Rakstniecības un mūzikas muzejs pirms neilga laika dāvinājumā saņēmis kādreizējās primadonnas arhīvu, un trešdien ar to iepazīstinās sarīkojumā „Lielās Mildas salons".
„Uz skatuves es jutos kā savās mājās, un man nekā nebija žēl priekš skatuves, tur esmu sviedrus un asinis lējusi..." - tā jau pēc savas skatuves karjeras 1970. gadu vidū atzina leģendārā dziedone Milda Brehmane-Štengele. Viņas ziedu laiki bija pagājušā gadsimta 1920.-1940. gadi, kad viņa bija mūsu Baltā nama pielūgtā un dievinātā karaliene. No šī laika ir saglabājušies tikai daži skaņu ieraksti un tie paši sliktā tehniskā stāvoklī, to vidū „Lūgšana" no Jurjāna kantātes „Tēvijai".
Dziedātājas balss ieraksti skanēs arī trešdien viņai veltītajā sarīkojumā, tāpat varēs ielūkoties arī viņas arhīvā, ko Rakstniecības un mūzikas muzejs pirms neilga laika saņēma dāvinājumā un kas plašākai publikai līdz šim nav bijis pieejams - to veido dienasgrāmatas, vēstules un fotogrāfijas.
Muzeja Pētniecības nodaļas vadītājs Dzintars Gilba ceļ galdā īstu dārgumu - trīs fotogrāfiju albumus, kas nesen papildinājuši muzeja krājumu un kuros Brehmanes-Štengeles eleganci var novērtēt visā tās krāšņumā, tāda viņa bijusi gan savās lomās, gan dzīvē. „Viņa to pati arī atmiņās raksta, ka skatuves māksliniekam vienmēr jāuzvedas tā, it kā kāds viņu visu laiku vēro (..)" pauž Gilba.
Fotogrāfijas ir arī liecība par spilgtākajām Brehmanes-Štengeles operlomām, var novērtēt, ka viņa bijusi arī vizuāli ļoti krāšņa Salome, Karmena, Spīdola un arī citu tēlu veidolā. Redzami arī viņas skatuves partneri - to vidū Rūdolfs Bērziņš, kuram primadonna savās atmiņās ne vienreiz vien veltījusi visai neglaimojošus apzīmējumus. „Lielā Milda stāstīja, ka Rūdolfs Bērziņš bija drausmīgi resns, un Loengrīna lomā viņš vēl bija iekalts bruņās, un tad domās viņa šo dziedoni nav savādāk saukusi kā par niķelēto patvāri, par „samovāru"," stāsta Gilba.
Par Brehmani-Štengeli teikts, ka viņa uz skatuves spējusi atraisīt sevī visas varavīksnes krāsas, arī pati dziedone atzinusi ka skatuve viņu pilnībā atbrīvojusi:
„Skatuve ir tā vieta, kur cilvēks atveras un aizmet visu kautrību, izrunā visskaistākos vārdus, kurus viņš dzīvē gandrīz nekad neizteiktu - par mīlestību, naidu, greizsirdību (..)."
Dziedones skatuves šarms un dvēseles atvērtība savulaik īpaši tika novērtēta arī viesizrādēs Gruzijā, kur viņa izpelnījās ļoti jūsmīgus karstasinīgo gruzīnu uzmanības apliecinājumus. „Gruzīni ir viņu nēsājuši uz rokām, no viesnīcas uz teātri viņa vesta ar ziediem rotātā karietē, viņas dzīvesvietas kāpnes ir aprakstītas ar dažādiem viņai veltītiem epitetiem, viņai pasniegtas dāvanas, to vidū divi dunči, par kuriem dāvinātājs piebildis, ka viena naža asmens ir pildīts ar indi..." klāsta Gilba.
Ārpus skatuves pret lielāko vairumu cilvēku primadonna izturējās distancēti un it kā no pjedestāla raugoties, tomēr viņai bija arī savs draugu loks, saukts par galmu, kurā viņa atklājusies vienkārša un sirsnīga.
Sarīkojums „Lielās Mildas salons", veltīts Brehmanes-Štengeles 120. jubilejai, notiks trešdien Rakstniecības un mūzikas muzejā. Atmiņas par dziedātāju un saviesīgajiem pasākumiem viņas mājās stāstīs pianists Valdis Jancis. Vakaru muzikāli papildinās reti atskaņotas Latvijas komponistu solodziesmas no dziedātājas arhīva. Tās izpildīs Latvijas Nacionālās operas solistes Kristīne Gailīte un Aira Rūrāne, kā arī koncertmeistars Ventis Zilberts.
