- Ideja taču neradās vakar, tiesa?
- Ļoti sen. Daugavpilī kopš 1925. gada pastāv kamerorķestris, pirmais tika dibināts Latgales Tautas konservatorijā. Būtībā tas apkalpoja visus pilsētas pasākumus. No 2007. gada kamerorķestris kļuva par Daugavpils Latviešu kultūras centra kolektīvu, 2017. gadā nomainīja nosaukumu uz “Daugavpils Sinfonietta”. Sākumā mēs bijām tikai stīgu orķestris, pēc tam pievienojām pūtējus.
Un, lūk, pienācis laiks kļūt par pilnvērtīgu profesionālo simfonisko orķestri – mums vajag oboju, mežragu un fagotu, vajadzīga nauda, instrumenti un cilvēki.
- Sanāk, ka jūs it kā arī pats sev prasāt naudu, jūs taču pats esat pilsētas domes deputāts?
- Te nav interešu konflikta. Deputātam ir tiesības iesniegt dažādus ierosinājumus, lai uzlabotu dzīvi pilsētā dažādās jomās. Šobrīd es vadu “Daugavpils Sinfonietta” un labi zinu situāciju no iekšienes. Taču tas nebūt nenozīmē, ka es vienmēr vadīšu orķestri vai vienkārši tajā spēlēšu. Turklāt es jau arī citus ierosinājumus iesniedzu. Arī var ieraudzīt zemtekstu: ja es, piemēram, ierosinu piešķirt naudu ceļa remontam, tad taču kā vadītājs to lietošu, vai ne? Vai arī ierosināšu labiekārtot kādu pludmali pilsētas robežās – vai man pēc tam tajā nesauļoties?!
- Par cik cilvēkiem vajag palielināt “Daugavpils Sinfonietta” sastāvu? Un cik vajag papildus naudu?
- Mēs esam apmēram 40 cilvēku tagad, un būtisks skaita palielinājums nav plānots. Vienkārši daudziem ir nepilna slodze, pat ne pusslodze, bet ceturtdaļa slodzes un attiecīgi ļoti maza alga. Mums nepieciešamas 40 pilnas slodzes, mēs iekšienē pārkārtosim, visu izlemsim un varēsim dažus mūziķus uzaicināt. Varbūt piedāvāsim viņiem darbu mūsu mūzikas skolā.
Pie mūsu esošā budžeta mēs papildus prasām 303 tūkstošus gadā, kopējais budžets tad būs apmēram 480 tūkstoši eiro. Tā ir ļoti pieticīga pieeja.
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Liepājas Simfoniskā orķestra budžeti mērāmi miljonos, bet mēs gribam maksimums pusmiljonu.
- Bet jūsu nosauktos kolektīvus finansē nevis pilsēta, bet valsts…
- Jā, mēs tagad speram pirmo soli, tāpēc lūdzam pašvaldības atbalstu.
Mēs gribam, lai mūs ierauga, novērtē un tad mēs, protams, iesim uz Kultūras ministriju. Ir acīmredzami, ka otrajā lielākajā pilsētā valstī jābūt savam simfoniskajam orķestrim.
Vispār katrā normālā Eiropas pilsētā vajadzīgs orķestris, kaut kā lēni mēs ejam uz Eiropu…
Gribu uzsvērt, ka esam gatavi sniegt koncertus katru mēnesi, piedalīties dažādos pilsētas pasākumos un ne tikai. Mēs spēlēsim ne tikai klasisko mūziku, bet arī baroka mūziku, džezu, populāras estrādes un tautas kompozīcijas utt.
- Vai ticat, ka izdosies? Pagaidām lēmuma pieņemšana atlikta uz rudeni…
- Rudenī tiks izveidota darba grupa, kura nodarbosies ar 2020. gada budžeta sastādīšanu. Tad sola ierosinājumu izskatīt.
Par izdošanos – 50 uz 50. Mums valstī un pilsētā dažreiz viss tik ātri mainās… Taču vajag spert pirmo soli un cerēt.
Orķestris taču vajadzīgs nevis man, bet Daugavpilij.
Raksts krievu valodā lasāms Rus.Lsm.lv.
