Pa ceļam ar Klasiku

Ērģelniece Edīte Alpe: Spēks, ko gūstam ar saknēm debesīs – tas mani ļoti uzrunā

Pa ceļam ar Klasiku

Baroka arfists Lorenss-Kings: Pilsētas pie ūdeņiem ir atvērtas idejām un kultūru apmaiņai

Dziļi ūdeņi un asas klintis. Senās mūzikas festivālu atklāj jauntapis trio

Dziļi ūdeņi un asas klintis. Senās mūzikas festivālu atklāj jauntapis trio

Mazajā ģildē 10. jūlijā plkst. 20.00 ar Venēcijas baroka meistardarbiem Senās mūzikas festivālu atklās klavesīniste Ieva Saliete, čelliste Ilze Grudule un Dmitrijs Siņkovskis – mūziķis, kuram klausītāji Rīgas pagājušogad uzgavilēja pēc koncerta, kurā soliste bija dziedātāja Jūlija Ļežņeva. Siņkovskis toreiz diriģēja orķestri "Sinfonietta Rīga", bet trio ietvaros būs gan vijolnieks, gan kontrtenors. Kā pēc dažu stundu muzicēšanas kopā atzina mūziķi, koncertā mūs sagaida dziļi ūdeņi, asas klintis, skumjš prieks un laimīga melanholija.

Dziļi ūdeņi, asas klintis, skumjš prieks un laimīga melanholija

Sandra Ņedzvecka: Kurš diriģē šo trio?

Dmitrijs Siņkovskis: Trio ir līdzvērtīgu mūziķu ansamblis, kurā apvienojas visu triju enerģijas. Tāpēc diriģenta mums nav. Mūsu misija ir komponista ideju un mūsu mīlestību uz mūziku, ko atskaņojam, ļaut sajust klausītājam. Patikšanā kopā muzicēt arī slēpjas kamermūzikas skaistums.

Jūlija Ļežņeva, Dmitrijs Siņkovskis un "Sinfonietta Rīga" Lielajā ģildē

Ieva Saliete: Mana vadība ir tiktāl, ka uzaicināju Dmitriju šeit piedalīties - tādā ziņā esmu radījusi iespēju mums visiem šeit satikties un arī Ilzi uzaicināt. Pirmoreiz Dmitriju satiku 2017. gadā Lucernas festivālā, kad nejauši ieklīdu Dmitrija, viņa ansambļa un Jūlijas Ļežņevas mēģinājumā. Jau ar pirmajām skaņām man iepatikās šo mūziķu enerģija, enerģētika un atdeve, tāpēc jau tūlīt pēc koncerta kalu plānus, kā varētu Dmitriju uzaicināt uz Latviju, kas tad arī īstenojās koncertā, kas pērn notika pārpildītajā Lielās ģildes zālē. Nolēmu, ka vēlos iet soli tālāk un vēl vairāk iepazīt šo brīnišķīgo mūziķi, tāpēc tagad sadarbojamies kamermūzikā.

Ilze Grudule: Šobrīd kopā esam spēlējuši tikai dažas stundas, un ir ļoti interesanti.

Man šķiet, ka mūs sagaida dziļi ūdeņi un asas klintis, skumjš prieks un laimīga melanholija.

Ļoti krāšņa buķete. Kompānija ir tiešām jauka un interesanta.

Kamermūzikā notiek tas pats, kas itāļiem sēžoties pie pusdienu galda

Skumjš prieks... Domāju, visi, kas spēlē seno mūziku un baroka mūziku, ir ļoti priecīgi cilvēki arī tad, ja viņi spēlē skumju mūziku...

Dmitrijs Siņkovskis: Nezinu. Jo neuzskatu sevi par piederīgu tikai senajai mūzikai.

Man mūzikā robežu nav.

Esmu, protams, ļoti daudz laika veltījis senās mūzikas studēšanai, taču nevēlos sevi ierobežot. Arī kā diriģents nevēlos to darīt. Pat tad, ja Haidna un Johana Kristiāna Baha simfonijas diriģēt ir lieliski, visu mūžu negribētu to darīt. Gribētos iet tālāk un iepazīt arī Mālera, Bruknera, Bēthovena, Šnitkes mūziku, nemaz nerunājot par lielisku mūsdienu autoru darbiem. Piemēram, vienā no nākamajiem maniem kompaktdiskiem būs Krievijas komponista Sergeja Ahunova divi vokālie cikli, uzrakstīti manam seno instrumentu ansamblim "La Voce Strumentale". Brīnišķīga mūzika.

Bet, atgriežoties pie jautātā, man liekas, ka cilvēki, kas spēlē kamermūziku un baroka mūziku tostarp, ir laimīgi, jo patikšanu viņiem sagādā mijiedarbe citam ar citu. Arī atskaņojot vijoļkoncertus, solista sadarbošanās ar ansambļa mūziķiem dara viņus par līdzvērtīgiem saspēles dalībniekiem. Tā nav diktatora sadarbība ar pavadījumu. Arī mūziķiem, kuri sevi pozicionē kā solistus, gan vajadzētu, gan daudzi arī grib spēlēt kamermūziku. Un tā arī viņus dara laimīgus.

Kad itāļi sēžas pie pusdienu galda, kāds allaž pasviež tēmu un visi sāk runāt un apspriest to. Tā es savulaik iemācījos itāļu valodu. Man nebija izejas.

Sākumā tikai klusi sēdēju un klausījos, bet tagad jau varu piedalīties. Viņi pieņēma mani savā kamersabiedrībā. Un kamermūzikā notiek tieši tas pats. Katrs izsaka savu viedokli – tas var gan dominēt, gan paust atbalstu, bet nekādā ziņā tas nav autokrātisks.

Vai spējat sevi iedomāties esam tikai vijolnieku vai tikai dziedātāju, vai tikai diriģentu?

Dmitrijs Siņkovskis: Spēju, bet nevēlos. Nav tādas nepieciešamības. Man bieži jautā, kas es patiesībā esmu. Viss atkarīgs no tā, ko man piedāvā. Ja operu – tad, protams, dziedāšu. Ja piedāvās spēlēt Hendeļa vai Vivaldi instrumentālo mūziku – būšu vijolnieks. Ja piedāvās Māleru – būšu diriģents. Kā man liegt sev tādu baudu?!

Tas būtu tāpat, kā visu mūžu dzert tikai "Cabernet Sauvignon", nenogaršojot ne "Malbec", ne "Pinot noir".

Bet re, ka ir tomēr iespējams – spēlēt tikai klavesīnu vai spēlēt tikai čellu.

Ieva Saliete: Arī man ir savas aizraušanās! Spēlēju arī āmuriņklavieres, viduslaiku klavieres, šad tad uzdziedu saviem bērniem – mēs visi esam daudzpusīgi.

Ilze Grudule: Mana lielā aizraušanās ir dažādu pasākumu organizēšana, kas man sagādā lielu, lielu prieku un vienmēr tas ir izaicinājums ko tādu darīt.

Un vēl man ļoti patīk gatavot un runāt par ēdienu; tā man arī ir ļoti, ļoti svarīga tēma.

Balss ir dvēseles spogulis

Jautājums Dmitrijam - vai balss jums ir vijoles lociņa pagarinājums-turpinājums?

Dmitrijs Siņkovskis: Balss ir balss. Dvēseles spogulis. Lociņš drīzāk ir balss imitācija.

Nosaukt balsi par lociņa pagarinājumu nozīmētu to nenovērtēt. Dziedot publikas priekšā, tu esi tāds, kāds tiešām esi. Vijoli spēlējot, tu vari radīt kādu tēlu.

Tu gan radi tēlu arī dziedot, taču tā ir vistiešākā izteiksme, kas visspēcīgāk uzrunā klausītāju. Pēc koncertiem, kur dziedu, piemēram, tikai vienā skaņdarbā, bet vijoli spēlēju piecos, klausītāji atceras… balsi. Paradoksāli. Bet balss laikam iedarbojas uz emocijām spēcīgāk nekā jebkurš cits instruments. Arī vijole ir fantastisks instruments ar neierobežotām tehniskajām iespējām – protams, ja ir māka ar to apieties.

Taču tikai viena izdziedāta nots raisa vairāk emociju. Protams, viss ir atkarīgs no atskaņotāja.

Un, galu galā, svarīgi ir tas, cik interesants ir mākslinieks, nevis svēršana – kas spēcīgāk uzrunā: balss vai klavesīns. Skaista un tehniski perfekta glezna var tevi neizrunāt, bet kāds abstrakcionista darbs iekrīt tieši sirdī.

Mirkļi, kurus nevar izskaitļot, bet ir tā vērti, lai piedzīvotu klātienē

Kā izturaties pret mūzikas vizualizāciju? Dmitrijam, piemēram, ir vairāki videoklipi. Vai vizualizācija neapzog klausītāja iztēli?

Ieva Saliete: Nekas nav aizvietojams ar sajūtu, kas gūstama tajā brīdī, kad sēdi koncertā un “notiek mūzika”. Koncertā piedzīvojums ir visintensīvākais, un neiespējami to konservēt.

Ilze Grudule: Pilnīgi piekrītu! Man ļoti patīk tie mirkļi uz skatuves koncertā, kad notiek lietas, par kurām mēs neesam runājuši, neesam diskutējuši par to, varbūt tikai izmēģinājuši 'entos' variantus, kā vienu vai otru pasāžu izgaismot, no kuras puses, bet koncertā notiek pavisam kaut kas cits.

Un tie ir mirkļi, kurus nevar izskaitļot, bet ir tā vērti, lai piedzīvotu klātienē.

Bet man patīk vizualizācijas. Visam ir vieta.

Dmitrijs Siņkovskis: Runājot par vizuālo aspektu, šodien gadās operu – arī seno operu – ultramoderni iestudējumi, kas tēmēti, lai klausītājus šokētu. Bet turpat ir kāds talantīgs mākslinieks, kurš spēj vizualizēt Baha mūziku hiphopa stilā. Es neesmu tā piekritējs, bet minētie piemēri rāda manu attieksmi.

Runājot par videoklipiem, ne par laimi, bet diemžēl – mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki klausās ar acīm.

Tā tas ir. Mēs varam pret to cīnīties un filmēšanas vietā koncertus vienkārši klausīties, bet tāds šodien ir tirgus: māksliniekus izvēlas pēc tā, kas redzēts. Bez videoierakstiem šodien ir grūti iztikt. Tie nepieciešami kaut vai tādēļ, lai piedāvātu sevi koncertrīkotājam, kurš tevi nepazīst. Audioierakstus cilvēki vairs neklausās. Ja nu vienīgi – mašīnā braucot. No Rīgas līdz Tallinai.

Vai ar Tallinu jums ir ciešākas saites nekā līdz šim ar Rīgu?

Dmitrijs Siņkovskis: Tā es neteiktu. Bet Tallinā šogad biju. Sagatavoju programmu ar Tallinas kamerorķestri. Bija brīnišķīgs koncerts, un šis orķestris ir lielisks. Mani sajūsmina stīdzinieku augstais līmenis gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Lietuvā. Un priecājos te uzstāties.

Kāda vieta senajai mūzikai šobrīd ir Krievijā, konkrētāk – Maskavā un Maskavas konservatorijā, kur esat pasniedzējs un kādreiz bijāt students – arī pianista un klavesīnista Alekseja Ļubimova kameransambļa klasē?

Dmitrijs Siņkovskis: Ar Ļubimovu un čellistu Aleksandru Rudinu mēs nupat ieskaņojām Bēthovena Trīskāršo koncertu. Un šajā diskā, kas tiks izdots nākamgad, būs arī Bēthovena Vijoļkoncerts – abus ieskaņojām kopā ar Rudina kamerorķestri, kurā mūziķi spēlē instrumentus ar zarnu stīgām – pašu sarūpētus, kas liecina par senās mūzikas stāvokli Krievijā.

Pasaule ir kļuvusi globāla – arī senās mūzikas koncertos Krievijā tas redzams: uz skatuves ir mūziķi no visas pasaules – Austrijas, Čehijas, Amerikas… Jau apmēram 20 gadus Maskavas konservatorijā ir Vēsturiskās un mūsdienu atskaņotājmākslas fakultāte. Tajā gan nav pārstāvēti visi instrumenti, bet, piemēram, šo gadu laikā ir izaugusi visai interesanta klavesīnistu un pianistu paaudze. Viņiem ir lieli panākumi, un daudzi nedzīvo Krievijā, jo tirgus ir izpleties pa visu pasauli. Senās mūzikas centrs ir Rietumeiropa.

Krievijā baroka mūzika šobrīd ir modes kliedziens, tāpat kā Ķīnā un Āzijā vispār.

Sastopoties kameransamblī, cilvēciskā saskaņa ir diezgan ātri noķerama. Vai instrumenti saskaņojas tikpat ātri?

Ieva Saliete: Domāju, ka mēs paši arī esam tie instrumenti, un nav atšķirības, vai tas ir instruments vai cilvēks. Kamermūzikas partnerus izvēlas tādus, par kuriem jau zini - kopā būs lieliski pavadīts laiks.

Vai būs arī kas pavisam jauns šajā programmā?

Ilze Grudule: Arī man daži vārdi ir pavisam jauni... Tas pats Verokai. Šis projekts manī rada interesi par jaunām lietām, un tas ir ļoti skaisti, ka ir iedvesma tālākām studijām. Braukšu mājās uz Bāzeli un skatīšos bibliotēkā...

Ķirurgi, terapeiti un citas labas lietas

Un kā ar jums, Dmitrij, vai arī savu laiku vadāt bibliotēkās?

Dmitrijs Siņkovskis: Protams, kad esi tikko iemīlējies kādā komponistā, kura mūzika derētu jaunajai programmai, ir bauda iet uz bibliotēku, parakņāties un pirmajam pieskarties kādam senam manuskriptam. Bet godīgi sakot – man tam trūkst laika. Mana dzīve iekārtota tā, ka tagad, piemēram, esmu atbraucis uz Rīgu, divas dienas mēģinām, koncerts, sešas stundas guļu, nākamajā dienā mēģinājums Pēterburgā, tur trīs izrādes no vietas, pēc pēdējās jālido uz Diseldorfu, jo nākamajā dienā jādzied, tad divu stundu brauciens ar mašīnu līdz pilsētai, kur koncerts, nākamajā dienā – Frankfurte, tad koncerts Ķīlē, pēc tam – Dubrovnikos… Kad šādās reizēs atgriežos mājās, nespēks ir tāds, ka nespēju pat roku pakustināt. Bibliotēkā ir labi pavadīt laiku tad, kad tas ir. Bet biežāk tā nav.

Muzikologa profesija bibliotēkai ir daudz piemērotāka. Jo ir terapeiti un ir ķirurgi. Terapeits izraksta zāles – ķirurgs operē. Mūsu uzdevums ir operēt.

Ko bibliotēkas vietā mēs varētu jums novēlēt līdz ar laiku, kas tam atrastos?

Dmitrijs Siņkovskis: Laiku ģimenei. Es priecātos būt vairāk kopā ar bērniem. Koncertēt, protams, ir bauda, bet, atbraucot mājās un redzot, ka bērni pa to laiku izauguši, jāsāk domāt, ka kaut kas šajā mehānismā nav īsti kārtībā.

Ir ļoti grūti ievērot līdzsvaru.

No vienas puses, tev ir iespēja dalīties priekā un enerģijā ar citiem cilvēkiem, tev ir iespēja redzēt daudz ko pasaulē, taču ļoti maz laika paliek ģimenei, vecākiem un draugiem, kurus gribētos satikt. Taču katrs pats izvēlas to, kur viņam ir ērti un labi. Tādēļ ne visi mūziķi tīko pēc adrenalīna – koncertējot, braukājot un naktis neguļot.

Bet es esmu laimīgs. Man nav, par ko sūdzēties!

Ieva Saliete: Man tik traka dzīvesveida nav, bet piekrītu, ka jāprot sadalīt laiku visam - mūzikas pasaulei, bez kuras nevaru dzīvot, un ģimenei, kas ir tikpat svarīga.

Ilze Grudule: Man ir mazliet savādāka situācija, jo gluži apzināti pirms gadiem diviem mainīju savas prioritātes, un nu

man ir tāda dzīve, kura ir tuvu ideālam.

Visām savām prioritātēm varu veltīt pietiekoši laika, un man varētu novēlēt, lai šis sadalījums saglabātos: lai viss ietu tikpat intensīvi un pulsējoši arī tālāk.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti