Lidijas Lasmanes-Doroņinas himnas stāsts: Tā bija kā lūgšana tajās briesmās

“Esmu dziedājusi lēģerī himnu visbriesmīgākajā Vorkutas putenī, tajā trakajā putenī. Tur bija tā, ka mūs sadzina vienā barā, un tur visiem nebija vietas uz lāviņām. Vecie un slimie, kuri vārgāki, salien uz lāviņām, un mums paliek pāri gulēt uz grīdas pie durvīm. Durvis taisa vaļā, un visi aukstuma mutuļi virsū. (..) Mēs tur gulējām uz grīdas cieši blakus un dziedājām himnu. Es domāju, ka vispirms tā bija kā lūgšana tajās briesmās, ja nav cita, pie kā vērsties, tad tā ir lūgšana,” ar savu pieredzi Rakstniecības un mūzikas muzeja videostāstu sērijā "Mans himnas stāsts" dalās latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina.

Mans himnas stāsts

2020. gadā aprit simt gadi, kopš dziesma-lūgšana “Dievs, svētī Latviju” tika apstiprināta valsts himnas statusā.

Lai atzīmētu nozīmīgo notikumu Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) veido izstādi “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tās atklāšana tiek plānota septembrī. Būtiska izstādes sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, – katra īpašā pieredze, personīgais stāsts un emocijas, domājot par Latvijas himnu.

Himnas videostāsti tiek publicēti RMM mājaslapā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.

Videostāstu sēriju par savu personīgo himnas pieredzi aizsāk Latvijā zināmas personības, taču katrs, kuram ir savs personīgais himnas pieredzes stāsts, aicināts dalīties ar to, sūtot video vai rakstot e-pastā [email protected]

“Esmu Ulmaņlaika produkts, jo tajā laikā esmu veidojusies, un tas ir palicis kā pamats manai latvietībai, ja es sevi uzskatu par latvieti. Es nevaru sevi iedomāties par kādu citu. Tad, kad skolā bija jāmācās himna, tad es atceros, ka himnu jau zināju, jo mums mājās bija radio, un viņa jau bija dziedāta. Kaut kur es jau viņu biju samācījusies.

Nu, centāmies… līdām priekšā, cēlām rociņu, ka mēs jau zinām, spējam izdziedāt. Un kaut kā tas likās dabīgi.

Es esmu ticīgā ģimenē dzimusi, – tā kā himna ir lūgšana, tā es to pazinu no bērnības.

Mēs himnu līdz ar lūgšanu arī vienmēr esam dziedājuši. Un es jūtu, ka tas tagad tā arī notiek, – kad mēs pie pieminekļa dziedam himnu, cilvēkiem vienmēr ir valgas acis, un tie skatās uz augšu, ko teiks mūsu māte tur augšā ar savām trīs zvaigznēm. Tā, manuprāt, tas ir katrā latvietī ieaudzis, vismaz mana vecuma cilvēkos, jo es jau visas tās pārejošās vētras arī redzēju – gan vienu okupāciju, gan otru okupāciju.

Tas tikai nostiprina bērnības pamatu, jo pamats esam mēs te, – Latvija. Tie, kas mums drāžas pāri, – tas viss mums jāizdzīvo. Un kur lai to spēku ņem? Tad atkal ir jālūdzas, jo neviena lielāka par Dievu jau nav. Tad mēs griežamies pie himnas. Bija jau kāda doma, ka mums vajag citu himnu. To es nevaru iedomāties, ka mums varētu būtu cita himna.

Lai viņa muzikāli kādam neskan tik laba, kā vēlētos, bet mums viņa ir vislabākā.

Mēs esam himnu dziedājuši visos apcietinājuma laikos, pieminējuši savus valsts svētkus, tur, kur latvieši ir kopā. Salīduši čupiņā un nodziedājuši savu himnu, jo kur nu tad vēl tās skaņas ir tik pazīstamas.

Toreiz jau nebija tāda ierakstāmā aparāta, tā kā ļoti bieži esam dziedājuši. Un esmu dziedājusi lēģerī himnu visbriesmīgākajā Vorkutas putenī, tajā trakajā putenī. Tur bija tā, ka mūs sadzina vienā barā, un tur visiem nebija vietas uz lāviņām. Vecie un slimie, kuri vārgāki, salien uz lāviņām, un mums paliek pāri gulēt uz grīdas pie durvīm. Durvis taisa vaļā, un visi aukstuma mutuļi virsū. Es tur tik šausmīgu klepu dabūju savai tuberkulozei klāt, ka labi, ka atgriezos. Mēs tur gulējām uz grīdas cieši blakus un dziedājām himnu.

Es domāju, ka vispirms tā bija kā lūgšana tajās briesmās, ja nav cita, pie kā vērsties, tad tā ir lūgšana. Patiesi, tā tas ir.

Tāpēc viņa arī ir izdzīvojusi cauri visām tām šausmām no tā mirkļa, kad viņa tika sacerēta.

Kas viss nav tolaik bijis... Man vismaz tas tā ir, un es jūtu, ka arī maniem apkārtējiem, vismaz tur cietumā, lēģerī, kopienā. Tas vienmēr tā ir. Viņa velk ārā mīlestības jūtas pret dzimteni, pret to, kas tev tas dārgākais, kas tu esi, – pie tavas būtības, un arī Dievu, kas mums to ir devis. No kā mēs mēdzam dzīvē labumu saņemt. Ne jau no sātana puses, melnās puses. Tās divas puses jau vien mums ir, pret kurām mums pašiem jāizšķiras – kurā pusē palikt. Un tur, es domāju, ka katram latvietim varētu palīdzēt himna. Himna – lūgšana. Reti kurai tautai jau ir tāda laime. Pats Dievs devis himnu,” stāsta Lidija Lasmane-Doroņina.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti