Nošu atslēga

„Tagad nespēju koncentrēties uz trallināšanu,” aprīļa jubilāre Antra Ozola

Nošu atslēga

"Man patīk sacerēt ko neparastu" - „Salves” ģitārists, skaņradis Egils Pētersons

„Pats nevienam virsū nebāžos” - deju mūzikas pamatlicējs Artūrs Duboks atgriežas

Ja būsi kādam vajadzīgs, tevi atradīs. Artūrs Duboks no «A-Europa» atkal koncertē

"Mani piespieda darboties deju mūzikā. Līdz tam man ļoti patika džezroks, klasika gan ne, toties tā manī sāk virmuļot tagad. Bet no sākuma es ļoti pretojos deju mūzikai, man pat nepatika. Bet tas mans iekšējais deficīts pēc atzinības bija tik liels, ka es paļāvos," stāsta Artūrs Duboks, Latvijas deju mūzikas pamatlicējs, grupas "A-Europa" līderis. Viņš atzīst, ka ir ļoti priecīgs atsākt grupas koncertēšanu. 16. aprīlī būs iespēja baudīt mākslinieka uzstāšanos Jelgavā: "Ir dejotājas, tagad dzīvais sastāvs – mēs esam gatavi!"

Mūziķis Artūrs Duboks savu vārdu mūzikā neizdzēšami ir ierakstījis ar latviešu deju mūzikas grupu jeb projektu "A-Europa", kuru 1999. gadā viņš izveidoja kopā ar producentu Jāni Lamsteru. "Tuvumā tālumā", "Baltās rozes", "Jūrmala", "Meitenes Rīgā", "Никогда" ir daži no daudzajiem skaņdarbiem, kas iekarojuši gan latviešu, gan krievu auditoriju. 

Mazāk zināms fakts par Artūru Duboku ir tas, ka patiesībā mūziķis ir ieguvis pamatīgu mūzikas izglītību – viņš ir mācījies Emīla Dārziņa Mūzikas skolā. Tieši vecāki bijuši tie, kas mudinājuši dēlu pievērsties mūzikai. Un, kā atzīst pats Artūrs Duboks, tad agrāk mūzikas skolā bijusi ļoti stingra uzņemšanas kārtībā, tas neesot bijis tik vienkārši: "Zināju, kas ir dziedāšana, kas ir klavieres. Mājās tēvs "staipīja" akordeonu, un es spēlēju uz taustiņiem. Mani kā mazu puiku aizveda uz uzņemšanu, tur bija Jānis Erenštreits. Kaut ko dziedāju, dauzīju ritmu – viņš prasīja, kurā klasē gribu mācīties. Es gribēju spēlēt klavieres. Klavieru klase bija jau pilna, un viņš teica – "būsi kordiriģents!" Es nevarēju saprast, kas tas tāds ir, tāds jokains vārds. Tā bija zēnu kora klase.

Tagad es labprāt sacerētu kādu dziesmu koriem, kas man ļoti patīk, bet kā kordiriģentu sevi nekad neesmu redzējis."

Artūrs Duboks jau kopš bērnības ir bijis "klusais" Raimonda Paula pielūdzējs. Un, kad beidzot viņš sastapa maestro, Raimonds Pauls jaunieti esot iedrošinājis.

"Dārziņskolā mēs bijām pirmie, kas dziedāja kopā ar Raimondu Paulu. Bija tik dīvaini viņu ieraudzīt mēģinājumu telpā. Un es domāju – ārprāts! Tas taču ir Raimonds Pauls! Mans elks, par ko es tā sapņoju. Man mute vaļā, kaut ko es viņam pat tur rādīju, spēlēju uz klavierēm.

Kad man bija sešpadsmit, stāvēju pie Radio durvīm, ilgi gaidīju viņu, lai parādītu savas dziesmas. Uzklausīja mani, ieteica strādāt tālāk," atceras Artūrs Duboks. 

Mūziķim bijušas lielas dotības tieši klavierspēlē, un vēl joprojām viņš ir ļoti pateicīgs savai skolotājai Akotai, kas ielika labus pianisma pamatus. Skolotāja bija viena no tām, kas ievēroja viņa talantu un nopietni pievērsās tā izkopšanai – rosināja piedalīties konkursos, kuros Artūrs Duboks ieguva pirmās vietas, deva sarežģītus skaņdarbus. Sergeja Rahmaņinova Dodieza prelūdiju, ar kuru daži startēja uz konservatoriju, Artūrs Duboks spēlēja jau 9. klasē.

Pats gan konservatorijā nestājās, lai gan tas palicis kā nepiepildīts sapnis. Artūrs Duboks neesot paklausījis vecākus, kas viņu mudinājuši uz šo lēmumu. Mūziķis uzskata, ka pie vainas bijis jaunības trakums:

"Gribējās lielāku brīvību. Es biju noguris no Rīgas, noguris no visa, tādēļ devos prom uz Daugavpili."

Tur Artūrs Duboks iestājās Pedagoģiskā institūta Mūzikas pedagoģijas nodaļā, taču drīz vien sekoja iesaukums karadienestā. Artūrs Duboks tika nosūtīts uz zenītartilērijas daļu Kaļiņingradā. Un mūziķis ir pateicīgs, ka dzirde netika bojāta, tomēr stress bijis milzīgs.

"Mūs izsauca uz plača un teica – šī puse paliek, šī dodas uz Afganistānu. Man ļoti palaimējās, ka es paliku Latvijā. Daudzi no maniem biedriem arī palika Afganistānā… Pirmais pusgads, protams, bija šokējošs, jo augu labā ģimenē, bet te krievu armija, kur virsnieki lamājas trīsstāvīgajiem vārdiem. Bet tagad man liekas, ka tā bija ļoti laba dzīves skola," stāsta Artūrs Duboks, kura armijas gados gūtā drosme ir jūtama arī mūziķa daiļradē.

Pēc armijas Artūrs Duboks atgriezās Daugavpilī un kādu laiku dziedāja grupā "Stikls" solo un duetā ar Andri Baltaci. Studijas gan nepabeidzis, Artūrs Duboks devās uz Rēzekni, kur radās grupa "Austrumeiropa": 

"Jā, mēs bijām brīvāki, un mūsu džinsi nebija no ielas. Es līdz šim uzstāju, ka koncerts ir pasākums, un tad drēbēm jābūt sevišķām. Rēzeknes Piena kombināts caur Uldi Marhilēviču iegādājās sintezatoru, un tā es sāku muzicēt," stāsta mūziķis.

Grupa izpildīja Duboka sacerētās dziesmas, kas guva augstas vietas "Mikrofona" aptaujā, skanēja koncertos. 1992. gadā Artūru Duboku izvirzīja pārstāvēt Latviju starptautiskajā jauno izpildītāju konkursā "Jūrmala". 

Deviņdesmitajos gados Artūrs Duboks studēja aktiermeistarību Maskavas Valsts kinematogrāfijas institūtā, jo gribēja kļūt par režisoru, taču arī to nesanāca pabeigt – gan dzīve Maskavā bija dārga, gan mūzika nelika mieru. 1996. gadā Artūrs atgriezās Latvijā, institūtā gūtais palīdzēja, vēlāk radot kinomūziku. Saīsinot iepriekšējo grupas nosaukumu uz "A-Europa", klajā nāca albums "Tuvumā tālumā", kas guva lielu popularitāti.

"Te ir jāsaka "paldies" producentam Jānim Lamsteram, kurš mani piespieda darboties deju mūzikā. Līdz tam man ļoti patika džezroks, klasika gan ne, toties tā manī sāk virmuļot tagad, arī ļoti daudz kinomūzika – klavieres, saksofons, kamerorķestris.

No sākuma es ļoti pretojos deju mūzikai, man pat nepatika.

Bet tas mans iekšējais deficīts pēc atzinības bija tik liels, ka es paļāvos uz to deju mūziku. Varbūt tas nav pareizi. Bet cenšos visu darīt profesionāli," norāda mūziķis, kurš uzsver, ka lepnuma viņā nav, kā tas, iespējams, citiem var šķist.

Artūrs Duboks savas dziesmas piedāvājis arī kolēģiem – tās iedziedājuši Kaspars Markševics, Ainars Virga un citi. Pašlaik jauna dziesma top kopā ar jaunās paaudzes reperiem no grupas "Singapūras satīns". Varbūt kādreiz skanēs arī Artūra Duboka dziesmas simfoniskā orķestra pavadībā. Tagad, atsākoties "A-Europa" koncertdarbībai, mūziķis ļoti novērtē enerģijas apmaiņu ar publiku:

"Šī enerģētiskā apmaiņa starp izpildītājiem un klausītāju, tā ir brīnišķīgākā ķīmija pasaulē. Šīs emocijas ir unikālas, kad tas beidzas, tad arī mākslinieks beidzas. Bez tā dzīvot nevar.

Bet esmu tāds "frukts" – ja mani neaicina, es arī neuzprasos. Mani vecāki teica tā: "Ja būsi kādam vajadzīgs, tad noteikti tevi atradīs, bet pats virsū nelien." Tā es arī mēģinu to darīt, bet ja aicinās, es neatteikšu."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt