Kad džezs bija karalis. Nopietni un nenopietni stāsti par džeza vēsturi
Latvijas Radio epizodes par ievērojamākajiem mūziķiem džeza vēsturē.
Lūisa Ārmstronga balsi, gluži tāpat kā viņa trompetes spēli, nav iespējams sajaukt ar kādu citu. Roberts Gofins, autors vienai no pirmajām grāmatām par džezu, jau 1930. gadā rakstīja, ka Ārmstrongs nav vienkārši džeza karalis, viņš ir šīs mūzikas dvēsele – vienīgais neapstrīdamais ģēnijs, kurš pieder amerikāņu mūzikai.
Lai gan vairumam šodien šķiet, ka džezs ir pieejams un saprotams vien sabiedrības elitei, pirms simt gadiem aina bija pavisam citāda. 20. gadsimta 20. gados šis mūzikas žanrs, kas bija radies no regtaima, Eiropas kamermūzikas, pūtēju orķestru maršu un blūza kokteiļa, burtiski uzsprāga uz Amerikas mūzikas skatuves un kļuva par vesela laikmeta populārāko mūzikas veidu.
Un tieši šajā laikā slavu kaldināja Lūiss Ārmstrongs. Lai arī uz skatuves mūziķis pavadīja vairāk par 50 gadiem, tiek uzskatīts, ka visus nozīmīgākos ierakstus viņš ar savu ansambli "Hot Five" veica 20. gadu otrajā pusē. Ārmstronga ieguldījums ir tas, ka
viņš norādīja, kāds ceļš ejams džeza mūziķiem – līdz tam valdošās kolektīvās improvizācijas vietā mūziķis priekšplānā izvirzīja atsevišķu solistu priekšnesumu.
Savu dzimšanas dienu meistars pats nezināja un ērtības labad minēja 1900. gada 4. jūliju – ASV Neatkarības dienu. Tikai vēlākajos gados biogrāfi noskaidroja īsto datumu, un tas ir 1901. gada 4. augusts. Bet svarīgi bija tas, ka viņš piedzima Ņūorleānā – pilsētā, ko pieņemts dēvēt par džeza šūpuli. Bērnība Lūisam Ārmstrongam aizritēja pilsētas nabadzīgākajā rajonā. Tēvu zēns neatcerējās vispār, ar audzināšanu nodarbojās galvenokārt vecmāmiņa, bet praktiski mazais Lūiss uzauga uz ielas. Ar sevišķu sirsnību viņš atcerējās Karnofsku ģimeni no Lietuvas ebrejiem, kuri pret viņu izturējās kā pašu bērnu un palīdzēja iegādāties pirmo korneti no lombarda par pieciem dolāriem. Par piemiņu mūziķis visu mūžu ap kaklu valkāja Dāvida zvaigzni.
Spēlēt Ārmstrongs nopietni sāka pusaudžu labošanas darbu iestādē, kur nonāca uz 18 mēnešiem, jo Jaunā gada naktī izšāva gaisā no patēva revolvera un, kā par nelaimi, blakus gadījās policists. Ticis brīvībā, kopš 16 gadu vecuma viņš iztiku sev nodrošināja tikai ar mūziku. Sākumā tie bija pūtēju orķestri, bet drīz vien viņu savā paspārnē paņēma Džo "Kings" Olivers – Ņūorleānas džezmenis numur viens. Viņš jauno mūziķi uzaicināja ieņemt otrā kornetista vietu savā orķestrī. Un šeit arī Ārmstrongs pirmo reizi mūžā iemēģināja sev jaunu instrumentu – trompeti.
1924. gadā mūziķis nonāca Ņujorkā, Flečera Hendersona orķestrī, kas tobrīd skaitījās spožākais džeza kolektīvs visā valstī. Lūisa Ārmstronga sieva Lila Hārdina – starp citu, uz to brīdi jau otrā sieva mūziķa mūžā (pavisam bija četras), kura arī pati bija lieliska džeza pianiste – uzstāja, ka vīram jādibina pašam savs ansamblis, lai būtu vairāk slavas un attiecīgi arī naudas. Ārmstrongs pretī nerunāja, un
turpmāk viņam vienmēr bija pašam savs kolektīvs, kas gan netraucēja uzspēlēt kopā ar visdažādākajiem džeza mūziķiem.
1963. gada beigās Lūiss Ārmstrongs kopā ar savu ansambli "All Stars" ierakstīja tituldziesmu jaunajam Brodvejas mūziklam "Hello, Dolly!". Mūziķis pats no tās neko daudz necerēja, bet, kad nākamajā gadā mūzikls tika uzvests uz skatuves, izrādījās, ka ir tapis grāvējs, kam pat izdevās uz laiku pabīdīt no aptauju sarakstu pirmās vietas "Bītlus", kuri tolaik atradās popularitātes kalngalā. Ārmstrongam toreiz bija 62 gadi, un viņš uz to brīdi kļuva par vecāko mūziķi Amerikas vēsturē ar dziesmu numur viens.
Viena no populārākajām dziesmām, ko vēl šodien no mūziķa bagātīgā repertuāra nekautrējas atskaņot radiostacijas, ir sirsnīgā balāde "What A Wonderful World". To Lūiss Ārmstrongs ierakstīja 1967. gadā – četrus gadus pirms nāves. Toreiz to tikpat kā neviens nepamanīja, bet visu pasauli tā aplidoja divdesmit gadus vēlāk, kad tika iekļauta filmas "Labrīt, Vjetnama" (ar Robinu Viljamsu galvenajā lomā) skaņu celiņā.
