himnai "Dievs, svētī Latviju!". Šo himnu šādā aranžējumā sāka atskaņot ar magnetofona palīdzību mītiņos. Man par to liels prieks un lepnums, ka tas bijis mūsu dzimtas vēsturē nozīmīgs notikums."
Plašāk skatīt:
Vestards Šimkus par himnas vēsturi, atšķirībām un savas ģimenes stāstu
Himnas tēvs Kārlis Baumanis
Mūzikas un vārdu autors Kārlis Baumanis jeb kā teica tolaik – Baumaņu Kārlis – piedzima 1835. gada 11. maijā Viļķenes pusē. Kārlis bija sestais bērns 12 bērnu ģimenē. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Limbažiem, toreiz – Lemsalu.

Godinot slaveno novadnieku, Limbažu centrālais laukums nes Kārļa Baumaņa vārdu un vecpilsētā slejas piemineklis komponistam. Bet Limbažu muzejā ierīkota ekspozīcija par himnas autora dzīvi.
Limbaži 1905. gadā. Foto no LNVM krājuma
Limbažu muzejā. Foto – Judīte Čunka
Baumaņu Kārlis ar sievu Mariju. Foto no LNVM krājuma
Limbažu muzejā. Foto – Judīte Čunka
Limbažu muzejā. Foto – Judīte Čunka
Limbažu muzejā. Foto – Judīte Čunka
Limbažu muzejā. Foto – Judīte Čunka
Left
Right
Baumaņu Kārļa piemineklis Limbažu centrā. Foto – Judīte Čunka
Godinot slaveno novadnieku, Limbažu centrālais laukums nes Kārļa Baumaņa vārdu un vecpilsētā slejas piemineklis komponistam. Bet Limbažu muzejā ierīkota ekspozīcija par himnas autora dzīvi. Šajā ēkā,19. gadsimta pilsmuižā, savulaik bija pasts un telegrāfs, un, iespējams, šad tad Baumaņu Kārlis ienāca pēc pensijas. Kā stāsta muzeja galvenais speciālists Gundars Plešs, telpā uzburts 19. gadsimta beigu interjers, kas tikpat labi varētu atbilst arī Baumaņu Kārļa karjeras ziedu laikiem, kad viņš strādāja par skolotāju Sanktpēterburgā. "Esam atraduši fotogrāfijas, kurtapešu raksts sakrīt ar šeit izvēlētajām tapetēm. Šī telpa varētu arī līdzināties Limbažu Saviesīgās biedrības telpām, kur Baumaņu Kārlis bieži uzturējās. Vīzija par interjeru. Stāsts par Baumaņu Kārli. Viņa laiks Limbažos. Iedvesmojāmies no kādas Sanktpēterburgā uzņemtas fotogrāfijas 19. gadsimta 80. gados. Mēģinājām maksimāli stilizēt, piemeklējot interjera priekšmetus, kaspēc hronoloģijas un vizuāli atbilst fotogrāfijā redzamajam."
Pie sienas glezna, no kuras noraugās Baumaņu Kārļa krusttēvs, mācītājs Karls Kristofs Neienkirhens. Viņš kalpoja Limbažu luterāņu draudzē, kuras dievnams redzams pa muzeja logiem. "Cik ir tulkotas Baumaņu Kārļa piezīmes un mēģināts šķetināt dzīves gājumu un atmiņas, šī cilvēka nopelni viņa dzīvē bija ārkārtīgi milzīgi. Varbūt tieši pateicoties luterāņu draudzes mācītājam Neienkirhenam, Baumaņu Kārlis kļuva par to, par ko viņš kļuva. 12 bērnu ģimenē Baumaņu Kārlis bija vienīgais skolotājs ar visaugstākās raudzes izglītību," saka vēsturnieks.
Plašāk skatīt:
Limbažu muzeja galvenais speciālists Gundars Plešs par ekspozīciju
Kā stāsta Limbažu muzeja galvenā krājuma glabātāja Diāna Nipāne, luterāņu baznīcas mācītājs pamudināja zēnu skoloties un palīdzēja finansiāli: "Viņš teicis – tik gudram puikam, ar gaišu galvu jāmācās nevis parasts amats, bet jāmācās tālāk skolās. Viņš pierunā vecākus sūtīt dēlu mācīties Cimzes skolotāju seminārā Valkā. Krusttēvs izkārto Baumaņu Kārlim stipendiju. Viņš ir tas, kas bīda Kārli tālāk uz priekšu, lai attīstītos, augtu un pilnveidotos."
Plašāk skatīt:
Limbažu muzeja galvenais speciālists Gundars Plešs par ēkām, kur Baumanis dzīvoja Limbažos.
Vēlāk, pastrādājis pāris gadus par skolotāju Limbažu pusē un neatradis citu darbu un pielietojumu savam talantam, Baumaņu Kārlis pārcēlās uz Pēterburgu.

"Pēterburgā viņš saņem no Reformātu skolas 11 istabu dzīvokli. Var teikt, ka tad viņš bija kungs. Šajā dzīvoklī šad tad arī pulcējas latvieši, kuri tobrīd dzīvoja Pēterburgā. Un, iespējams, tur viena otra tā trakā ideja dzima. Tajā laikā Latvija bija – bija tikai Baltijas guberņa. Baumaņu Kārlim, es domāju, pat vistrakākajos sapņos nerādījās, ka Latvija varētu būtu brīva, neatkarīga valsts," saka Diāna Nipāne. Visticamāk, Pēterburgas dzīvoklī Moikas ielā 36 Baumaņu Kārlis arī sarakstīja "Dievs, svētī Latviju!". Tolaik viņam bija 37 gadi.
Dzimst tautas himna
Par dziesmas pirmatskaņojuma brīdi uzskata 1873. gada 26. jūniju pēc vecā stila (vai 8. jūliju pēc jaunā stila), kad Rīgā notika Pirmie latviešu dziedāšanas svētki. Rīgas Latviešu biedrība aicināja cilvēkus, kuri prot komponēt koriem dziesmas, jo nebija laicīgu kora dziesmu, ko dziedāt. Bija garīgās dziesmas, baznīcas dziesmas, tautasdziesmas. Aicinājuma iedvesmots, arī Baumaņu Kārlis aizsūtīja dažas dziesmas uz Rīgas Latviešu biedrību. Starp tām ir arī tautas lūgšana "Dievs svētī, Latviju!".

"Viņam ļoti nepatika situācija 19. gadsimta 60. gadu beigās, kad, uzplaukstot amatieru koru dziedāšanas kustībai, Latvijā koru repertuārs bija izteikti vācisks, tulkots latviešu valodā. Tās nebija saturiski nebūt mākslinieciski augstvērtīgākās dziesmas. Tās neizteica laika garu, kas bija raksturīgs latviešu sabiedrībai un sabiedriskajai domai. Tad nu Baumaņu Kārlis pats ķērās pie darba un komponēja pirmās kora dziesmas, un viena no pirmajām – "Dievs, svētī Latviju!"," stāsta pianists Vestards Šimkus. Viņš ir atskaņojis himnu svinīgos pasākumos.

"Baumaņu Kārlim piemita spožs talants. Kompozīciju viņš nebija akadēmiski studējis, tomēr tieši viņš bija pirmais komponists latviešu mūzikas vēsturē, kas rakstīja kora dziesmas un solo dziesmas balsij ar pavadījumu."
Tomēr dziesmu neiekļāva 1873. gada Dziesmu svētku kopkora programmā. Bet to atskaņoja Rīgas Latviešu biedrības namā, svinīgā pasākumā par godu koristiem. "Dievs, svētī Latviju!" nodziedāja Baltijas skolotāju semināra vīru koris. Apstākļus izskaidro Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš: "Cariskās Krievijas politiskā cenzūra neļāva publiski dziedāt šādu dziesmu ar vārdiem "svētī Latviju", jo Latvijas tobrīd vēl vispār nav Eiropas kartē. Vienīgais, ko varēja toreiz "izdabūt", ka dziesmu nodzied slēgtā svinīgā sarīkojumā, un to arī nodziedāja."

Dziesmas likteni vairāk vai mazāk izšķīra vārdi "Dievs, svētī", jo tolaik cilvēki ļoti ticēja Dievam. Dziesma bija īsa, vienkārša un "lipīga". Cenzūra sāka uztraukties: "Kas nu būs! Ko tie latvieši iedomājas?! Kāda vēl Latvija!? Ir Baltijas guberņa!"
Ugunī rūdīta

"Dievs, svētī Latviju!" notis un vārdus Baumaņu Kārlis pirmo reizi publicēja 1874. gadā krājumā "Austra". Tajā pašā gadā viņš izdeva skaņdarbu krājumu "Līgo", kur arī iekļāva tautas lūgšanu. Šīs dziesmu grāmatas mūsdienās ir lieli bibliogrāfiski retumi. Rakstniecības un mūzikas muzeja pētnieks Dzintars Gilba atsien mapi, kurā neliela grāmata tumšos vākos: ""Līgo" krājuma eksemplārs. Viens no dažiem, kas saglabājies "pie dzīvības". Jo visus nodrukātos krājumus konfiscēja 1874. gadā un Daugavmalā sadedzināja. Šeit uz lapām ir redzamas arī deguma pēdas." Senais papīrs laika gaitā sadzeltējis. Liesmas skārušas lapu malas – tās ir brūnākas un padrupušas. Tomēr dziesmu teksti vecajā drukā joprojām ir skaidri salasāmi. Arī "Dievs, svēti Latviju!". "Dedzināja ne jau dēļ "Dievs, svētī Latviju!". Bet gan tādēļ, ka Baumaņu Kārlim bija asa mēle un ne ar visiem viņš sadzīvoja labi," uzsver pētnieks.
1877. gadā Baumanis sastādīja krājumu "Vītols" trīs sējumos, kur arī ir "Dievs, svētī Latviju!". Krājuma oriģināls glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas fondos. Paraksts uz vāka liecina – cenzoram nebija iebildumu pret saturu, taču šis krājums tā arī netika iespiests. Lai dziesmu varētu atskaņot, pasākumu afišās un nošu lapās parādījās atšķirīgi vārdi dziesmas tekstā. Vārda "Latvija" vietā reizēm bija "Baltija" vai "Tēvija". Arī 1880. gadā, kad pirmo reizi dziesmu nodziedāja laicīgā koncertā, tā bija ar nosaukumu "Dievs, svētī Baltiju!"
Plašāk skatīt:
Rakstniecības un mūzikas muzeja pētnieks Dzintars Gilba par muzeja priekšmetiem
Daļa aizvainoto vācbaltiešu un garīdzniecības pārstāvju vērsās pie cariskās Krievijas administrācijas gubernatora, pieprasot nepieļaut vai iznīcināt, musinātāja, teju vai revolucionāra Kārļa Baumaņa tikko Sanktpēterburgā iespiesto dziesmu krājumu "Līgo". Kad kravu ar kuģi atveda uz Rīgu, policija to uzreiz konfiscēja." Tā Baumaņu Kārļa skaņdarbu krājums, kurā bija arī "Dievs, svētī Latviju!" nonāca uz sārta.
Plašāk skatīt:
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš par krājumu dedzināšanu
1877. gadā Baumanis sastādīja krājumu "Vītols" trīs sējumos, kur arī ir "Dievs, svētī Latviju!". Krājuma oriģināls glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas fondos. Paraksts uz vāka liecina – cenzoram nebija iebildumu pret saturu, taču šis krājums tā arī netika iespiests. Lai dziesmu varētu atskaņot, pasākumu afišās un nošu lapās parādījās atšķirīgi vārdi dziesmas tekstā. Vārda "Latvija" vietā reizēm bija "Baltija" vai "Tēvija". Arī 1880. gadā, kad pirmo reizi dziesmu nodziedāja laicīgā koncertā, tā bija ar nosaukumu "Dievs, svētī Baltiju!"
Goda diriģenta zizlis un Ceturto vispārējo dziesmu svētku dziesmu grāmata Čakstes muzejā
Viltīgi izcīnīta atļauja dziedāt

Bet pirmā reize, kad dziesmu vienlaikus dziedāja tūkstoši un to oficiāli atļāva iekļaut kopkora repertuārā, bija Ceturtie vispārējie dziesmu svētki 1895. gadā Jelgavā. Tas varēja notikt, pateicoties svētku galvenajam organizētājam, toreizējam Jelgavas latviešu biedrības vadītājam Jānim Čakstem. Čakstes muzeja ekspozīcijā ir šo dziesmu un mūzikas svētku relikvijas – Goda diriģenta zizlis, kas pasniegts Jānim Čakstem pateicībā par svētku rīkošanu, un dziesmu grāmatas svētku izdevums – samta vākos, ko rotā izšuvums ar zelta diegiem.
Izrādot relikvijas, muzeja vadītāja Ineta Freimane stāsta: "Dziesmu grāmatiņā ir viss 1895. gadā atskaņotais repertuārs. Un arī Baumaņu Kārļa dziesma "Dievs, svētī Baltiju!". Ar šo nosaukumu. Taču dziesmas tekstā, kā lasu – ir "Dievs, svētī Latviju, / mūs' dārgo Tēviju! Tā varētu būt nodeva Baltijas guberņai tolaik, lai vieglāk būtu saņemt atļauju dziesmas izpildīšanai."
Plašāk skatīt:
Jāņa Čakstes muzeja/mājas “Auči” vadītāja Ineta Freimane stāsta par relikvijām
Tolaik nacionālie svētki Krievijas impērijā bija aizliegti, un šie dziesmu svētki varēja notikt, tikai pateicoties Jāņa Čakstes uzņēmībai. Viņš bija mācījies Maskavā. Ineta Freimane stāsta: "Jānim Čakstem no studiju gadiem bija paziņas, ar kuru palīdzību varēja nokļūt pie valsts galvenā cenzora un tur izmantot tādus iemeslus – cik nu tur gadi, kopš Kurzeme pievienota Krievijai, un ķeizarienei Katrīnai jubileja, un ka šiem notikumiem par godu tiks rīkoti lieli svētki Latvijā, latviešu sabiedrībā. Un viņš saņem atļauju. Tāds ļoti diplomātisks gājiens. Ļoti viltīgi iemesli pieminēti. Viņš dabū atļauju. Bet atļauja ir – rīkot svētkus Jelgavā! Jelgavnieki gatavojas ar milzīgu entuziasmu. Nākas Jānim Čakstem atspēkot dažādus iebildumus, jo rīdzinieki uzmet lūpu – kas tā Jelgava tāda ir, kāpēc tad tur svētki notiks, Jelgava vispār ir par mazu un par tālu no centra, kur tad visi paliks un gulēs?"
Dziedāšanas svētkiem 1895. gadā jelgavnieki uzcēla tai laikā pasaulē lielāko koka ēku. Tajā ir vietas 5000 dziedātāju un 25 000 klausītāju. Freimane stāsta: "Viena no Krievijas lielajām avīzēm aprakstījusi, ka Dziesmu svētku atklāšanā Krievijas himna "Dievs, svētī ķeizaru!" nospēlēta trīs reizes. Un pēc tam skanēja Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju!". Tā tika uztverta kā Latvijas lūgšana, un to arī kā lūgšanu pieņēma. Cilvēki stāvēja kājās, atsegtām galvām un milzīgā klusumā klausījās šo brīnišķīgo dziesmu. Tāds stāsts par himnu šajos svētkos."
Plašāk skatīt:
Jāņa Čakstes muzeja/mājas “Auči” vadītāja Ineta Freimane stāsta par 1895. gada Dziesmu svētkiem
Baumaņu Kārlis un Limbaži

Limbažos dzīvoja Baumaņu Kārļa vecāki, māsas un brāļi. Tur viņš pavadīja vasaras atvaļinājumus, kad strādāja Pēterburgā. No Pēterpils līdz Dinaburgai (tagad Daugavpils) braucis ar vilcienu, un tālāk ar zirga pajūgu. "Pirms iebraukšanas Limbažos viņš esot samainījis viena zirga ratus uz trīs vai pat četriem zirgu ratiem. Ja ir bijuši balti zirgi, viņš palūdzis baltus zirgus. Tad iesēdies ratos, garā melnā mētelī, baltā šallē, un tā lepni laidis iekšā Limbažos. Teicis: "Vai tad barons viens var ar baltiem zirgiem braukt? Tāds viņš bija," Limbažu muzejā stāsta Diāna Nipāne.

Lai raksturotu komponistu, viņa piesauc Jāņa Streiča filmas "Rūdolfa mantojums" galveno varoni: "Filmā ir viens vārds, kas raksturo Baumaņu Kārli simtprocentīgi. Tā ir "kurāža". Tāda latvieša lepnība. Es no zemnieku kārtas nācis. Redziet, ko es varu! Tāds lepnums. Reizēm mums tā lepnuma pašiem pietrūkst, kad mēs varam būt lepni ar to, kas mēs esam. Jo Latvijā būtībā atdzimšana un šī doma par brīvvalsti jau sākās tieši no lepnības par kultūru. Tas ir sākums. Nevis cīņas un vara. Jā, bet mēs varam būt lepni ar to, kas mēs esam. Un kura vēl maza tautiņa to ir saglabājusi? To pašu dziesmu, to pašu deju, tos pašus nostāstus. Tas ir. Mums ir jābūt lepniem ar to, kas mums ir."
Kad Pēterburgā viņam uzteica darbu, Baumaņu Kārlis atgriezās uz dzīvi Limbažos un pavadīja tur mūža pēdējos 23 gadus. Diāna Nipāne stāsta: "Kad viņš atgriežas no Pēterburgas, tas viņam, varētu teikt, ir kultūršoks. No Pēterburgas 11 istabu dzīvokļa, kad viņš ierodas mazpilsētiņā, īrē Dobīna viesnīcā mazu istabiņu bēniņu stāvā. Baumaņu Kārlim bija milzīga bibliotēka. Mazajā bēniņu istabā nav, kur nolikt grāmatas, ko viņš atved. Grāmatas viņš uzdāvina Limbažu Saviesīgajai biedrībai."
Plašāk skatīt:
Limbažu muzeja galvenā krājuma glabātāja Diāna Nipāne par Baumaņu Kārļa dzīvi
Baumaņu Kārļa kapa vieta Limbažos
Komponista mūža pēdējā diena pienāca 1905. gada 10. janvārī (pēc vecā laika – 1904. gada 28. decembrī). Muzejā rāda laikraksta "Baltijas Vēstneša" rakstu: "Bernharda Dīriķa publicējums, kurā ir nekrologs, ka "28. decembrī nomira mūsu goda biedrs, kolēģijas padomnieks, bruņinieks Baumaņu Kārlis. Apglabāšana pirmdien, 3. janvārī, 1905. gadā." Viņu guldīja Limbažu kapos. 1920. gadā atklāja kapa pieminekli. Pēc preses ziņām, godināt "Dievs, svētī Latviju!" autora piemiņu ieradās 10 tūkstoši cilvēku.
Valstiskuma simbols, ko sargā likums

Kā saka Diāna Nipāne, dziesma "Dievs, svētī Latviju!" jau dzīvo pati savu dzīvi: "1905. gads, kad latvietis paceļ savu galvu. Ko tad viņš dzied? Viņš dzied "Dievs, svētī Latviju!". Pirmā pasaules karā Ziemassvētku kaujās ko dziedāja? Dziedāja "Dievs, svētī Latviju!". To sāka uztvert kā tautas himnu. 1918. gada 18. novembrī, kad proklamēja Latvijas Republiku, vēsturiskā brīža dalībnieki "Dievs, svētī Latviju!" nodziedāja trīs reizes. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš skaidro: "Jautājumu par himnu vispār tobrīd neviens neuzdod. Tādas oficiāli nav. Bet visi saprot, ka nez kādēļ no daudzām skaistām, vēsturiskām un patriotiskām dziesmām ir jādzied tieši šī dziesma. Tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju!"."

Oficiālu valsts himnas statusu tā ieguva vēlāk – 1920. gada 7. jūnijā. Šajā sakarā profesors Jānis Kudiņš norāda – jālabo plaši izplatīta neprecizitāte: "Daudzviet teikts, atsaucoties uz diemžēl kļūdainiem publicētajiem avotiem, ka par himnu šo tautas lūgšanu "Dievs, svētī Latviju!" 1920. gada jūnija sākumā apstiprināja tikko ievēlētā Satversmes sapulce. Tā nav. Neviens vēsturisks fakts to neapstiprina. Jā, iespējams, Sapulces deputāti, ne sēdēs, bet savā starpā un kādās darba grupās to apsprieda. Bet – kā parādās šis 7. jūnijs? Toreizējās Latvijas Pagaidu valdības iekšlietu ministrs publicē rīkojumu."
Valsts himna ir tautas svinīgā lūgšana. Viņas nozīmi velti valkā, ja to izpilda nepiemērotās vietās un apstākļos bez vajadzīgās nopietnības un cieņas. Tāpēc aizliedzu valsts himnu izpildīt restorānos, viesnīcās un kafejnīcās, ēdienu namos, dārzos un citās izpriecu vietās. Valsts himnu atļauts izpildīt tikai svinībās, izrīkojumos un sapulcēs. Pie tam visiem klātesošajiem jāstāv kājās un vīriešiem jānoņem cepures.
Valdības Vēstnesis, 1920. gada 8. jūnijs
Profesors Jānis Kudiņš uzsver: "Rīkojumu izdevis un parakstījis Latvijas Pagaidu valdības iekšlietu ministrs Arveds Bergs. Viss. Vairāk nav neviena cita dokumenta. Tātad vienkārši Pagaidu valdības iekšlietu ministrs izdeva rīkojumu 1920. gada 7. jūnijā. Tas ir atskaites brīdis. Otrs moments. Ja mēs uzmanīgi ieklausāmies rīkojumā, tur nav neviena vārda par to, kas ir himna. Tur teikts – tautas svinīgā lūgšana. Bet kāds ir tās nosaukums? Tur tas joks."
Pagāja vēl astoņi gadi, līdz tika izdoti valdības noteikumi par valsts himnu, kurā beidzot minēts tās nosaukums "Dievs, svētī Latviju!". Rakstniecības un mūzikas muzeja pētnieks Dzintars Gilba stāsta: "Nolikumu par himnu pieņem tikai 1928. gada 25. septembrī. Pirms Latvijas valsts dibināšanas 10. gadskārtas. Acīmredzot dziesma bija tik ļoti iegājusi tautā un cilvēku prātos, ka likuma neesamību neviens pat nepamanīja. Beidzot, kad vajadzēja dokumentus sakārtot, tad 1928. gadā pieņēma nolikumu."
Plašāk skatīt:
Rakstniecības un mūzikas muzeja pētnieks Dzintars Gilba stāsta par himnas statusu 1920. gados
Sabiedrībā runāts arī par alternatīviem himnas variantiem. Jurjānu Andreja – "Nevis slinkojot un pūstot", "Dievs, dod mūsu tēvu zemei" un Alfrēda Kalniņa "Latvju himna – 1917", kura pazīstama arī kā "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē". Tomēr Baumaņa Kārļa tautas lūgšanu nekas nav spējis aizēnot.
Plašāk skatīt:
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš stāsta par himnas vēsturi
Notis Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijas bibliotēkas krājumā. Foto – Judīte Čunka
"Dievs, svētī Latviju!" aizliedz

1940. gada 16. jūnijā Daugavpils Stropu estrādē notika Latgales dziesmu svētki. Bet Otrā pasaule kara elpa bija sasniegusi Latviju.

Tā bija pēdējā reize, kad plašā publiskā pasākumā pirms padomju okupācijas izskanēja "Dievs, svētī Latviju!". Jānis Kudiņš stāsta: "Sirreāla tā brīža savā ziņā nolemtības priekšnojautas sajūta. Neviens neko nezina. Ir Ulmaņa autoritārais režīms. Ulmanis arī diemžēl sliktu nodarīja, ka viņš neļāva sabiedrībai saprast, kādas briesmas draud, jo viņš vienkārši totāli kontrolēja un cenzēja presi. Nekas daudz no pasaules, kas notiek, vispār sabiedrībai nebija zināms. Bet cilvēki nojauš, kā šodien mēs varam lasīt šajās aculiecinieku atmiņās – kaut kas briest, kaut kas nav labi." Svētki noslēdzas ar kopkora koncertu. "Visi dzied "Dievs, svētī Latviju!". Nodzied. Kā liecina aculiecinieki, pēc brīža sāk dziedāt vēlreiz. Nodzied. Klusums. Un sāk dziedāt trešo reiz. Tuvu pusnaktij noslēdzās viss. Pienāk nākamais rīts, un ienāk PSRS okupācija armija."

Valsts himnas statusu "Dievs, svētī Latviju!" zaudēja 1945. gada 19. jūlijā, kad padomju vara par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) himnu apstiprināja Anatola Liepiņa "Dziesmu par Padomju Latviju". Rakstniecības un mūzikas muzeja pētnieks Dzintars Gilba stāsta: "1945. gadā, kad pieņēma lēmumu par LPSR himnas ieviešanu, "Dievs, svētī Latviju!'' liktenis sadalās divos virzienos. Viens – tā ir aizliegta šeit, Padomju Latvijā. Otrs virziens – himna joprojām skan brīvajā pasaulē. 18. novembra sarīkojumos, Latvijas Republikas valsts svētkos un piemiņas pasākumos himna skan brīvi. Amerikā, Vācijā, bēgļu nometnēs, Anglijā, Austrālijā. Visur, kur ārzemēs mīt latvieši, "Dievs, svētī Latviju!" skan kā Latvijas himna."
Piemineklis "Latgales Māra". Foto – LETA
Par Latgales dziesmu svētkiem profesoram Jānim Kudiņam ir savs personisks stāsts. "Ir 1990. gads. Esmu dzimis Daugavpilī, un tobrīd vēl dzīvoju Daugavpilī. Ir mēnesis pēc 4. maija deklarācijas. Visi gatavojas jūlija sākumā Rīgā gaidāmajiem XXII Vispārējiem dziesmu svētkiem. Visiem ir skaidrs, ka tas būs neatkarības atjaunošanas brīža triumfa izbaudījums (..) Leģendārā Terēzija Broka, Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģente vai vēl kāds pēkšņi izdomāja, nē – jārīko atjaunošanas Dziesmu svētki mēnesi pirms lielajiem Dziesmu svētkiem Rīgā! Latgales dziesmu svētki Daugavpilī! Tajā pašā Stropu estrādē! Un es tajos piedalos! Mēs ejam lielajā svētku gājienā. Es spēlēju pūtēju orķestrī. Tā ir mūsu jaunākā vēsture. Bet tā atsauksme bija ģeniāli sanākusi. 1940. gads – diena pirms padomju okupācijas un 1990. gads – nedaudz vēlāk kā mēnesi pēc 4. maija deklarācijas. Tajā pašā Daugavpils Stropu estrādē." Un skanēja "Dievs, svētī Latviju!" – spēcīgi un ar prieku: "Ja tas 1940. gads – pilnīga traģikas priekšnojauta, tad 1990. gads ir pilnīgi kaut kas cits. Savā ziņā triumfa sajūta."
1998. gadā Saeima pieņēma jaunu, izvērstu likumu "Par Latvijas valsts himnu". Neatkarības gados atsevišķās sabiedrības grupās bija diskusijas par to, vai nevajag jaunu, modernāku himnu. Taču tās ātri noplaka. Kā saka Jānis Kudiņš, tauta ir pierādījusi, ka nealkts ko mainīt, un "šī vēsturiskā stāsta un teiksmas apstākļos dzimusī dziesma joprojām ir mūsu valsts himna."
Plašāk skatīt:
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš par himnu
Airas Birziņas dienasgrāmata. Foto – Judīte Čunka
Kordiriģentes Airas Birziņas stāsts

Diriģentes Airas Birziņas stāsts par himnu aizved uz 1988. gadu. Toreiz viņa bija konservatorijas studente. Gaisā virmo Atmoda. Viļņā notiek Baltijas studentu dziesmu svētki. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem ir nacionālo karogu gājiens un publiska himnas skanēšana Dziesmu svētkos. "Ballītēs, kas bija starp kopmītnēm naktīs, jau kaut kā emocionāli varēja sajust, ka kaut kāds brīdis būs. Un tad vienā vakarā nezinu, kā nāca ziņa par to, ka jāiet uz mežu mēģināt. Pustumsā, krēsliņā mēs gājām. Kas bija tie gājēji un cik liels tas bariņš bija, neatceros. Bet dažu atceros. Tur bija gan orķestranti, gan koristi. Tad mēs klusiņām izmēģinājām "Dievs, svētī Latviju!" ar domu – ja būs brīdis, kad tā būs jādzied, lai mēs esam gatavi."

Aira Birziņa šķirsta dienasgrāmatu, kur pierakstīja savas sajūtas un emocijas. Viņa uzšķir 1988. gada 4. jūliju un lasa: "Šorīt atbraucām no Viļņas. Es, Egija, Eva, Sanita braucām ar "kondženes mikrīti". Imants, Gusts, Pavlovs. Man te ir jāpiemin – Imants ir Imants Kokars, Gusts ir mūsu fakultātes dekāns Jevgeņijs Augustinovičs. Pavlovs bija pasniedzējs, kas mācīja vēsturi un sabiedrības mācību. Visu ceļu gulējām. Es jūtos, it kā atbraukusi no tālas nākotnes vai pagātnes. Viļņā jutāmies brīvi, laimīgi, priecīgi. Ingrīda teica tā – mēs ejam aiz tāda karoga, kurš mums ir svēts un dārgs. Dziedot "Pūt, vējiņus" raudājām. Varbūt vienīgo reizi mūžā, bet mēs koncerta beigās nodziedājām himnu "Dievs, svētī Latviju!". Orķestris iesāka, varbūt pieci cilvēki. Es pirms tam domāju, ka arī es nevarēšu padziedāt, jo kaut kā bail. Bet sāku uzreiz. Gaidīsim, kas būs tālāk. Taču tur mēs bijām laimīgi. Man bija liels pārsteigums, kad es pati to izlasīju 2018. gadā, pēc 30 gadiem."
Varbūt vienīgo reizi mūžā, bet mēs koncerta beigās nodziedājām himnu "Dievs, svētī Latviju!". Orķestris iesāka, varbūt pieci cilvēki. Es pirms tam domāju, ka arī es nevarēšu padziedāt, jo kaut kā bail. Bet sāku uzreiz. Gaidīsim, kas būs tālāk. Taču tur mēs bijām laimīgi. Man bija liels pārsteigums, kad es pati to izlasīju 2018. gadā, pēc 30 gadiem."

Pēc Viļņas studentu dziesmu svētkiem, konservatorijas rektors Imants Kokars ticis saukts uz čeku jeb Valsts drošības komiteju, jo kāds bija noziņojis, ka notikuši mēģinājumi mežā un dziedājuši padomju varai nevēlamo dziesmu.
Plašāk skatīt:
Airas Birziņas atmiņu stāsts par 1988. gada studentu dziesmu svētkiem
Diriģente atzīst – viņai ir emocionāli grūti dziedāt himnu, jo kaklā ir emociju kamols un sirds ir pakāpusies augstāk: "Man tā ir katru reizi. Īpašs noskaņojums. Vai tas ir Rīgas Doma skolas izlaidums vai Dziesmu svētki. Vai 18. novembris Doma baznīcā, vai pie Brīvības pieminekļa." Lai gan notis un vārdi ir tie paši, himnas skanējums ik reiz atšķiras.
"Vai tas ir vīru kora dziedājumā "Dievs, svētī Latviju!", vai bērnu kora vai operas solista. Vai orķestra – maza vai liela orķestra. Tam visam ir gan racionālās prasības, kāpēc himna skan tā vai citādi. Tur ir arī daudz emocionālu, filozofisku un dažādu citu aspektu. Bērni to dziedās vieglāk un straujāk. Vai arī – ja viņi dziedās lēni, tas skan žēli, jo bērna balstiņa paliek vājāka un klusāka. Bet vīri varētu dziedāt gan lēni un vareni, gan ātri un vareni. Vēl tas atkarīgs no svētkiem un no pasākuma. Vai tas ir piemiņas brīdis. Vai 4. maijs. Vai varbūt kādam ir dzimšanas diena, kur nodzied himnu. Tā kā ir daudz aspektu, kāpēc skan dažādi."
Plašāk skatīt:
Aira Birziņa stāsta par himnas dziedāšanu
Bijusī Latvijas vēstniece Somijā Anna Žīgure. Foto – Judīte Čunka
Annas Žīgures stāsts

Annai Žīgurei himna bija neiztrūkstoši līdzās diplomātes gaitās. Viņa bija atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece. Sievieti šādā darbā valsts vēl nekad nebija sūtījusi. 1991. gada 4. decembrī Žīgure devās uz Helsinkiem, lai iesniegtu akreditācijas vēstuli Somijas prezidentam Mauno Koivisto. Pirms tam prezidenta pils pagalmā notika svinīga ceremonija un orķestris spēlēja Latvijas himnu.

"Tas bija tik ārkārtīgi prātā paliekošs mirklis un tik dziļš, un tāds tik skaists un aizkustinošs mirklis, ka es domāju – jebkurā citā situācijā būtu sākusi raudāt. Bet es to nevarēju darīt. Pret mani bija pavērsti ļoti daudzi fotoaparāti un filmēšanas kameras. Es klausījos himnu... Tas man tā palicis atmiņā, ka man jau stāstot gandrīz vai asaras nāk acīs," atzīst Anna Žīgure.
Tikai pēc daudziem gadiem viņa uzzināja, ka gvardes orķestrim, kam vajadzēja spēlēt Latvijas himnu, nebija nošu. "Tanī laikā 1991. gada rudenī ļoti daudzas valstis atguva neatkarību vai pasludināja neatkarību. Brauca vēstnieki, un vajadzēja spēlēt šo valstu himnas. Somijā neatradās notis mūsu himnai. Tad diriģents bija zvanījis uz Somijas vēstniecību Maskavā. Savukārt Somijas vēstnieks bija piezvanījis mūsu vēstniekam Jānim Peteram, kas tolaik strādāja Maskavā.
Plašāk skatīt:
Anna Žīgure stāsta par himnu un akreditācijas iesniegšanu Somijas prezidentam
Latvijas vēstniecība bija aizvedusi uz Somijas vēstniecību kasetītē ierakstītu mūsu himnu. Somijas vēstniecībā kasetīte tika atskaņota telefonā, un to Helsinkos klausījās gvardes orķestra diriģents. Viņš bija pierakstījis notis, un nākošā rītā man spēlēja mūsu valsts visskaistāko, vissvētāko melodiju. Himnu. Man bija kamols kaklā. Somijas prezidenta pils pagalmā es sapratu, ka kaut kas tāds nav noticis 50 gadus. Pēdējo reizi bija 1940. vai 1939. gadā droši vien. Un tanī brīdī, to es atceros, man pāri vēlās tāds – visi tie laiki un viss, ko mūsu tauta ir pārdzīvojusi. Tas bija ārkārtīgi liels pārdzīvojums.''
Plašāk skatīt:
Anna Žīgure stāsta par valsts simboliem
Klavieru stāsts
2019. gada nogalē vairāki muzeji savas vērtības un senlietas pārcēla uz jauno mājvietu – Muzeju krātuvi Pārdaugavā. Jurģi bija arī Rakstniecības un mūzikas muzejam. Sasaiņots un uzmanīgi pārvests arī kāds flīģelis. Tumša medus krāsā, kas it kā iespīdas, kad pārslīd gaisma. Flīģeļa mūžs līdzinās leģendai. To izceļ jau fakts vien, ka šīs ir Baumaņu Kārļa klavieres. Darbinieki neplānoja flīģeli izsaiņot un kustināt, līdz muzejs atkal būs iekārtots un atvērts pēc pārcelšanās. Tomēr muzeja speciālisti piekrita klavieres parādīt, lai var nofilmēt un nofotografēt. Restauratora klātbūtnē tās uzmanīgi izveda no krātuves un novietoja zālē.
Baumaņu Kārļa klavieres. Foto – Judīte Čunka
"Tas ir viens no mūsu kolekcijas dārgumiem. Es domāju, ka mūsu tauta šajā ziņā ir izredzēta. Mums ir saglabājies instruments, pie kura tapusi valsts himna," lepni saka Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule.

"Baumaņu Kārlis tās iegādājās, kad viņš strādāja Pēterburgā. Uz klavieru basa rezonatoru dēļa ir komponista pašrocīgi iegravēts paraksts un arī iegādes datums – 1868. gads. Tolaik Baumaņu Kārlis strādāja Reformātu skolā un viņam ierādīta dzīvesvietu Pēterburgā, Moikas ielā 36. Mēs pieņemam, ka tā bija flīģeļa pirmā dzīvesvieta pēc iznākšanas no fabrikas Pēterburgā. Šajā Baumaņu Kārļa dzīvoklī pulcējās daudzi tolaik Pēterburgā studējošie latvieši, tai skaitā Jurjānu Andrejs, Māteru Juris. Māteru Juris savos kopotajos rakstos aprakstīja, ka istabā valdījis savāds dailes gars. Pašā vidū bijis galds, apklāts ar zaļu galdautu. Uz tā bijušas sveces. Istabas vidū gaiša lampa un pie sienas skaistas klavieres," stāsta Ruskule.

Baumaņu Kārlis Pēterburgā uzturējās līdz 1882. gadam, kad pārtrauca darba attiecības un devās atpakaļ uz dzimtajiem Limbažiem. Kā viņš tur nogādā savu lielo bibliotēku un flīģeli, vēsturniekiem ziņu nav: "Zinām, ka tolaik bija dzelzceļa līnija Dinaburga – Rīga. Un droši vien izmantoja pajūgu, ar kuru vests šis īpašais flīģelis. Tolaik ne Baumaņu Kārlis, ne kāds cits pat nenojauta, kāpēc klavieres būs tik īpašas. Dziesma "Dievs, svētī Latviju!" jau bija tapusi un izskanējusi Pirmajos Vispārīgajos dziedāšanas svētkos."

Flīģelis nonāca Limbažos, Kungu ielā 15, kur Baumaņu Kārlis aktīvi piedalījās kultūras dzīvē. Kad 1905. gadā komponists aizgāja mūžībā, viņa manta, ieskaitot flīģeli – tobrīd parastu mūzikas instrumentu, kuru neviens nesaista ar latviešu tautai īpašo dziesmu, – pārdeva ūtrupē. To iegādājās Lēdurgas skolas pārzinis, skolotājs Zvirgzdiņš. Viņa mājās Turaidā klavieres atradās līdz 1972. gadam. Par tām ieinteresējās tolaik Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Romāns Pussars.
"Būdams kaismīgs, nacionāli un patriotiski noskaņots cilvēks, viņš neatlaidīgi meklē ceļus, kā flīģeli nogādāt muzejā. Viņš raksta vēstules LPSR Kultūras ministrijai (..) viņš atsaucas uz tā laika muzeja kolekciju komplektēšanas politiku mūzikas instrumentu jomā, ka tiek vākti gan Latvijā būvēti instrumenti, gan latviešu profesionālo mūziķu lietotie instrumenti. Tas ir viens no argumentiem. Viņš arī min, ka pie šī instrumenta ir pulcējusies progresīvā latviešu inteliģence.
Plašāk skatīt:
Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule par Baumaņa Kārļa klavierēm
Vilma Cīrule pie Baumaņa Kārļa klavierēm
Un ne ar vienu vārdu, protams, nepiemin "Dievs, svētī Latviju!" un Baumaņu Kārļa kompozīciju tapšanu pie tām. Tā 1972. gadā muzejam izdodas klavieres iegādāties par 300 rubļiem," stāstu turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule.

Klavieres 35 gadus nostāvēja muzejā nerestaurētas. Līdz 2007. gadā toreizējā galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena rosināja instrumentu restaurēt. Baumaņu Kārļa flīģelis savests kārtībā un uzskaņots. Uz tām atkal skanēja "Dievs, svētī Latviju!". Valsts himnu uz flīģeļa ieskaņoja viena no izcilākajām latviešu pianistēm, koncertmeistare Vilma Cīrule.
Kā atdzima "himnas klavieres"
Viens no tiem, kurš strādāja pie klavieru restaurācijas, ir restaurators Gunārs Dālmanis. Viņš atceras laiku, kad senās klavieres stāvēja pils gaitenī – savādākas, vecmodīgākas, arhaiskas: "Kā jau ļoti daudzi instrumenti, protams, nedarbojās. Neskanēja. Tad man teica – tās ir Baumaņu Kārļa klavieres.
Plašāk skatīt:
restaurators Dālmanis stāsta par Baumaņa Kārļa klavierēm
Tās ir restaurētas un konservētas pēc vislabākajiem paraugiem, kā vajadzētu konservēt instrumenta labā. Viņu vienu reizi, teiksim, pa 100 gadiem vajadzētu uzspēlēt un tad likt mierā. Lai atpūšas, bet savā spriegumā paliek," saka Gunārs Dālmanis un turpina:
"Klavieres bija izbalējušas, saulē sasprēgājušas. Vietām bija atlupis finierējums, ko galdnieks restaurators atjaunoja. Ārpuse bija bēdīga. Un iekšpuse bija ļoti netīra. Restauratora galvenais pienākums ir tikt galā ar visu to, kas ir apaudzis, sakritis iekšā, saķepis. Kožu saēstās tekstīlijas nomainīt, ar deformācijām koka detaļās tikt galā."
Plašāk skatīt:
Gunārs Dālmanis stāsta par restaurāciju
Tā laika klavieres skan savādāk nekā mūsdienu. "Alošanās ir šodien uzspriegot un domāt, ka tādu skaņu dzirdēja Baumaņu Kārlis. Kaut gan stīgas un rezonators ir tas pats. Nē. Flīģelis skan savādāk. Tādēļ, ka koks ir mainījis savu skanējumu, un kaut kādas minimālas deformācijas tomēr instrumentā ir notikušas. Bet, ja mēs tās novāksim un uzlabosim, tad tas atkal būs uz brīdi.
Tā būs iejaukšanās, barbarisms no restauratoru puses," uzsver Gunārs Dālmanis. "Mūsdienu izpratnē tas ir arhaisks instruments. Ļoti interesants savā uzbūvē. Angļu mehānika, ar kuru var brīnumus darīt, bet tomēr ne tik ērts būtu mūsdienu virtuoziem kā šodienas "Steinway"."
Plašāk skatīt:
Restaurators Gunārs Dālmanis stāsta par klavieru skanējumu