Pārmijas

Circeņi nāk! Saruna ar izdevniecības "Upe tuviem un tāliem" vadītāju Ivetu Mielavu

Pārmijas

"Artissimo" sāk džeza vakarus īpašiem draugiem. Pirmā viešņa - Jolanta Gulbe-Paškeviča

Kā darboties kultūrā, neradot izmešus. Margo Zālīte Poznaņā iestudējusi operu "Anhelli"

Darboties kultūrā, neradot izmešus. Margo Zālīte Polijā iestudējusi operu «Anhelli»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Poznaņas operā pasaules pirmizrādi 6. un 8. decembrī piedzīvojusi mūsdienu poļu komponista Dariuša Pšibiļska (Dariusz Przybylski) opera "Anhelli". To iestudējusi latviešu režisore Margo Zālīte, kura sadarbībā ar komponistu veidojusi arī operas libretu.

Operas fiziskais veidols daļēji veidots no atkritumiem. Margo Zālīte to skaidro šādi: "Ir ļoti interesanti, kā mēs varētu turpināt darboties kultūrā, neradot izmešus.

Te nav runa tikai par operu vai teātri, bet gan to, ka mēs kā kultūras cilvēki varētu būt karognesēji un parādīt, kā maksimāli maz varam izmantot dabas resursu un maksimāli daudz – cilvēku resursu. Ka viss vestu uz to, ka izmantojam jau esošos materiālus, neradot jaunus atkritumus."

Poznaņas operteātris
Poznaņas operteātris

Režisore arī stāsta, ka atkritumus operas scenogrāfijas un tērpu izveidei poznaņieši sanesuši paši. "Bija izsludināta akcija – arī labs veids, kā pievērst uzmanību šai operai, kas bija izpārdota jau mēnesi pirms pirmizrādes. Un tas ir arī veids, kā kopā piedzīvot kādus rituālus. (..) Skatītāji bija labi, publikā bija ļoti daudz jaunu cilvēku, kas mani ļoti iepriecina.

Kaut arī operai kā žanram un formātam vairs nav lemts ilgs mūžs, ceru, ka tā vēl gadus trīsdesmit noturēsies."

Darbam ir visai interesants literārais pamats – 19. gadsimta pirmās puses ražīgā poļu rakstnieka Juliuša Slovacka (Juliusz Słowacki) poēma. Vai rakstnieka vārds tagad tiek biežāk daudzināts saistībā ar šo operu? Dariušs Pšibiļskis stāsta, ka pēc pirmizrādes vairāki jaunieši viņam bilduši – kā gan tas iespējams, ka Slovackis, izrādās, ir interesants: "Tātad mums viņa darbos jāatrod tieši tas, kas spēj iedvesmot mūslaiku cilvēku, mūsu laikabiedru, un šajā gadījumā libretā mēs ar Margo pievērsāmies universāliem jautājumiem."

"Tieši Dariušs bija tas, kurš izvēlējās Juliušu Slovacki – viņš daudz labāk orientējas, kas šobrīd ir aktuāls Polijā un kāds šeit ir literārais gars," atklāj režisore. "Slovackis ir pat ļoti aktuāls tādā izpratnē, ka cilvēkiem šobrīd atkal interesē romantiskā laika literatūra, arī zinātnieki pievēršas šim darbam un to analizē. Šobrīd tiešām sākusies šī autora renesanse."



Rodas iespaids, ka opera tapusi komponista un režisores ciešā sadarbībā, skaidri zinot, kā izskatīsies rezultāts, kādas būs darbības zonas – vai tas nozīmē, ka komponistam kādā mērā bijis jāpielāgojas darba tapšanas gaitā? "Kad Dariušs teica, ka grib pievērsties šim darbam un es jau biju to izlasījusi, saprotot, ka tas ir par Sibīriju, par jaunu cilvēku, kurš dodas ceļojumā sevis meklējumos, pirmā lieta, ko viņam teicu un ar ko varbūt viņu ietekmēju – ka ļoti gribētu, lai koris ir ezers. Turklāt aizsalis ezers," atklāj Margo Zālīte. "Tā ir metafora cilvēces un arī manam pesimistiskajam plānam.

Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs, baltie cilvēki, ilgi vairs nevarēsim turpināt izmantot visus pārējos kontinentus, pieverot acis un ausis – mums ļoti drīz būs jāsamaksā par saviem pēdējiem gadsimtiem.

Esmu ļoti pesimistiska, un par to arī ir šis stāsts."



Opera sākas jau ar ienākšanu opernamā.

Ja neesi pamanījies uzvilkt baltu kreklu vai ķermeņa augšdaļu kaut kādā veidā padarīt baltu, tiek izsniegts ļoti vienkāršs virssvārcis.

Vēl ir luminiscējošas aproces, un visa Poznaņas operas zāle ir sadalīta trijās zonās. Balkonā sēž it kā pats autors Slovackis un vēro, ko viņš ir sarakstījis. Parterā sēdošie ir "Anhelli" grupa – Anhelli ir liriskais varonis, un tur sēdošie identificējas ar viņu, būdami gandrīz pašos notikumos iekšā, bet tomēr ne tik ļoti kā trešajā zonā sēdošie – tie, kuri sēž uz skatuves. Tie ir šamaņa cilvēki, jo jauneklis Anhelli, nonākot Sibīrijā, satiek Skolotāju. Un Skolotājs ir šamanis.

Galu galā visas Anhelli ieceres cieš sakāvi, un par šamaņa turpinātāju viņš nekļūst. Un arī viņa mīļotā meitene Ellena tikai pavīd – tad viņa jau atvadās un operas noslēgumā parādās kā pavasara balsis brīdī, kad Anhelli aizgājis savā tumšajā kosmiskajā vientulībā.

Meitene-putns
Meitene-putns


Uz jautājumu, vai pats spēj identificēties ar savas operas lirisko varoni Anhelli, komponists atbild piekrītoši: "Jā, man liekas, ka varu identificēties ar to vientulības sajūtu, par ko daudz runā arī Margo. Nav tā, ka vientulību es justu katru dienu, bet mūsdienās tā ir liela problēma, sevišķi gudriem cilvēkiem. Bet no otras puses – tā tas bijis vienmēr. Atcerieties kaut vai Pērsela dziesmu par vientulību."

Darbs pie operas "Anhelli" ildzis apmēram gadu. Protams, ar pārtraukumiem. "Strādāju ļoti tradicionāli, tikai mājās un tikai savā istabā," stāsta komponists. "Nedaru to kafejnīcās vai dabā kā daži mani kolēģi. Un vislabāk no rīta, jo pēc nakts atpūtas ir spēks un skaidras smadzenes."

Anhelli lomas atveidotājs Jans Jakubs Monovids
Anhelli lomas atveidotājs Jans Jakubs Monovids


Abiem galveno lomu atveidotājiem šī opera paredzēta speciāli. Kontrtenora Jana Jakuba Monovida balss ir ļoti piemērota tieši galvenajam varonim Anhelli, un ne mazāk izcila ir arī Ellenas lomas atveidotāja Joanna Frešela, kura, ietērpta zeltā, atstāj satriecošu iespaidu.

Opera liek daudz domāt par cilvēka gara pārcelšanos citā realitātē, par mūžīgo vientulību, no kuras mēs atnākam un kurā aizejam. "Protams, tā jau vispār mana mīļākā tēma," sirsnīgi apgalvo Zālīte. "Bez tās kārtīgi nevaru pat paelpot!

Lai gan par metafizisko līmeni runāt visgrūtāk, jo – tikko to izsaki vārdos, tas kļūst banāls. Kas gan lai es būtu par viedo, kura tagad izteiksies, kā jūtas jauns cilvēks savā ceļojumā."

Dariušs Pšibiļskis un Ellenas lomas atveidotāja Joanna Frešela
Dariušs Pšibiļskis un Ellenas lomas atveidotāja Joanna Frešela

Libretā ir detaļas arī no pašas Margo. Kaut vai par divu veidu melanholijām. "Dažas filozofijas es tur iespraucināju, kad man kaut kā pietrūka no Slovacka," pasmaida Zālīte.

Vokālās partijas liecina, ka komponists pamatīgi iepazinis cilvēka balsi. Izrādās – viņš kādreiz dziedājis korī. "Bet tā jau nav nekāda dziedāšana, vienkārši ļoti daudz klausos mūziku, sevišķi baroku – manuprāt, tas ir ļoti labs veids, kā iepazīt cilvēka balsi. Un tas mūs abus ar Margo satuvina, jo arī viņai patīk, ka viss ir krāšņi, pārspīlēti, majestātiski. Turklāt mēs abi uzskatām, ka operai jābūt maģiskai, rituālai; tur jābūt ir mistērijai, jo opera – tā ir mūsu pārcelšanās pilnīgi citā pasaulē."

Aculiecinieki uzsver – tieši šādu iespaidu uzvestais opuss arī atstāj.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti