Kultūras rondo

LALIGABA: labākā prozas darba autors Svens Kuzmins

Kultūras rondo

Ievas Balodes darbos baiļu tēmu aktualizējusi gan pandēmija, gan karš Ukrainā

Avangardiskāk. Ar jauno albumu "Ostinācijas" iepazīstina grupas "Sigma" pārstāvji

Brīdis, kad iegrimt mūzikā. Grupa «Sigma» jauno albumu «Ostinācijas» ieskandinās trīs koncertos

Montas Kromas dzeja, atkārtojama princips mūzikā, sadarbība ar māksliniekiem, kuri izpaužas ļoti dažādos žanros, kā arī izstāžu un lekciju zāles pārtapšana mūzikas telpā – to visu būs iespējams piedzīvot latviešu indīroka grupas "Sigma" trešā studijas albuma "Ostinācijas" atvēršanas koncertos 25., 26. un 27. maijā Latvijas Mākslas akadēmijas K2 jeb jaunajā zālē. Mūziķis un literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāj, ka koncertos "Sigma" klausītājiem vēlas dāvāt daudz intīmāku sajūtu, tāpēc ne pārāk apjomīgajā telpā tiek rīkoti vairāki koncerti.

Pirms katra koncerta notiks ievadkoncerti, un tos sniegs trīs dažādi mākslinieki – vienu vakaru Sniedze Prauliņa, otru – komponists Platons Buravickis, bet trešo – aktieris Igors Šelegovskis, kurš mūzikā sevi atradis ar skatuves vārdu Indigo.

Ingvilda Strautmane: Vispirms man jautājums Jānim. Ostinācijas – šo rītu es pavadīju, lai noskaidrotu, no kurienes jūs esat ņēmuši šādu nosaukumu. Tēzaurā atradu, ka mūzikā tas nozīmē melodijas, ritma vai harmoniskās secības vairākkārtēju atkārtojumu, pie tam "ostinato" ir nelokāms lietvārds vīriešu dzimtē. Jums ir "Ostinācijas" – daudzskaitlis sieviešu dzimtē. 

Jānis Ozoliņš: Te ir veikta pamatīga izpēte, tiešām brīnišķīgi. Jā, vārds "ostinācijas" ir saistīts ar "ostinato", kas ir atkārtojuma princips mūzikā. Kaut kā rakstot šīs dziesmas, mēs nonācām pie secinājām, ka tas princips veidojas kā žanrs. Protams, pats princips nav jauns – vecs kā pasaule. Ir virkne skaņdarbu, kur tas ir izmantots – "Mēnesnīcas sonāte" vai Ravēla "Bolero". Ja piedomāsiet, saklausīsiet tur atkārtojuma principu. Ko var darīt dziesmas žanrā ar atkārtojuma principu, kā tas strādā? Mēs zinām par piedziedājumu, kas vienmēr ir ar atkārtojuma principu, bet noteikti ir arī citas iespējas, un tās mēs arī meklējām. 

Ostinācijas – tas mums nāca prātā pēc analoģijas ar dzeju: ja ir soneti, trioleti, tad mums ir ostinācijas.

Ļoti izsmeļošs skaidrojums. Jums ir paredzēti koncerti, ir videoklipi dziesmām un ļoti interesanti iesildītāji. Kurā brīdī jūs aicinājāt Sniedzi Prauliņu?

Jānis Ozoliņš: Ar Sniedzi esam satikušies dažādos notikumos, un viens no tiem bija veltīts Montai Kromai. Tas koncerts notika 2019. gadā, un arī Sniedze ar grupu "Juuk" radīja dziesmu ar Montas Kromas dzejoli. Mums tapa "Melnā māsa". Tad kādā brīdī piegāju Sniedzei klāt un teicu, ka mums noteikti kaut kas ir jāizdara kopā – dziedot. Šis solījums ir piepildījies dziesmā ar nosaukumu "Ir vēsas", kur arī ir izmantots Montas Kromas dzejolis. Mēs – ne tikai es, arī abi pārējie grupas dalībnieki – esam ļoti priecīgi, ka mums šī sadarbība sanāca.

Sniedze, vai Montas Kromas dzeja jums ir īpaši saistoša?

Sniedze Prauliņa: Noteikti. Par to pirmo reizi, kad mēs ar Jāni satikāmies – [toreiz] man bija iespēja Montas Kromas dzeju labāk iepazīt un saprast, vai man tā ir derīga kā vārdi mūzikā. Tas bija ļoti veiksmīgi – bija ko teikt, ko dziedāt, izpildīt. 

Vai jūsu albums būs arī plate? Kādā intervijā lasīju, ka jums ir doma par plates izdošanu. 

Jānis Ozoliņš: Jā, tāda iecere ir. Plate gan iznāks mazliet vēlāk – jūlijā. Šobrīd negribu vēl solīt konkrētu datumu, bet noteikti tas būs jūlijā. Plate jau top. Digitāli albums iznāks ātrāk – maija beigās. Šobrīd ir ļoti grūts laiks arī plašu ražošanas ziņā, jo savu ietekmi ir atstājis tas, par ko mēs vairs negribam runāt divu gadu periodā, bet, protams, arī tas, ka ir pieaugusi interese par platēm. Tas ir tas fiziskais nesējs, pie kā mūziķi atgriežas. 

Tā ir vinila plate?

Jānis Ozoliņš: Vinila plate ir ļoti, ļoti populāra. Man liekas, ka diski – CD formāts tā lēnām, lēnām atkāpjas kaut kur dibenplānā. 

Aktiera Igora Šelegovska vizītkarte droši vien, vismaz pagaidām, ir filma "Homo novus". Igor, jūsu līdzdalība "Sigmas" koncertos – kāda tā būs? Tad, kad man pirmo reizi pateica, es, man liekas, divreiz pārjautāju – vai tiešām?

Igors Šelegovskis: Jā, tiešām. Vispār Jānis ir diezgan traks cilvēks, jo viņš vēl neko nav dzirdējis no albuma, kas man būs. 

Mēs arī ne.

Igors Šelegovskis: Ļoti satraucošs brīdis man, jo šī ir mana pirmā parādīšanās. Uzstāšos es ne kā Igors Šelegovskis, bet ar savu alter ego – Indigo. Mūziku es rakstu jau kopš 15 gadu vecuma. Nav tā, ka tā ir mana [pēkšņa] iegriba sākt taisīt mūziku. Vienkārši šobrīd es nobriedu tam, ka man ir ko pateikt. Kaut kā tā sanāca, ka Jānis patrāpījās… 

Jānis Ozoliņš: Mums jau būs vēl neliela sadarbība. Varbūt mazdrusciņ tu vari pastāstīt. 

Igors Šelegovskis: Uzfilmēšos pie Jāņa videoklipā, viņa garākajā dziesmā. Sešas minūtes – tur jau sanāk maza filmiņa. Tā mēs sadarbojamies. 

Jums ir svarīgi ļoti nopietni nostrādāti videoklipi. Arī vairākām jaunā albuma dziesmām ir videoklipi.

Jānis Ozoliņš: Ir jau divi. Dziesmai, ko esam iedziedājuši abi ar Sniedzi – "Ir vēsas" – tapis jaunās režisores Alises Urtānes videoklips, kas filmēts 3D formātā. Nezinu, vai Igors filmējoties ir saskāries ar šo formātu. Bet bija tiešām interesanti vērot, kā gan ar virtuālās realitātes brillēm, gan telefonā var to telpu iepazīt. Tur arī divi kolēģi Igoram – aktieri Romāns Bargais un Marija Linarte ir nofilmējušies. Nule, nule iznākušajai "Melnajai māsai" Ieva Kauliņa, kura pazīstama kā scenogrāfe, ir veidojusi animāciju. Esam ceļā uz nākamo klipu, kuru veidos Katrīna Neiburga un kurā piedalīsies Igors. To mēs gaidām ar patiesu satraukumu, jo tas būs nopietns darbs. 

Sniedze, vai klips filmēts ar jums vai bez jums?

Sniedze Prauliņa: Es nepiedalījos videoklipā, bet es piedalījos dziesmā. Man tika pastāstīta tā iecere, kas tur notiek, un bija iespēja iepazīties, pirms laist dziesmu tautās.

Koncerti būs, es domāju, diezgan netradicionālā koncertvietā, proti, Latvijas Mākslas akadēmijā? Kas noteica šādu izvēli?

Jānis Ozoliņš: 

Mēs noteikti gribējām būt pilsētas centrā, bet noteikti gribējām atrast vietu, kas nav ierasta koncertiem. Tā mēs vienmēr atklāšanas koncerta gadījumā esam darījuši. Šoreiz mēs esam iemaldījušies Mākslas akadēmijā. 

Jāsaka, ka mana saikne ar Mākslas akadēmiju ir visai cieša, jo tur es arī strādāju ar studentiem. Es gan nemācu gleznot un veidot, bet humanitāros priekšmetus un akadēmisko rakstīšanu, kas arī studentiem ir vajadzīga. 

Viņi raksta, ja?

Jānis Ozoliņš: Jā, protams. Mums ir arī radošā rakstīšana. Mēs vispār diezgan daudz ko mācām tādu, kas nav ierasts. 

Sniedze Prauliņa: Varētu pie tevis pamācīties. 

Mums visiem derētu, vai ne? 

Jānis Ozoliņš: Tur ir liels manu kolēģu nopelns, kuri mēģina radošos risinājums atrast savās pieejās. Bet, jā, mēs esam nonākuši Mākslas akadēmijā, kur iekšpagalmā atrodas interesanta ēka, salīdzinoši nesenā pagātnē uzbūvēta, ko mēs akadēmijas iekšienē saucam par K2 jeb 2. korpusu. Tā ir paredzēta kā izstāžu zāle vai lekciju telpa, bet mēs to pārbūvēsim par koncertnorises vietu. Vēl mums ļoti simpātiski šķita, ka šajā laikā, kad mēs esam tik ļoti pieraduši atrasties distancētā veidā, tad šeit mēs būsim ciešāk kopā.

Koncerta norises vieta nav ļoti apjomīga. Mēs gribējām lai ir vairāki koncerti un klausītāji ir intīmākā sajūtā.

Grupa "Sigma"

Igor, jūs teicāt, ka tagad jums ir ko teikt. Jūs varētu paskaidrot, ko tas nozīmē.  

Igors Šelegovskis: Es sāku strādāt pie sava albuma no pirmās dziesmas. Bet es to rakstīju ne ar domu publicēt. Varbūt tāpēc man tā izdevās tāda godīga. Tad es dažiem cilvēkiem parādīju [to] un viņi teica, ka vajadzētu publicēt. No tā kaut kā izvēlās albuma tēma – ka es vēlos pierakstīt lietas, dažādas pieredzes dzīvē, kas man ir gadījušās, bet kurās es vairs nevēlētos nonākt. Pa šo laiku, kopš es sāku rakstīt, kopš jau esmu aktieris, dažādas pieredzes esmu sakrājis, arī negatīvas. No tā tas kaut kā aizvilkās līdz pat tam, ka tas ir jauna cilvēka ceļojums no bērna kājas līdz izaugšanai par vīrieti laikam. Par to ir arī albums, par to man bija ko pastāstīt: kā es redzu šo pasauli un sevi tajā. 

Un kurā koncertā jūs būsiet?

Igors Šelegovskis: Trešajā koncertā 27. maijā. 

Kas būs jūsu viesi pārējos koncertos? 

Jānis Ozoliņš: Pašu pirmo koncertu 25. maijā atklās Sniedze ar savu uzstāšanos. 26. maijā ar tehno diskotēku trakos komponists Platons Buravickis. Žanriskajā dažādībā ir redzams, ka mēs esam ļoti dažādi šajos koncertos. Mēs vēlējāmies nelietot vārdu "iesildītāji", jo visi mākslinieki ir patstāvīgas personības. Mēs – "Sigma" – jau neesam stadiona grupa. Man likās, ka ievadkoncerti klausītājiem būs vēl [viena] pieredze, kuras laikā viņi var aizmirst uz brīdi to, kas viņiem notiek apkārt. Jo tas, kas mums notiek apkārt, mūs, kā mēs zinām, ļoti satrauc. Tad varbūt būs tas mazais brīdis, kad mēs iegrimstam mūzikā.  

Sniedze, kas būs jūsu ievadkoncertā?

Sniedze Prauliņa: Es iedomājos izpildīt savas dziesmas kopā ar klavierēm. Redz, tā intīmā atmosfēra – gribētos tad arī ieplūst šajā intīmajā atmosfērā. 

Vārdsakot – jāiet, jāklausās! Bet man vēl, izmantojot situāciju, ka jūs visi esat studijā, ir jāvaicā – ko šis laiks, šie pēdējie gadi, kurus mēs, kā Jānis teica, negribam nosaukt vārdā, ir jums devuši, ņēmuši vai mācījuši? Zinu, ka visi tie mākslinieki, kuri ir ciešā kontaktā ar publiku, ir ļoti pārdzīvojuši šo laiku. Igor, kā jums bija? 

Igors Šelegovskis: Man daudz dažādas stadijas, sākot no… Mana kādreizējā nostāja bija, ka es pie jebkuras kara situācijas būšu pirmais, kurš laidīsies projām. Tad es biju stadijā, ka es noteikti nekur nelaidīšos projām, un tad atkal domāju, ka tomēr nē. Ir laikam grūti vispār iztēloties to, un, lai arī ko tu iztēlotos, vienā brīdī tu saproti, ka… Tu vienlaicīgi vari un nevari to iztēloties. Līdz ar to joprojām ir apjukums. 

Es domāju, ka tā gandrīz mums visiem ir bijis – pandēmijas apjukums, kara apjukums. Jāni, kā jums?

Jānis Ozoliņš: Pandēmijas gadījumā noteikti ir ilgas satikties ar pēcpandēmijas sajūtu (es ceru, ka mēs varam to jau tā teikt), satikties ar klausītājiem. Man šķiet, mēs visi jūtamies tā, ka dažbrīd negribam no tās čaulas izkāpt ārā vai no savas drošās vides, no mājām. Protams, ieraudzīt sev apkārt daudz cilvēku [..] kaut kādā brīdī pat šķiet satraucoši. Domājot arī par pēdējo mēnešu notikumiem, 

es esmu centies pārvarēt bailes, kas nav viegli, bet ir atsevišķi punkti, kuros, šķiet, man vairs nav bail. Jo mēs nevaram dzīvot tādā baiļu stadijā. Es domāju, ka tieši cilvēki apkārt, mūsu satikšanās – vai tie ir kultūras notikumi vai draugi, kolēģi un, protams, ģimene, mūsu sarunas – tas ir tas, ka mums ļauj no tā visa izkāpt ārā.

Šobrīd es tomēr gribētu minēt to cerību stariņu. Viņš parādās mūsu sarunās arvien vairāk. Es ceru, ka tas tikai pieaugs spēkā. Tas nav tāds vienkāršs optimists. Man šķiet, ir pamats par to runāt. 

Sniedze, vai jums ir kāda piebilde par savām sajūtām? 

Sniedze Prauliņa: Es pa īstam varēšu saprast šīs sajūtas tad, kad paies vēl kaut kāds laiks. Tas, ko te jau minēja – ir tik daudzas sajūtas: vienu brīdi jā, otru – nē, melns, balts, gribu iet ārā, negribu iet ārā. Ir tiešām patīkami cilvēkus satikt koncertos. Gribētos, lai ir kaut kas no tādas kultūras dzīves sajūtas, lai tā nāk atpakaļ. Tagad ir tāds jauns vilnis, bet.. Es nezinu, kā lai to nosauc vārdā..

Igors Šelegovskis: Es vēl gribēju piebilst… Nesen pārvācos un atradu kaut kādas, salīdzinoši nesenas mantas no 2018., 2019. gada. Tas patiesībā ir tikai pāris gadus atpakaļ, bet man tās mantas asociējas ar laiku, kas, šķiet, ir bijis pirms kādiem 20 gadiem. 

Ir tādā sajūta, ka ir pilnīgi cita pasaule, nekā tā bija vēl pirms pāris gadiem. Tas bija tikko, bet nu jau liekas tik sen. Pasaule mainās ļoti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt