Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Astro’n’out digitālais koncerts

Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Māra Upmane – Holšteine un Jānis Žilde par uzdrīkstēšanos muzicēt

Ja kādam bijis viegls gads, piezvaniet! Saruna ar mūziķiem Māru Upmani-Holšteini un Jāni Žildi

Godīgi stāstīt par aizvadīto gadu nebūtu iespējams bez necenzētas leksikas, LTV raidījumā “Kultūrdeva”, komentējot savu pieredzi Covid-19 pandēmijas laikā, atzina grupas “Astro’n’out” soliste Māra Upmane-Holšteine. Savukārt grupas “Satellites LV” mūziķis Jānis Žilde vērtē – šis gads būs līdzīgs iepriekšējam un pat smagāks. Taču, viņaprāt, šis ir labs brīdis, lai radītu un izglītotos, tomēr, kā norādīja Upmane-Holšteine, – šajā laikā radīt nemaz nav tik viegli.

Grupa “Astro'n'out” šogad svin pilngadības svētkus – 18 gadus, savukārt grupa “Satellites LV” šogad atzīmē muzikālās darbības ceturtdaļgadsimtu.

Henrieta Verhoustinska: Ko jūs atceraties viskošāk no saviem studiju gadiem? Vai tie bija, kad dibinājāt savas grupas?

Jānis Žilde: Nē, es sāku muzicēt mazliet ātrāk – pamatskolas beigās, 9. klasē, Latvijas Sarkanā Krusta labdarības ansamblī. Toreiz biju ar gariem matiem, melnā kreklā un ar akustisko ģitāru. Klausījos Kurtu Kobeinu un alternatīvo mūziku, tā bija mana pirmā pieredze uz skatuves. Muzicējām kara veterāniem, bāreņiem. Pirmā grupa tapa mazliet vēlāk, jau vidusskolas gados, un “Satellites LV” izveidojās 1996. gadā, kad iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā.

Māra, vai tavi studiju gadi tev saistās ar mūziku, muzikālās grupas veidošanos?

Māra Upmane-Holšteine: Jā, man ļoti. “Astro'n'out” arī varēja būt ar nosaukumu “Pirmais kurss”, jo tapa pirmajā kursā. Man vienmēr likās, ka mūzika ir izredzētajiem, tāpēc es turējos pie plāna “B” – gribēju būt labākais Latvijas mūzikas žurnālists, tāpēc iestājos žurnālistos. Pirmajā kursā mums bija ļoti iedvesmojoša lekcija, kur skaidroja žurnālista būtību. Manā galvā es to atceros tā – žurnālists drīkst visu, žurnālists drīkst rakstīt jebko, prasīt jebko, kamēr viņš atsaucas uz faktiem. Tajā brīdī es noticēju, ka es varu visu, jo es jau esmu žurnālistos.

Un, ja es varu visu, tad es varu arī dibināt grupu.

Tā mēs ar kursabiedreni un bundzinieku no manas skolas trijatā iesākām grupu. Pēc pāris mēnešiem mums pievienojās mana kursabiedrene, un mēs gribējām būt meiteņu spēka grupa. Tagad meiteņu spēku esam atmetušas, un mums ir klasiska – normāla grupa. Ko lai dara, ka tie čaļi pie ģitārām ir vairāk, vai ne?

Jānis Žilde ir ne tikai grupas “Satellites LV” līderis, bet arī mūzikas žurnālists un mūzikas apskatnieks. Tu esi ļoti daudz ieguldījis mūzikas grupu vēsturē, rakstījis grāmatas par mūzikas grupām. Vai ir korelācija starp jaunību un grupu dibināšanu? Vai ir kāds, kurš nodibinājis savu grupu, jau būdams trīsdesmitgadnieks?

Jānis Žilde: Es domāju, ka ir korelācija starp jaunību. Rokmūzika ir jauniešu kultūra, bieži labākie albumi un skaņdarbi tiek ierakstīti jaunības gados. Tālāk rodas pieredze, stereotipi, apaugam ar lietām, mantām, viedokļiem un paliek grūtāk. Ir arī gadījumi, kad mākslinieki pievēršas rokmūzikai vēlākā dzīves posmā, piemēram, Leonards Koens, būdams dzejnieks, sāka dziedāt stipri vēlāk. Arī Ainars Mielavs, par kura grupu “Jauns mēness” esmu rakstījis grāmatu, sāka kā dīdžejs. Pēc nejaušas satikšanās ar Uldi Marhilēviču, kurš viņu uzaicināja dziedāt, izveidoja grupu, jau būdams tuvu pie trīsdesmit.

Tātad izņēmumi ir! Jāni, tu esi izslimojis Covid-19, dalījies ar to, ka sekas nebūt nav vienkāršas.

Jānis Žilde: Jā…

Viena no retajām reizēm, kad izlēmu publiski padalīties ar savām privātajām sajūtām, jo skepse, kas valda apkārt, ir nomācoša, es pat teiktu – stulba.

Ar savu piemēru gribēju dalīties, ka tas viss nav tik vienkārši. Ir tā dēvētais “garais Covid-19” jeb “long Covid-19”, kas neskar visus cilvēkus, bet pietiekami daudz. Par to šobrīd arvien vairāk tiek runāts, jo trīs, sešus līdz pat deviņus mēnešus cilvēki izjūt blaknes pēc slimības. Es neesmu izņēmums, detaļās neieslīgšu, bet mani iedvesmoja tas, ka pirms pāris dienām lasīju pozitīvu vēsti – tiem cilvēkiem, kuri ir izslimojuši Covid-19 un pēc tam vakcinējas, “garā Covid-19” simptomi samazinās. Tas man liek ar lielāku nepacietību gaidīt iespēju potēties un cerēt, ka uz vasaru izdosies atgriezties uz 100 procentiem.

Māra, pagājušajā gadā tu biji viena no optimistiskākajām mūziķēm, dalījies sociālajos tīklos ar mūzikas sacerēšanas procesu, intervijās stāstīji par to, ka tev beidzot ir laiks sakārtot plauktus. Saki, lūdzu, godīgi – kāds tev ir bijis šis gads?

Māra Upmane-Holšteine: Godīgi? Godīgi nevar, tad jums būs “pīī” jālaiž pa virsu. Tas ir bijis izaicinošs, bet, ja tagad atskatos uz visu pārieto ciklu, gribu teikt, ka tas ir pateicības piepildīts par visu, kam iziets cauri. Par pārdomām, vērtību sakārtošanu, arī apšaubīšanu – vai jābūt uz skatuves. Ir iemesls, kāpēc mums tiek iedots klusums, un tu domā – kāpēc ir tas klusums? Vai tas ir, lai sagatavotos nākamajam līmenim, vai arī mums jāatzīst, ka augam, maināmies, neesam vairs tur, kur bijām vakar, bet stipri turamies pie mūsu pašu priekšstatiem par sevi, kurus radījām 16 gadu vecumā. Pārvērtēju atkal – vai tiešām mani sešpadsmitgadnieces uzliktie mērķi joprojām ir mani mērķi. Šādas bija manas pārdomas.

Kādi tie bija?

Māra Upmane-Holšteine: Piemēram, lielā skatuve, vēlme pēc koncerta, uz ko mēs ejam 21. augustā. Mūsu satikšanos Mežaparka Zaļajā estrādē, teātra skatuvē. Tie bija mērķi, uz kuriem gāju, un tagad likās – varbūt tā pauze ir, jo tie nav pareizie mērķi. Varbūt tur nav jāiet… Tu izej šo loku sevī, pa vidu bija daži koncerti vasarā, auto koncerts, kas arī bija unikāla pieredze. Forši piedzīvot šī laika īpatnējās parādības, kā “online” koncertus. Tu izej to apli un nonāc uz skatuves, un tomēr jūties uz visiem 100, un nolem: “Okei, tā bija atbilde”. Vajadzēja pārvērtēt, lai ar jaunu apziņu, jaunu prāta stāvokli atkal turpinātu.

Tas bija vērtīgu pārdomu gads, kurā tapa citādākas skices.

Mūsu pēdējā dziesma “Es padodos”, ir daudz noskanīgāka nekā “Astro'n'out” iepriekšējais albums. Tas iezīmē citu veidu, kā radīt mūziku. Beidzot grupa pilnā sastāvā reizē spēlējām studijā, kā mūsdienās reti vairs notiek. Zelta maliņa ir jāmeklē visās situācijās, un aicinu visus meklēt zelta maliņu. Skaidrs, ka nav viegli nevienam. Ja kādam ir bijis superviegls gads, tad piezvaniet, pastāstiet, interesanti vienkārši.

Jāni, par šo gadu runājot, kas tev ir bijušas lielākās pārdomas, tu vēro mūzikas dzīvi kā apskatnieks?

Jānis Žilde: Domāju, ka pandēmijas sākumā daudzi mūziķi, teātra aktieri, režisori ar lielu entuziasmu un prieku metās izaicinājumā – kā mēs varam nodot savu mūziku, mākslu šajā attālinātajā režīmā? Notika dažādi digitālie koncerti, dīvānu koncerti, teātra izrādes attālināti un tamlīdzīgi. Vasarā eksperimentējām ar koncertiem automašīnās,

bet domāju, ka grūtākais pārbaudījums būs šogad, jo redzam, ka, visticamāk, situācija nemainīsies.

Mūsu vakcinācijas temps arī nav tik straujš, kā mēs vēlētos. Domāju, ka šis gads būs līdzīgs un smagāks. Skatos uz šo kā grāmatas kategorijās – šobrīd ir tāda nodaļa grāmatā “Covid-19”. Skaidrs, ka nenotiek koncerti, aktīva pulcēšanās šajā laikā, bet šis ir labs un piemērots brīdis kaut ko radīt un izglītoties. Gatavoties brīdim, kad viss atvērsies un [varēs] šaut vaļā. Domāju, ka daudzi mākslinieki, kuri spēj rast sevī radošo spēku, šobrīd gatavojas kaut kam.

Māra Upmane-Holšteine: Tu saki – labs laiks radīt. Es teiktu, ka radīt nemaz nav tik viegli. Varbūt tiešām – izglītoties. Kā ābols, – tev jānogatavojas līdz brīdim, kad vari sprāgt. Tā es uztveru šo gadu, jo nav tik viegli radīt šajā gadā. Protams, var izdarīt to, kas apsolīts, bet dabīgi uzreiz tā negribas.

Tāpēc vajag atcerēties, ka šis ir izaugsmes, sagatavošanās gads.

Jānis Žilde: Es piekrītu, ka tas varētu būt ļoti individuāli. Ir mūziķi, kuri cīnās par eksistenciālām sadzīves lietām, un viņiem līdz radīšanai prāts nenesas.

Ir operdziedātājs Juris Jope, par kuru lasīju, ka viņš strādā par palīgstrādnieku būvēs, bet nepasniedz to kā traģēdiju.

Jānis Žilde: Tas ir pielāgošanās brīdis. Piemēram, mēs kā ansamblis neesam bijuši tik lieli koncertētāji, neesam bijuši tik atkarīgi no koncertdarbības, līdz ar to esam darbojušies studijā. Pagājušo un šo gadu uztveram kā parādu atdošanas gadus. Ir iespēja izcelt lietas no arhīva, kas kādreiz iesāktas un nav pabeigtas, vai nav bijis laiks… Tāpat projekts “Kuba”, kurā es darbojos. Šo lēnām darbinām un cenšamies pabeigt. Bet es piekrītu, Māra, situācija nav viennozīmīga un radošais var arī nebūt tik klātesošs kā pirms tam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt