Diena sākusies

Cik svarīga ir kompānija! "Klasikas" studijā - trio "Mediatore"

Diena sākusies

Diriģents Mārtiņš Ozoliņš: Esmu enerģijas pilns un gatavs jaunajai sezonai

Brauciens ekskluzīvā rolsroisā jeb reportāža no jauno komponistu meistarklasēm Madonā

Brauciens ekskluzīvā rolsroisā. Reportāža no jauno komponistu meistarklasēm Madonā

"Būtībā mums ir iedots rolsroiss, ar ko braukt!" Tik atzinīgi jaunie komponisti vērtē meistarklases, kas līdztekus daudziem brīnišķīgiem koncertiem no 23. jūlija līdz 3. augustam risinājās Madonas 22. Latviešu mūzikas svētku ietvaros.

Kopumā meistarklasēs piedalījās septiņi jaunie komponisti – Ernests Valts Circenis, Aleksandrs Avramecs, Kārlis Rērihs, Žanete Spirka, Gaitis Jānis Pujāts, Dāvis Vilks un Anna Marta Burve, un arī jauno komponistu skaņdarbus bija atbraukuši iestudēt septiņi mūziķi – Ilmārs Bērziņš, Toms Timofejevs, Reinis Zariņš, Edgars Vaivods, Rihards Plešanovs, Pēteris Trasuns un Jānis Porietis.

Dažādība, kvalitāte un ideāli

Kādi iespaidi pēc desmit dienu kopīgā darba ir meistarklašu vadītājiem - komponistiem Rolandam Kronlakam, Lindai Leimanei un Kristam Auzniekam?

"Jaunie komponisti ir ļoti dažādi, un tā ir kopīga tendence šajā gadsimtā – esam atbrīvojušies no kompozicionālajām ideoloģijām," atzīmē Krists Auznieks. "Protams, jūtamas zināmas ietekmes no skolām un cilvēkiem, pie kuriem mācās jaunie komponisti.

Bet pozitīvais aspekts noteikti ir dažādība un kvalitāte, arī ideāli, uz ko katrs no viņiem tiecas.

Redzam gan studentus ar spēcīgu tonālo orientāciju, kas parasti novērojams tad, ja bijis spēcīgs treniņš klasiskajā mūzikā un autors pats ir labs instrumentālists, redzam arī vairāk konceptuāli un par skaņu domājošus studentus, kuriem mūzika ir pavisam citāda. Un tad ir kaut kas pa vidu šīm abām spektra robežām."

Savukārt Linda Leimane neslēpj sajūsmu: "Ir ļoti aizraujoši vērot transformācijas šajā noslēgtajā "ekosistēmā": desmit dienas tālu projām no Rīgas, septiņi dažādi komponisti, septiņi dažādi mūziķi.

Man vienmēr bijis aizraujoši arī Bēthovena agrīnajos darbos meklēt kādu dzirksti, ko pēc tam saskatām visa viņa dzīves gājuma laikā. Tagad interesanti vērot, kā katrs no šiem septiņiem jaunajiem komponistiem katrs sevī parāda kaut ko patiesi unikālu, un jebkurā no šiem skaņdarbiem var atrast kaut ko, kas nav nevienam citam. Protams, ir arī kopējās tendences, ko minēja Krists. Priecājos arī vērot, kā trīs no šiem studentiem jau izmanto elektroniku visai oriģinālā veidā. Ta ka sākums visiem septiņiem jaunajiem komponistiem ir ļoti, ļoti veiksmīgs."

No kreisās: Krists Auznieks, Anna Marta Burve, Rolands Kronlaks un Linda Leimane

Bet Rolandu Kronlaku šoreiz ļoti iepriecina fakts, ka visi jaunie komponisti strādā ļoti fanātiski un ir ļoti paškritiski. “Ne mirkli viņi neizturas vienaldzīgi pret saviem opusiem - tas ir ļoti pozitīvi, ka visi fokusējušies uz pēc iespējas labāku rezultātu."

Auznieks sajūsminās par Madonas meistarklašu atvērto atmosfēru un sirsnīgajām attiecībām: "Nevienās citās meistarklasēs, kurās pats esmu bijis gan kā students, gan pasniedzējs, neesmu redzējis šādu robežu trūkumu labā nozīmē.

Visu laiku visi esam pieejami, dzīvojam 500 metru attālumā viens no otra – sinerģija, kas rodas no šādas tuvības, un galarezultāts, kas no tā rodas, man šķiet ļoti neparasts, jo idejas netiek nodotas tikai ar mēģinājumu vai lekciju starpniecību, bet tās nāk arī no ikdienas saskarsmes."

Krists Auznieks

"Turklāt šī sinerģija un domu apmaiņa ir dabiska – gan ikdienas sarunās, gan pie pusdienu galda, un nejūtu arī paaudžu atšķirību," novērojusi Leimane.

"Jaunie ir drosmīgi, transformācija ir jaudīga un ātra – īsā laika periodā skaņdarbi krietni attīstījušies. Klausoties mēģinājumus, šķiet, ka panākts maksimālais rezultāts."

Meistarkursu vadītāji atzīst – arī viņiem pašiem šie kursi ir ieguvums. "Katru reizi, kad esmu šajos kursos, nonāku pie viena un tā paša secinājuma – cik tomēr svarīga ir arī mūziķu ieinteresētība," pauž Kronlaks. "Iespējams, jaunie komponisti pat līdz galam neapjauš, cik ekskluzīvos apstākļos viņi šeit ir, sadarbojoties ar mūziķiem – jo mūziķi ne tikai spēlē viņu darbus, bet kopā ar kompozīcijas pasniedzēju dod padomus. Viss kopā tas rada unikālu rezultātu.

To redzot, arī pats gūstu mācību, ka strādājot pie saviem skaņdarbiem, vairāk jārunā ar mūziķiem, viņus integrējot tapšanas procesā."

Rolands Kronlaks un Krists Auznieks

Leimane sajūsminās, cik viegli, skaidri un uzskatāmi vērot opusa formveidi no malas. "Mēs ar Kristu ļoti iejaucāmies mēģinājumu laikā... Bet tas ir tik skaidri! Pašam esot procesā, ir ļoti grūti sevi redzēt no malas. Šis aspekts man deva distances un perspektīvas sajūtu, domājot pašai par saviem darbiem."

Bet Auznieks par lielāko ieguvumu uzskata atgādinājumu sev, kas notiek, tiklīdz tiek atslābināta uzmanība no kompozicionālā procesa: “To varēja vērot pie visiem jaunajiem autoriem, kas notiek, ja atļauj prātam skriet pa pļaviņu un kas notiek tad, kad tos grožus paņem savās rokās. Tas noteikti ir labs atgādinājums man pašam sev..."

Radošā brīvība, brīnišķīgā draudzība

Kā meistarklases raksturo četri no septiņiem jaunajiemm komponistiem – Ernests Valts Circenis, Aleksandrs Avramecs, Kārlis Rērihs un Žanete Spirka?

"Pārsteidz milzīgā radošā brīvība, kas šeit valda, sākot jau ar atmosfēru skolā," priecājas Kārlis Rērihs.

"Varam strādāt 24 stundas diennaktī, visi apstākļi ideāli – pieejamas klavieres un citas lietas. Un Madona ir ļoti skaista vieta, līdz ar to tas ir dubults radošais impulss - gan no brīvības, kas valda skolā, gan no skaistās apkārtnes. Radošā brīvība un radošums ir tieši tas, ko ikdienas steigā ir grūti atrast, sevišķi jau dzīvojot pilsētā un esot iesaistītam darbos vai lekcijās. Šeit ir tāda sajūta, ka radošums pats nāk pie tevis, ir ļoti viegli strādāt!

Kad Rolands Kronlaks man teica, ka šajās meistarklasēs cilvēki strādās dienām un naktīm, un pāris dienu laikā uzrakstīs jaunus skaņdarbus, es tam neticēju...

Tagad tam pievienojos, jo man pašam bija tāda sajūta, ka idejas nāk pašas no sevis. Tas, manuprāt, ir brīnums!"

No kreisās: Anna Marta Burve, Žanete Spirka, Ernests Valts Circenis un Aleksandrs Avramecs

Ernests Valts Circenis, kurš šajās meistarklasēs piedalās jau trešo gadu, novērtē tajās brīnišķīgo iespēju vairāk nekā nedēļu strādāt ar profesionāliem mūziķiem un pasniedzējiem. "Šī tiešām ir neatkārtojama, radoša gaisotne, kādu vērts izbaudīt katram, kas nodarbojas ar ko līdzīgu. Visi šeit savā ziņā ir draugi – strādājot ar profesionāliem mūziķiem, nav sajūtas, ka strādāju ar zvaigznēm, bet gan ar cilvēkiem, kas ir tādi paši kā mēs. Tāda līdzvērtības sajūta."

Bet Aleksandru Avramecu pārsteidz draudzīgā atmosfēra, kas valda starp pasniedzējiem, jaunajiem komponistiem un mūziķiem: "Biju domājis, ka šeit būs ļoti profesionāla un varbūt pat formāla gaisotne, bet tā vietā visi ir draudzīgi, gatavi sadarbībai.

Ļoti vērtīgas bija arī pasniedzēju sniegtās lekcijas, piemēram, Krista Auznieka lekcija par algoritmisko kompozīciju, kurā viņš šķietami ļoti sarežģītu tematu padarīja gan aizraujošu, gan pieejamu."

"Šie meistarkursi ir izcils veids, kā pavadīt vienu no vasaras nedēļām – lietderīgi pavadīts laiks, kas katram būtu jāizmanto," ir pārliecināta Žanete Spirka.

Un kādas ir attiecības ar pedagogiem? "Vairs nav sajūtas, ka viņi man ir sveši cilvēki un tādi, kurus es nekad mūžā nesatikšu – tagad jau varētu viņus saukt par draugiem," prāto Spirka.

Bet Kārli Rērihu pasniedzēji iedvesmo ar savu vienkāršību: "Šķiet, ka tiešām šeit nav atbraukuši pedagogi, bet gan vienkārši draugi, kolēģi, kuri gatavi kādā brīdī palīdzēt ar padomu.

Pats interesantākais, ka arī pulkstenī viņi neskatās! Man stundas notikušas pat pusnaktī, un, kas vēl patīkamāk, ka tieši ar tādu pašu interesi iesaistās arī uzaicinātie mūziķi.

Mana darba gadījumā altists Pēteris Trasuns un pianists Rihards Plešanovs paši nāk klajā ar idejām, kā un ko uzlabot, un ar Rihardu pustrijos naktī vēl meklējām skaņas, kādas labāk sintezēt... Pretimnākšana no viņu puses ir nenovērtējama!"

"Meistarklašu vadītāju sastāvs izvēlēts ļoti veiksmīgi – katram no viņiem ir ļoti dažāda pieredze, tāpēc viņi spēj iedvesmot mūs atšķirīgos veidos un sniegt atšķirīgus padomus dažādās dzīves situācijās," uzsver Ernests Valts Circenis.

Visbeidzot, kāda ir sajūta, ja jauno skaņdarbu atskaņo tiešām labākie no labākajiem? "Tā ir fenomenāla sajūta!” izsaucas Žanete Spirka. “Ja līdz šim biju redzējusi viņus tikai uz skatuves, domājot, ka nekad nesatikšu dzīvē, pēkšņi viņi nāk man pretī pa gaiteni un saka – labrīt, kā tev iet?

Un tad pienāk mēģinājums, un domāju – ārprāts, kādas es tās notis viņiem iedevu, man vairs nekas nepatīk... Bet viņi nospēlē tā, ka man pašai tas skaņdarbs iepatīkas. Tas ir tik superīgi!"

"Tas arī ir viens no šo meistarklašu vērtīgākajiem aspektiem – ka izraudzīti savā jomā labākie un profesionālākie Latvijas mūziķi, līdz ar to mēs kā komponisti varam atļauties realizēt vispārdrošākās idejas,” apliecina Kārlis Rērihs. “Ikdienā studējot, vairumā gadījumu mūsu skaņdarbus atskaņo studenti un mūsu pašu skolasbiedri, no kuriem nevar prasīt augsta līmeņa sarežģītību, taču šajās meistarklasēs būtībā mums ir iedots rolsroiss, ar ko braukt, jo varam uzrakstīt jebko, un izpildītāji momentā reaģēs un spēlēs tā, kā nepieciešams. Cepuri nost visiem izpildītājiem, kas ir šeit!"

Te viss ir kārtībā!

Un nu – vārds mūziķiem. Pēteris Trasuns atklāj, ka Madonas Latviešu mūzikas svētki ir tāds kā ikgadējs process un rituāls. "Ja nekļūdos, šogad esmu jau desmito vai vienpadsmito reizi, un vienmēr patīkami šeit atgriezties!

Vēl mācījos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, šķiet, 8. vai 9. klasē, kad pirmoreiz uz šejieni atbraucu, jo draugi teica – braucam uz Madonu, uzspēlēsim, forši būs! Nodomāju – kāpēc nē?

Atbraucu un sapratu – te viss ir kārtībā!"

No kreisās: Pēteris Trasuns, Reinis Zariņš, Jānis Porietis un Anna Marta Burve

Tikām Jānis Porietis Madonas meistarkursos iesaistījies pirmoreiz, un ar šeit notiekošo ir ļoti apmierināts. “Ir ļoti jauki!

Kad Mārtiņš Bergs mani uzaicināja, sakot, ka varētu paspēlēt jauno komponistu jaunos jaundarbus un tas īstenībā esot ļoti interesanti, pirmais, ko nodomāju – tātad atvaļinājuma nebūs.

Pēc tam nopriecājos, ka būšu formā. Jo ar jauno komponistu skaņdarbiem jau nu nav tik vienkārši..."

"Savukārt es pats uzprasījos," smejas Reinis Zariņš. "Pirms gadiem trim vai četriem šeit spēlēju festivāla atklāšanas koncertā, tāpat kā šogad, un tad, kad biju nospēlējis, nākamajā dienā posos uz Rīgu.

Ejot cauri skolas telpām, redzēju – sēž komponisti, klausās kaut kādu pilnīgi kreisu mūziku, visi tādām apgarotām sejām, un nodomāju, ka vislabāko palaižu garām...

Un tad, kad Mārtiņš mani šoreiz aicināja spēlēt atklāšanas koncertā, jautāju, vai nevaru arī pie reizes citādi piedalīties un būt noderīgs. Un te nu es esmu!"

Pēteris Trasuns, Reinis Zariņš un Toms Timofejevs

Un kas ir tas, ko uz priekšdienām mūziķi novēlētu jaunajiem komponistiem? "Varu pateikt vienu lietu, kas uzlabojusies pa šiem gadiem – neviens šogad nav kļūdījies ar alta atslēgas pierakstu, jo citus gadus bija jāspēlē basatslēgā zemāk par iespējamo reģistru.

Šogad viss ir perfekti! Šogad altu spēlēju kā altu, nevis kā vijoli.

Lieta, ko gribētu novēlēt, sniedzas ārpus šiem meistarkursiem. Mums ir ļoti oriģināls un netradicionāls sastāvs, ko var dažādi kombinēt, bet gribētu novēlēt jaunajiem komponistiem neatteikties arī no klasiskajiem sastāviem – stīgu kvarteta, klavieru trio, klavieru kvarteta, klavieru kvinteta."

"Vienīgais, ko es no savas puses vēlētos atzīmēt – ka trompete nav flauta," smej Porietis.

"Ja palīglīniju jau sāk palikt par daudz, varbūt vajag paskatīties instrumentācijas grāmatā... Mēs, mūziķi, jau cenšamies, gribas visu īstenot, ja jūtam, ka doma tur ir."

Reinis Zariņš novērojis lūk, ko: "Diezgan skaidri manu, ka daži no komponistiem kārtīgi pacentušies un arī man uzrakstījuši pamatīgas partijas, kas ir jauki, jo varu izspēlēties. Bet nav labi, ja tas nejēdzīgi izceļas visā kopainā – ja viens instruments dabū sarežģītības ziņā milzīgu lomu, salīdzinot ar citu. Un vēl viena lieta – būtu jauki, ja pirms atbraukšanas uz Madonu mēs varētu redzēt notis jau laikus, vismaz paskatīties, uz kuru pusi viss iet, pirms mēs tiekamies.

Bet tas laikam nekad šajā nometnē nesanāk... Te lietas pa naktīm notiek."

Vārds saimniekam

"Latviešu mūzikas svētku vēsture saistīta ar bijušo Madonas mūzikas skolas direktoru Arti Kumsāru un viņu kā latviskuma patriotu visās jomās. Tas bija 1997. gads, un Arta ideja par svētkiem bija loģiska un likumsakarīga," Madonas Latviešu mūzikas svētku vēsturi ieskicē diriģents un Madonas mūzikas skolas direktors Mārtiņš Bergs, kurš svētku rīkošanu pārņēmis 2012. gadā. "Sākotnējā doma bija šāda: draugi, labi mūziķi, lieliska mūzika, koncerti. Saskatīju iespēju svētku norisi pavērt plašāk saistībā ar jaunajiem mūziķiem, aizskart izglītības jomu un izveidot dažādas meistarklases, uz tām aicinot gan topošos komponistus un jau pieredzējušos autorus, gan izpildītājmāksliniekus."

Ko Mārtiņš Bergs pats pa šiem gadiem guvis? "Šis ir gada lielākais notikums manā darbībā, jo mani ārkārtīgi saviļņo viss, kas šeit notiek – tāda kompozīcijas un jaunrades laboratorija!

Arī šogad viens komponists man teica: atbrauc ar vienu skaņdarbu, kurš šeit pilnīgi transformējas par kaut ko citu. Mēģinu visur būt klāt, redzu procesu, un man ļoti patīk.

Protams, arī galarezultāts ir svarīgs, tāpēc mēģinu piesaistīt ļoti labus mūziķus, kuri šogad ir īpaši labi."

Mārtiņš Bergs

Un kādi Bergam ir iespaidi par jaundarbiem, jaunajiem komponistiem, meistarklašu vadītājiem – visu notikumu kopumā? "Viss ir tādā noguruma, pozitīvu emociju, dažādu personību sajaukumā, ka ļoti grūti kaut ko uzlūkot atsevišķi,” atzīst Latviešu mūzikas svētku rīkotājs. "Visi jaundarbi šķita ļoti interesanti. Katru gadu ir ļoti interesanti, jo

meistarklašu vadītāji ir ļoti dažādi – apbrīnoju gan viņu erudīciju un zināšanas, ko viņi var sniegt jaunajiem komponistiem, gan jauno komponistu enerģiju - tas ir kaut kas vienreizējs! Negulētas naktis līdz rītam. Šobrīd ir ļoti, ļoti pozitīvs saviļņojums!"

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti