Benefice

Mēs visi esam kalpotāji. Saruna ar LMB laureātu par mūža ieguldījumu Imantu Resni

Benefice

Citu pasauļu iepazīšana – Lielajai mūzikas balvai nominētie interpreti

Izcils sniegums, drosme un pārsteigums – Lielajai mūzikas balvai nominētie koncerti

Izcils sniegums, drosme un pārsteigums – Lielajai mūzikas balvai nominētie koncerti

8. martā Latvijas Nacionālajā operā septiņās kategorijās tiks pasniegta Latvijas Lielā mūzikas balva. Laureāti par mūža ieguldījumu jau zināmi – tas ir diriģents un čellists Imants Resnis un operdziedonis Samsons Izjumovs. Taču pārējo vārdi noskaidrosies tikai ceremonijas laikā. Kategorijai "Gada koncerts" izvirzītos notikumus vieno vārdi "izcils sniegums, drosme un pārsteigums".

Lielās mūzikas balvas nominanti kategorijā "Gada koncerts":

Kā no visiem 2021. gada tiešsaistē un klātienē notikušajiem koncertiem bija iespējams izraudzīties trīs, preses konferencē pauda žūrijas pārstāve, muzikoloģe un mūzikas pedagoģe Iveta Grunde, uzsverot: "Par pretendentiem nominācijā "Gada koncerts" runājot, nolikumā pieļautais skaitlis "trīs" šoreiz tiešām bija krietni par mazu, un žūrijas vidū raisījās dažādas domas. Visbeidzot sapratām, ka pēc būtības nav iespējams salīdzināt izcilus koncertus – līdz ar to izvirzījām koncertus, kurus raksturo izcils sniegums, drosme un pārsteigums."

"A-Ronne" – šī laika realitāte

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rīkotā mūsdienu mūzikas festivāla "deciBels" tiešsaistes koncerts "A-Ronne" izskanēja 12. martā, piedaloties Latvijas Radio korim diriģenta Kaspara Putniņa vadībā. To rīkoja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija sadarbībā ar "Latvijas Koncertiem".

Žūrijas pārstāve Iveta Grunde: "Aizvadītā gada 12. martā Spīķeru koncertzālē un tiešsaistē risinājās elpu aizraujošs laikmetīgās mūzikas notikums, vienojot izcilus māksliniekus – Radio  kori, diriģentu Kasparu Putniņu, kā arī trīs jaunas, talantīgas latviešu komponistes – Eviju Skuķi, Alisi Rancāni un Agitu Reķi – radošā saspēlē ar mūsdienu klasiķi Lučāno Berio. Berio skaņdarbs  "A-Ronne ", saukts arī par muzikālo teātri, ir viens no sarežģītākajiem darbiem 20. gadsimta vokālajā mākslā.

Latvijas Radio kora solistu un Kaspara Putniņa sniegumā tas uzrunāja klausītājus ar pārsteidzošu muzikālu un skatuvisku sniegumu, radot dinamisku, spilgtu, programmatiski vienotu mākslas notikumu, kas varētu pretendēt arī uz Lielo mūzikas balvu kategorijā "Par izcilu interpretāciju".

Te jāizceļ koncerta mākslinieciskā vadītāja diriģenta Kaspara Putniņa īpašā spēja suģestēt tieši mūsdienu mūzikas interpretācijās, ko Latvijas klausītāji šajā sezonā varēja novērtēt arī aizvadītā gada 16. oktobrī, mūsdienu mūzikas festivāla "Arēna" koncertā "Štokhauzens un latvieši". Un tomēr – ne tikai. Koncepcijas idejas autora Rolanda Kronlaka uzrunātas, iedvesmojoties no Berio radošo paņēmienu šķautnēm, darbus koncerta otrajai daļai radīja trīs jaunas latviešu komponistes – Evija Skuķe, Alise Rancāne un Agita Reķe kopā jau ar visu Latvijas Radio kora sastāvu, spilgti parādot latviešu jaunās paaudzes komponistu radošo daudzveidību.  Koncerta "A-Ronne" iecere, radošā koncepcija un izcilās interpretācijas paradoksālā veidā, spilgti un patiesi mūzikā atklāj arī šī laika realitāti. Minēto faktoru summa ļāva izvirzīt tiešsaistes koncertu Lielajai mūzikas balvai kategorijā "Gada koncerts"."

Par ieceri un rezultātu stāsta diriģents Kaspars Putniņš: "Tas ir tāds interesants vēsturisks koncerts, jo bija paredzēts, ka mēs to dziedāsim tieši pašā pandēmijas sākumā, 2020. gada 12. martā. Mums bija ģenerālmēģinājums Mūzikas akadēmijas zālē, kura laikā zālē ieradās mūsu direktore Dace Bula. Mēģinājumam beidzoties, viņa paziņoja – mīļie draugi, ģenerālmēģinājums – tas ir brīnišķīgi, bet tagad mēs dosimies mājās un nekāda koncerta nebūs…

Tieši pēc gada, šķiet, 12. martā mēs šo koncertu tomēr nodziedājām. Tiesa, bez klausītājiem, kas, protams, bija žēl, bet nu – tādi bija apstākļi. Bija ļoti jauki atgriezties pie šīs mūzikas un koncertprogrammas. Bet ar mūziku ir tā: ir labi tai padzīvoties kādu laiku neaktīvā formā, kaut kur dziļos smadzeņu un nervu centros, jo tur kaut kas ar to mūziku notiek. Pēc tam tā atgriežas nobriedušākā formā.

Berio darbu "A-Ronna" esam atskaņojuši vairākkārt, bet šoreiz programma tapa sadarbībā ar Rolandu Kronlaku un festivālu "deciBels". Ideja sākotnēji bija tāda, ka komponisti zina, ka programmas pamatapjoms ir Berio skaņdarbs, un pārējie skaņdarbi kaut kādā veidā ir ar to saistīti. Bija arī dažas tehniskas lietas, kas veidoja tiltus. Proti, šajos darbos bija izmantota arī elektronika, kas arī veidoja sazobi ar Berio mūziku, kurai gan nav elektronisku slāņu, bet kura ir mikrofoniski pastiprināta, un attīstības procesā mikrofonu signāli dažādā veidā tiek koriģēti un apstrādāti. Stilistiski un no skaņas viedokļa jaundarbiem bija laba sazobe ar Berio. Bija arī kādas tuvākas vai tālākas atsauces arī saturiski, un rezultātā visi četri darbi veidoja labu kopumu.

Esmu neizsakāmi priecīgs par visām trim jaunajām autorēm – viņām iznākuši ļoti labi darbi. Katrai ir savs interesants raksturs, katra drosmīgi iet savu ceļu.

Visām ir gan prasme, gan arī parādās jau nobriedušu komponistu, nobriedušu meistaru vieglums – tajā, ko viņas dara. Bija milzīgi liels prieks ar viņām visām trim satikties. Šī bija pirmā reize, kad strādājām ar visu triju dāmu darbiem.

Tiem visiem ir tāda atskabardziņa, teiksim tā – tie nav tādi, kas pie ausīm glaužas uzreiz: tie prasa zināmu iedziļināšanos un motivāciju arī no klausītāja. Kaut gan man šķiet – ja to mazo solīti klausītājs sper pretī šai mūzikai, tad tas, ko viņš dabū pretī par šo mazo solīti, ir tiešām būtisks piedzīvojums un pārdzīvojums. Domāju, ir svarīgi tādā platformā, kāda ir festivāls "deciBels", rādīt jaunas lietas, bet rādīt arī tādas, kurām ir sava noteikta vieta mūsu mūzikas kultūrā. Tieši tad tās attiecības ar jauno un jau klasisko veido interesantu sarunu."

Raidījumā "Post factum" par dzirdēto pārdomās dalās muzikologs Boriss Avramecs un diriģents Andris Veismanis.

"Bieži ir jākonstatē, ka mēs tomēr esam perifērijā un ļoti daudz kas ļoti nozīmīgs līdz mums tā arī nenonāk," prāto Boriss Avramecs. "Un, protams, te var tikai pateikt milzīgu paldies – šī mūzika skan pie mums, pie tam ļoti augstā līmenī. Tas prasa fenomenāli augsta līmeņa meistarību no dziedātājiem – katra atsevišķi un visiem kopā, jo šeit arī jābūt ansamblim. Jā, te vienmēr ir risks – likt vienā programmā šedevru un blakus tam – pilnīgi jaunus darbus. Manuprāt, tas šoreiz atmaksājās. Priekšnesums bija lielisks. Un te milzīgi liels nopelns diriģentam Kasparam Putniņam."

Andris Veismanis: "Runājot par Kasparu Putniņu, domāju, viņš ir cilvēks, kurš aizsācis vokālo grupu kustību ar ļoti modernas mūzikas un arī džeza dziedāšanu. Kā es vienmēr saucu Kasparu – ka viņš ir pats veiksmīgākais un slavenākais Latvijas kordiriģents pasaulē, jo uzstājies ar visslavenākajiem koriem. Tagad viņš vada Zviedrijas Radio kori, kas ir visvisaugstākā līmeņa koris, un nav jautājumu par viņa pieredzi un viņa sapratni par moderno mūziku. Tā zināmā mērā izveidojusies aiz nepieciešamības, jo tā bieži vien ir ļoti matemātiska, ar fizikas elementiem.

Kaspars reizumis mūsu sarunās ir nedaudz sūdzējies, ka viņš reizēm jūtas kā tāds fiziķis atomelektrostacijas būvniecības sākumos, jo bieži vien viņam jāsaskaras ar līdzīgām lietām. To viņš dara ļoti profesionāli.

Runājot par atskaņojumu, šeit ir ļoti, ļoti daudz plusiņu."

"Amao Omi" jeb "Bezjēdzīgais karš"

Žūrijas pārstāve Iveta Grunde: "Koncerts "Amao Omi" jeb otrais pretendents uz "Lielo mūzikas balvu 2021" kategorijā "Gada koncerts" izskanēja 3. septembrī Rīgas Lutera baznīcā. Rīgas Doma kora skolas jauktais koris un diriģents Jurģis Cābulis, aktieris Kaspars Znotiņš, Rīgas saksofonu kvartets, perkusionisti Ernests Mediņš, Marta Kauliņa ērģelniece Kristīne Adamaite un pianiste Ilze Kalniņa. Koncertu rīkoja Rīgas Doma kora skolas jauktā kora biedrība.

Koncerta ideju un kopējo dramaturģijas konceptu veidoja jauktā kora mākslinieciskais vadītājs un diriģents Jurģis Cābulis ar aktiera Kaspara Znotiņa atbalstu. Šis bija viens no tiem notikumiem Latvijas mūzikas dzīvē, kura nospiedums būs iezīmogots tā vakara klausītāju sirdīs vēl ilgu laiku.

Pirmskoncerta intervijā Jurģis Cābulis izteica savu vēlmi – lai koncerts nebūtu tikai skaistas mūzikas baudīšanas vakars, bet lai tas apturētu mūsu dzīves skrējienu un liktu aizdomāties par patiesību, par īstajām vērtībām, bez kurām dzīve tiešām ir bezjēdzīga. Tas izdevās.

Mazās lāsītes uz klausītāju un dziedātāju vaigiem un obligātais klusums baznīcas velvēs liecināja, ka šajā koncertā bija daudz kas vairāk par mūziku un vārdiem.

Programmas veidotājiem bija izdevies vienotā veselumā apvienot Gijas Kančeli, Pētera Vaska un Jēkaba Jančevska opusus. Brīžiem radās sajūta, ka mūziku radījis viens autors – tik vienotā emocionālā frekvencē izskanēja viņu darbi: Jančevska skaņdarbs "Poga", Vaska cikls "Mīlas dziesmas" un "Klusuma auglis" un par koncerta asi izraudzītais Gijas Kančeli "Amao Omi" jeb "Bezjēdzīgais karš" korim un saksofonu kvartetam. Pretēji darba nosaukumā vēstītajai drāmai, partitūra ir dziļi kančeliska. Jurģis Cābulis un Kaspars Znotiņš uzdrīkstējās Kančeli mūziku papildināt ar Nobela prēmijas laureātes, baltkrievu rakstnieces, dokumentālās literatūras žanra pārstāves Svetlanas Aleksijevičas darba "Cinka zēni" fragmentiem, kuri veidoja paralēlo vēstījuma dimensiju Kančeli mūzikai Kaspara Znotiņa lasījumā. Šis sinkrētiskais koncerts deva tālāko impulsu – programmā iekļauto Jančevska un Vaska opusu apvienot ar Knuta Skujenieka dzejas intermēdijām.

Šādu projektu iespējams realizēt tikai ar augsti profesionālu izpildītāju sastāva palīdzību. Jāatzīst, ka Jurim Cābulim ir izdevies izveidot jauniešu kora kolektīvu, kura varēšana ir neapšaubāma – koris muzicēja kā vienots, labi ieeļļots mehānisms. Viņu izkoptās balsis, izlīdzinātais tembrālais skanējums ļāva mūzikas materiālam ritēt dabiskā frāzējuma gultnē."

Mirklis koncertā "Amao Omi"

Pirms koncerta Kaspars Znotiņš par tekstu izvēli stāstīja Latvijas Radio 1 pārraidē  "Kultūras rondo": "Aleksejeviča ir autore, kas jau no astoņdesmitajiem gadiem strādā, kā viņa pati saka, tūkstošbalsu žanrā – dokumentālajā literatūrā. Viņa intervē cilvēkus, pavada ar viņiem kopā dienas, nedēļas, bet pēc tam, montējot šīs sarunas, rada neaizmirstamus tekstus, kas satricina līdz pašiem dziļumiem.

"Bezjēdzīgā kara" kontekstā, protams, nonācu pie "Cinka zēniem" par Afganistānas kara lieciniekiem. Tās ir impresijas, ko piedzīvo aculiecinieki, un viņus visu laiku pārsteidz, ka viņi pievērš uzmanību skaistajam tajā brīdī, kad apkārt notiek karš.

Skujenieka dzejas grāmatiņa "Sēkla sniegā" arī ir iznākusi astoņdesmito gadu beigās – te ir dzejoļi, kas tapuši ieslodzījuma vietās. Arī viņš šeit skatās uz skaisto, viņš ierauga skaisto."

Atmiņās par pirms pusgada piedzīvoto stāsta Jurģis Cābulis: "Šis bija garākais projekts, kura sagatavošanā esmu piedalījies, turklāt koncerts vairākkārt tika pārcelts. Man šie bijuši vislielākie mūzikas svētki līdzšinējā profesionāļa karjerā, jo tas man bija ļoti īpašs koncerts. Ļoti īpaša sadarbība. Ļoti īpaša komunikācija ar kori pēc ilgā aizlieguma dziedāt. Brīdis, kad augusta vidū satikāmies…

Visiem bija jānāk jau ar gatavu materiālu, bet brīdī, kad sākām strādāt… Jau no pirmā brīža bija tā īstā sajūta, ka – būs! Un tad mūsu procesam pievienojās arī Kaspars Znotiņš.

Viss mēģinājumu process, iespējams, bija vēl daudz iedvesmojošāks nekā pats koncerts, kaut gan koncertā to lielo iedvesmu deva brīdis, kad ienācām baznīcā no aizmugures un redzējām, ka zāle ir pārpildīta. Tas bija ļoti aizkustinoši. Ļoti ilgi gaidīts brīdis…"

Koncerta veiksmes stāsts ir gan ideja, gan realizācija, gan komanda, un Rīgas Doma kora skolas jauktajam korim bija lieliski sabiedrotie. "Pirms pieķeros sabiedrotajiem,

gribētu izcelt arī mūsu kora menedžeres darbu, kas ir nesavtīgs: Aleksandra Āboliņa to dara absolūti brīvprātīgi, tikai uz brīvas iniciatīvas principa, kas man liekas absolūti nepareizi," uzsver Jurģis Cābulis.

 

Mirklis koncertā "Amao Omi"

"Bet tāda ir tā reālā situācija, un ļoti liels paldies jāsaka tieši viņai – mūsu izcilajai projektu vadītājai, kura dienām un naktīm ir iekšā procesā, lai šādas lietas spētu notikt. (..) Mana vislielākā pateicība cilvēkam, kas spēj tādas lietas darīt! Runājot par sadarbības partneriem – vēsturiski mums izveidojušies brīnišķīgi muzikāli draugi un mūziķi, kas šeit piedalījās. Rīgas saksofonu kvartets, kas piedalījās arī diska ierakstā, jau tieši bija tas, kas festivāla "Saxophonia" sakarā pasūtīja Jēkabam Jačevskim viņa "Pogu". Līdz ar to diska ierakstā mums piedalījās arī Ernests Mediņš, Marta Kauliņa un Kristīne Adamaite. Bet darbā "Amao Omi" ļoti liela loma – arī muzikāla – bija Kasparam Znotiņam. Viņam bija ļoti sarežģīts uzdevums – zināt un ārkārtīgi precīzi milisekundē sākt un beigt savus tekstus. Tā nu mums ir pilnīgi jauna draudzība... (..) Reālais un īstais "Amao Omi" saturiski tapa 2021. gada maijā – tad bijām pilnīgi skaidri nodefinējuši katru dzejoli, kas tur būs, un visus citātus no Aleksejevičas grāmatas. (..)

Pats emocionālākais brīdis šī koncerta kontekstā bija vienu dienu iepriekš – mums bija ģenerālmēģinājums, un zālē bija mana mamma un māsa, Kaspara sievas vecāki, un Jēkabs Jančevskis ar savu mammu. Izgājām programmai cauri no A līdz Z, un tajā brīdī laikam saķērām to lielo "draivu", kā es parasti saku.

Tā bija iekšējā piepildījuma sajūta šī skaņdarba un koncerta kontekstā."

Tāpat Jurģis Cābulis slavē lielisko koncertmeistari Ilzi Kalniņu, kura brīnišķīgi atskaņojusi Pētera Vaska "Klusuma augli". " Ilze pēc būtības ir garīga un ēteriska personība. Nevarēju iedomāties nevienu no saviem kolēģiem vai saviem mūzikas domubiedriem, kas varētu to izdarīt labāk."

Jurģis Cābulis un koris koncerta "Amao Omi" mēģinājumā Torņakalna baznīcā

Un vēl. Ja Kultūrkapitāla fonds būs lēmis piešķirt finansējumu, turpinājums sekos šī gada 12. maijā – šajā pašā sastāvā notiks koncerta atkārtojums, kas izskanēs Torņakalna baznīcā. "Un šoreiz mēs to rakstīsim arī video formātā, lai paliek vēsturei," uzsver Cābulis.

"Katedrāle un roks" – bijušu sajūtu neiespējama restaurācija

Žūrijas pārstāve Iveta Grunde: "Trešais nominants kategorijā "Gada koncerts" ir festivāla "Windstream" koncerts "Katedrāle un roks". Vēsturiskais projekts aizvadītā gada 10. oktobrī izskanēja Lielajā ģildē. Programmā bija Viļņa Šmīdberga un Gunāra Šimkus jaundarbs "Katedrāle" un leģendārās britu rokgrupas "Deep Purple" Džona Lorda Koncerts grupai ar orķestri, kas ir viens no savulaik pirmajiem mēģinājumiem pasaules mūzikā apvienot tolaik šķietami nesavienojamo – rokmūziku un simfonisko mūziku.

Koncerta koncepcija ir ne vien atskats uz roka un simfoniskās mūzikas simbiozi gan vēsturiskā, gan Latvijas pasaules mūzikas kontekstā, bet arī dzirkstoša jaunrade, kas nu jau kļuvusi par Latvijas kultūras mantojumu.

Koncerta kulminācija – saviļņojošais jaundarbs "Katedrāle". Ar orķestra "Rīga" un tā diriģenta Valda Butāna iniciatīvu tapis jauns, vērienīgs simforoka darbs, ko teju pēc pusgadsimta radījuši tie paši autori, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados dibināja rokgrupu "Katedrāle", vienu no pirmajām Latvijā – komponists Vilnis Šmīdbergs un Gunārs Šimkus. Tolaik ieraksti arhīvos nebija saglabājušies, tādēļ viņi "Katedrāli" – pārsteidzošu un saviļņojošu kompozīciju solistiem un pūtēju orķestrim – radīja no jauna: meklējot, restaurējot, atjaunojot vēsturisko muzikālo materiālu un ietērpjot to mūsdienīgā, krāšņi krāsainā orķestra kompozīcijā. Par radošu, pārsteidzošu notikumu, par vienreizēju, bijušu sajūtu neiespējamu restaurāciju Lielajai mūzikas balvai nominācijā "Gada koncerts" izvirzīts festivāla "Windstream" koncerts "Katedrāle un roks"."

"Ne pašos labvēlīgākajos sapņos man nerādījās, ka pēc piecdesmit gadiem tam var būt kāda mākslinieciska vērtība! Mēs darījām to, ko gribējām darīt, un radošais process bija tas, kas mums sagādāja lielāko gandarījumu.

Ne jau tur kāda slava vai popularitāte – mums tā nebija vajadzīga un man vēl joprojām tā nav vajadzīga, tie ir tikai tādi putekļi un mēsli. Galvenais jau ir tas radošais process un rezultāts, ko tu sasniedz ar to. Mums tā bija galvenā doma un ideja," – tā vēl pirms koncerta par šo ieceri sacīja komponists Vilnis Šmīdbergs, viens no rokgrupas "Katedrāle" mūziķiem, kuras desmit dziesmu atdzimšana Gunāra Šimkus un Viļņa Šmīdberga aranžējumos notika 10. oktobra vakarā Lielajā ģildē, un to atklāja Gunāra Šimkus dziesmas "Dzeltenām laimītēm nobārstītas ceļmalas" instrumentālā versija. Koncertā piedalījās rokgrupa, ģitārists Mārcis Auziņš, taustiņinstrumentālists Jānis Miltiņš, čellists Miķelis Dobičins, basģitārists Toms Poišs un sitaminstrumentālists Mārtiņš Miļevskis. Bet orķestri "Rīga" diriģēja tā mākslinieciskais vadītājs Valdis Butāns, kurš atceras gan 10. oktobra notikumus, gan ceļu uz tiem: "Šis projekts jeb koncertprogramma nāca ļoti ilgi un interesanti, līdz ar to tajā ieguldīts daudz laika gan no manas un orķestra mūziķu puses, gan arī no komponistu un pavadošās mūziķu grupas puses. Ceļš līdz koncertam bija ļoti ilgs, un līdz ar to, protams, ir gandarījums, ka ieguldītais darbs un laiks ir pamanīts un novērtēts. Un paldies par to arī Lielās mūzikas balvas žūrijai."

Darbs bijis ne tikai programmas iestudēšana, bet arī pētnieciskais ceļš. Vai tas diriģentam atklājis arī ko jaunu par Latvijas mūzikas vēsturi un personībām tajā? "Protams.

Man, līdzīgi kā lielākajai daļai manas paaudzes cilvēkiem – arī mazliet jaunākiem un mazliet vecākiem –, līdz tam nebija dziļa priekšstata par to, kā audio formātā skanēja tā laika roka pirmsākumi Latvijā, kā skanēja "Katedrāles" mūzika. Tas, kā mēs līdz tam nonācām, ir garš stāsts.

Īsumā – tā bija laime… Ļoti ilgi mēģināju uzrunāt Vilni Šmīdbergu. Tā kā mēs ar viņu diezgan bieži sadarbojamies, lūdzot viņam aranžēt kādu citu komponistu skaņdarbu vai kādu mūsu programmai nepieciešamu darbu, mēģināju viņu pierunāt uzrakstīt kādu oriģināldarbu. Ilgi Vilnis pretojās un sacīja, ka trūkstot ideju, un viņš negribot būt nepatiess… Un vienu brīdi sēžot un domājot par šo programmu, man kaut kā viss saslēdzās: atcerējos faktu, ka Vilnis bija leģendārās grupas "Katedrāle" dalībnieks. Pieķēros šim vārdam – "Katedrāle".

Iedomājos, ka tas tiešām varētu būt labs impulss tieši komponistam Vilnim Šmīdbergam, jo nosaukums galu galā varētu ietvert ne tikai jaunības dienu reminiscenci: varētu uz šo vārdu paskatīties arī plašākā nozīmē: ka katedrāle ir liela būve, kas sastāv no daudziem sarežģītiem maziem elementiem, un varbūt skatīties ne tikai roka žanrā, bet plašāk – varbūt tā ir katedrāle kā dzīve, varbūt katedrāle kā filozofisks jēdziens. Bet nu – beigu beigās pieslēdzās arī trešā puse, Gunārs Šimkus, ar kuru vairakkārt sazvanījāmies, un beigu beigās mums viss izdevās – pēc kāda gada. Pēc ilgākas sarunas nolēmām – jā, darām, un tad tas process jau bija uz mērķi orientēts."

Koncerta vakars bija maģisks – tik daudz laimīgu seju, kas plūda uz Lielo ģildi – likās, ka tā noticis varbūt tikai tad, kad pirmatskaņoja Imanta Kalniņa Ceturto simfoniju. "Protams, mums kā mūziķiem ir ārkārtīgi patīkami, ka uz mūsu koncertiem nāk, tas ir ļoti, ļoti liels stimuls – enerģijas apmaiņa ar publiku," atzīmē Butāns. "Turklāt, ja publika vēl nāk tāda, kas tiešām grib šo mūziku dzirdēt un ir kā līdzvērtīgs partneris brīnuma radīšanā – tad tas ir divkārt patīkami! Jā, cilvēku lielā interese un siltums, kādu mēs izjutām, bija kas īpašs. Tas bija ne tik daudz kā koncerts, bet koncerts-notikums tādā tīri kulturālā ziņā. Jo ļoti daudziem apmeklētājiem tās bija vai nu jaunības dienu atmiņas vai arī interese beidzot uzzināt, kas tad notika tajā laikā, kā tas skanēja. Bija viens vai divi restaurēti ieraksti, ko Gunārs Šimkus bija paveicis studijā kopā ar Ati Zviedri, bet tas arī būtībā viss. Tādēļ šī leģenda, kas bija gaisā ceļojusi gadu desmitiem, beidzot transformētā veidā piedzīvoja savu atdzimšanu mūsu koncertā. Un tas bija ļoti patīkami."

Šis koncerts izskanēja arī "Klasikas" tiešraidē, un pirmie iespaidi bija dzirdami jau translācijas starpbrīdī.

JVLMA džeza katedras vadītājs, džeza vēsturnieks, mūziķis Indriķis Veitners: "Tā ir fantastiska rekonstrukcija, ka tu redzi, piemēram, sena tempļa drupas, un tad ir hologramma, kurā parāda, kā tas ir izskatījies patiesībā. It kā dzīvs, bet patiesībā no tā ir palikušas tikai atmiņas. Man bija ļoti interesanti šodien klausīties, jo esmu tik daudz dzirdējis leģendas par "Katedrāli"… Tas man bija satriecošs pārdzīvojums. Bija ārkārtīgi melodiski, ārkārtīgi skaisti, un mani vēl apciemoja tāda sajūta, cik daudz patiesībā mums ir nozagts no šiem gadiem. Tam laikam tas ir pasaules līmeņa savdabīgs un inovatīvs darbs,  bet tam vienkārši neļāva notikt! Tagad mēs to varam dzirdēt – pēc piecdesmit gadiem! Tikai tagad varam novērtēt to, cik tas toreiz varēja būt ļoti interesanti. Šis ir ļoti liels notikums."

Muzikoloģe Gunda Miķelsone: "Šo notikumu gribas salīdzināt ar Platona Buravicka un kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" Hardija Lediņa augšāmcelšanu un "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" restaurēšanas mēģinājumu. Tā gan ir cita paaudze, bet pilnībā varu izprast šī notikuma nozīmību. Par to liecina pilnā zāle un patīkamā gaisotne, kas bija viscaur koncerta laikā, starpbrīdī, pēc koncerta. Tiešām likās, ka cilvēki gaidījuši šo mūziku ļoti ilgi."

"Vienīgais nelielais rūgtums ir par to, ka šī mūzika neizskanēja tā, kā tā varēja izskanēt, " piezīmē Valdis Butāns. "Un iemesls tam ir koncertzāles problēma. Lai arī Lielā ģilde idejiskā un saturiskā ziņā ir piemērota šādiem lieliem notikumiem, akustika, kas šeit ir, tomēr nebija piemērota, un šis ir viens no iemesliem, kāpēc mums gribas "Katedrāli" iemūžināt un izdot audioformātā, lai tā izskan tā, kā tai vajadzētu izskanēt. To es apzinājos, bet tas bija kompromiss starp to, vai šīs mūzikas atskaņošanu atlikt un neatskaņot vēl gadiem ilgi, vai tomēr kaut piecdesmit, sešdesmit, septiņdesmit procentu līmenī parādīt, kā tai būtu jāskan, bet ar domu – ja būs labāka vieta, kur to atskaņot Rīgā, ārpus Rīgas vai arī iemūžināt audioierakstā, mēs to noteikti gaidīsim. Gan brīnišķīgie solisti, gan orķestris, gan komponistu duets – Vilnis Šmīdbergs un Gunārs Šimkus – ir to pelnījuši. Jo šajā kompozīcijā iekodēts laikmeta gars, laikmeta elpa – tā  mūsdienās neraksta. Tā ir viena no mūsu pērlēm un bagātībām, kuras kontekstā varam sevi salīdzināt pasaules mērogā un arī lepoties, ka mums kaut kas tāds ir – tās galu galā ir mūsu kultūras saknes, tās ir jākopj un jārāda jaunajai paaudzei, lai pierādītu, ka tajā laikā tā nebija kaut kāda "negadījuma mūzika" – tur bija tiešām ļoti labas, interesantas muzikālas idejas un augsta, augsta kvalitāte."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt