Diena sākusies

Operdziedonis un producents Larss Egens no Norvēģijas: Mūsu govīm ļoti patīk soprāni

Diena sākusies

Čelliste Ešlija Bāsgeita: mani virza tiekšanās pēc patiesības un izpratnes

Ēriks Ešenvalds: Gribu uzrakstīt baletu – esmu atradis brīnišķīgu stāstu

Ēriks Ešenvalds: Gribu uzrakstīt baletu – esmu atradis brīnišķīgu stāstu

7. septembrī Dzintaru koncertzālē orķestris "Kremerata Baltica" kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu atskaņos Ērika Ešenvalda opusa "Okeāna balss" jauno redakciju. Ērģelēm ar okeānu, viņaprāt, ir daudz līdzību – tās ir tikpat varenas. Nesen Japānā piedzīvojis savu pirmo zemestrīci mūžā, intervijā LR3 "Klasika" komponists nebeidz sajūsmināties par dabu, kas viņu iedvesmo visvairāk, un sarunas noslēgumā atklāj savu kvēlāko sapni: "Gribu uzrakstīt baletu – esmu atradis brīnišķīgu stāstu…"

Skaņdarbs sākotnēji rakstīts pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pasūtījuma, un oriģinālversijā līdzās stīgām un ērģelēm tajā ievīta arī flautas balss – darba pirmatskaņojumā piedalījās Dita Krenberga. "Rakstot šo darbu, jau zināju, ka tas tiks atskaņots Rīgas Domā, tāpēc iecerēju distancētu sasaukšanos: ērģeles balkonā, bet flauta atskanēs no citas baznīcas velves.

Beidzamajā laikā ļoti alkstu pēc skaistām telpām, kur mūzika nav jāvada vai jāved, bet tā pati plūst, kur ir skaistā reverberācija, kāda mums ir Rīgas Domā vai Pēterbaznīcā.

Kad jādzied vai jāspēlē kultūras nama akustikā, mūzikai grūti pacelties, lidot. Bet katedrālēs mūzika virmo, tā vienkārši pati lido, tai ir spārni," atklāj komponists. "Līdz ar to, ka orķestrī "Kremerata Baltica" flautista nav, izveidoju pielāgotu versiju bez flautas solo. Jāatzīst, man pašam arī būs iespēja pirmoreiz to noklausīties."

Kālab tieši "Okeāna balss"? Tāpēc, ka Ešenvalds ērģeles tiecas salīdzināt ar okeānu – tās ir tikpat varenas. "Ērģeles kā instruments ir pašpietiekams, tās ir kā orķestris un varbūt pat vēl vairāk, jo ērģelēm var uzlikt flautas tembru, obojas tembru, stīgu tembru un visdažādākās iespējas un kombinācijas. Ērģeles ir varens instruments – spēj uzburt stihiju un tikpat ātri nomierināties. Nupat biju Japānā, kur piedalījos starptautiskā koru konkursa žūrijā, un kādā naktī bija zemestrīce – pamodos no piecu sekunžu grūdiena, kam tūlīt sekoja otrs grūdiens.

Nevarēju saprast, ko darīt – skriet ārā vai palikt, bet beigās aizmigu. No rīta uzzināju, ka bijušas trīs balles – tā nu pirmoreiz mūžā piedzīvoju zemestrīci…

Bet okeāns – man šķiet, tas kaut ko vēsta, runā, kaut ko grib mums pateikt. Vispār jau daba mani ļoti, ļoti iedvesmo – bez tās nevaru. Lai kur dotos, vispirms ļoti savtīgi izpētu visu par zemi, kur būšu: ja redzu – pagūšu arī kaut ko no dabas redzēt un tas ir turpat netālu, labprāt dodos trīs, četras dienas agrāk vai uzkavējos.

Pirmkārt, daba ir senāka par mums – tā ir vairāk redzējusi, vairāk dzirdējusi, piedzīvojusi, un tā kaut ko stāsta mums. Man liekas, ka es dzirdu, ko viņa stāsta – un tās vibrācijas, trīsas un harmonija ielejas manā nošpapīrā."

Ar orķestri "Kremerata Baltica" Ēriks Ešenvalds sadarbojas pirmoreiz. "Esmu ļoti priecīgs – ceru, ka kaut kas izveidosies arī tālāk, jo tie ir mūziķi, kas uzreiz lasa no lapas, saprot, elpo vienā valodā. Un viņu Gidons Krēmers ir tik spilgta pasaules balss, kurai gribētos kaut ko uzrakstīt…”

Tikām Iveta Apkalna spēlējusi Ešenvalda skaņdarbus vairākkārt. "Iveta spēlējusi vairākus manus skaņdarbus – kādos trīs četros opusos viņa jau iepazinusi manu rokrakstu, manu sajūtu, kas notīs ielikta."

Arī pats Ešenvalds studiju gados iepazinis ērģeļspēli, un pirmo darbu, ko, studējot Latvijas Mūzikas akadēmijā, uzrakstījis ērģelēm, pats arī atskaņojis. Viņš ar sirsnību atceras, kā kopā ar studiju biedreni Gundegu Šmiti vesela semestra garumā apguvuši ērģeļspēli, tumšos vakaros muzicējot aukstā baznīcā.

"Veselu semestri raustīju tos kloķus un reģistrus, mēģināju, klausījos, kombinēju. Vesela mašinērija! Bet laikam jau tā galvenā atslēga ir dvēsele, kas ielikta tajā visā.

Skaņdarba interpretācijā ielikt tik skaistu filigranitāti, dvēseliskumu, ka to mehāniku vispār nejūt – tā, man liekas, ir augstākā meistarība, un mums ir tādi ērģelnieki kā Iveta Apkalna, Kristīne Adamaite: viņu tembrālās reģistrēšanas māka ir visaugstākajā līmeni."

Klausoties "Okeāna balsi" Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Ditas Krenbergas un Ivetas Apkalnas ieskaņojumā, pirmā daļa rada alūziju par Johana Sebastiana Baha Tokātu reminorā. Vai apzināti? "Nē, apzināti tas nav,” noraida Ešenvalds.

"Kad iedomājos par Bahu un to, kas šodien notiek ap viņa mūzikas interpretēšanu,

mani tracina, ka ar nezin kādām lupām mēģina izpētīt Baha ornamentus un izrotājumus, un apgalvo, ka vajag tur tādus un tādus akcentus. Un tad es iztēlojos, kā Bahs ik svētdienu strādāja savā baznīcā, savā draudzē – viņš taču bija dzīvs cilvēks!

Kad šodien dzirdu sterilo baroka mūziku, ataust atmiņā brīnišķīgais koncerts pirms vairākiem gadiem, kad koris "Kamēr..." dziedāja, šķiet, vienu no Baha pasijām Jāņa baznīcā. Kori vadīja kāds vācu Baha mūzikas speciālists, kurš korim teica – dziediet ar dzīvu balsi! Netaisiet sterilās balss krāsas kā slimnīcā, bet dziediet dzīvi, ar emociju. Un tas bija tik skaisti!

Arī es pats gadus divdesmit, trīsdesmit esmu bijis baznīcas mūziķis, un draudzes dzīve, tāpat kā dievnams kā tāds, ir tik dzīvs – nu, nevajag taisīt šo, kā es angliski parasti saku, "hospital steril sound".

Lielie nākotnes plāni Ērikam Ešenvaldam saistīti ar skaistu un vērienīgu ieceri: "Gribu uzrakstīt baletu… Esmu atradis brīnišķīgu stāstu, leģendu, un patreiz no Vašingtonas Universitātes Sietlā gaidu papildu materiālus, jo libretam nepieciešami papildu materiāli, lai varētu aizpildīt tur vienu būtisku robu, kas ir ļoti svarīgs…

Nestāstīšu leģendu, tas lai paliek noslēpums, bet tas būs ļoti, ļoti nopietns darbs – esmu saziņā ar profesoriem, grāmatu autoriem, kuri pētījuši šo leģendu.

Tuvākajos pāris mēnešos tas tiks pabeigts, un librets pilnā apmērā tiks noapaļots – baletam vajag ļoti izstrādātu libretu. Tas ir mans sapnis, un es ļoti ceru, ka mūsu Nacionālajā operā un baletā kādu dienu tas varētu īstenoties. Protams, līdz tam jāpaiet vēl diviem, trim, četriem gadiem – ja vien dabūšu zaļo gaismu... Bet ir iecere, degu par to – tā man sirdī ir. Ir arī mazāk aktīva sfēra – kino mūzika,” stāsta komponists, kurš jau ir mūzikas autors Renāra Vimbas Berlīnes kinofestivālā godalgotajai filmai "Es esmu šeit", kā arī vēl vienai kinolentei.

Tagad viņš aicināts rakstīt mūziku kādam starptautiskam kinoprojektam, kura režisors ir no Igaunijas, bet aktieri – gan no Somijas, gan Latvijas un Igaunijas. Filma uz ekrāniem varētu nonākt jau nākamgad.
 

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti