Odiseja

Tarantellas Itālijas "zābaka" papēdī, ugunīgais haročo Verakrusā un ritma neprāts Indijā

Odiseja

"Indialucia", Lēna Villemarka, Sauļus Petreikis un "Moussu T e lei Jovents"

Arfists Toms Dauns no Ķelnes: Patiesībā arfas spēle ir ļoti smags darbs...

Arfists Toms Dauns: Pārsteidzoši, ka arfu parasti spēlē sievietes – patiesībā tas ir ļoti smags darbs!

Arfistu Tomu Daunu no Ķelnes Latvijā iepazinām 2000. gada novembrī, kad mūziķi uz Rīgu bija aicinājis Pasaules mūzikas festivāls. Toreiz viņš Lielajā ģildē muzicēja duetā ar šarmanto dziedātāju Annu Lindblomu. Jau 21. gadsimta otrajā desmitgadē viņš bija ieradies Rīgā, lai veidotu raidījumu par Latvijas galvaspilsētu.

Dauns spēlē baroka arfu "arpa doppia", kā arī tradicionālās arfas – ķeltu, bohēmiešu, paragvajiešu un vēl citas. Ieguvis maģistra grādu Edinburgas Universitātē, veidojis raidījumus par seno un tautas mūziku dažādās Ķelnes radio redakcijās un ir aktīvi koncertējošs mūziķis, kurš  ieskaņojis deviņus solo albumus un muzicējis duetā ar baroka flautisti Dorotiju Oberlingeri, zviedru etnodžeza dziedātāju Annu Lindblomu, spēlējis ansambļos "La Rotta", "Daun Ensemble", "Tarab Trio" un vēl citos.

"Kā es iepazinu arfu? Es teiktu, ka tā bija nejaušība," smej vitālais mūziķis

un atklāj, ka viņa brālis amatiera līmenī aizrāvies ar instrumentu būvi. "Viņš jau bija uzbūvējis dažas dūdas, flautas un šalmejas. Kādu dienu brālis atnāca no instrumentu būves kursiem, kur bija uzbūvējis savu pirmo arfu. Viņš pats negribēja to spēlēt, jo viņa aizraušanās bija pūšamie instrumenti.

Brālis man teica – Tom, tu spēlē klavieres un ģitāru, varbūt gribi pamēģināt paspēlēt šo arfu? Paņēmu šo instrumentu uz mājām, pamēģināju  un man iepatikās..."

Toms Dauns

Pirms diviem vai trijiem gadiem mūziķis iepazinies ar puisi no Paragvajas, kurš uz Vāciju bija atbraucis sniegt koncertus. "Dažus koncertus nospēlējām kopā, un es viņam lūdzu, lai viņš man iemāca spēlēt savu instrumentu – man ļoti gribējās apgūt šo ritmisko, perkusijveidīgo spēles tehniku! Gadu vēlāk pats devos uz Paragvaju, kur piedalījos festivālā, spēlējot savu ķeltu arfu. Un tur pie šī paragvajiešu arfista ņēmu vēl pāris stundas. Tās tad arī bijušas vienīgās arfas spēles mācību stundas manā dzīvē…”

Mūziķis teic – esot tik pārsteidzoši redzēt, ka parasti arfu spēlē jaunas sievietes. "Tas izskatās skaisti un eleganti, taču patiesībā arfas spēle ir ļoti smags darbs.

Viņām piecpadsmit gadus smagi jāpiepūlas, lai iemācītos spēlēt šo instrumentu, jāuztrenē kārtīgi muskuļi, lai pēc tam tas izskatītos viegli un eleganti. Ar ķeltu arfu gan ir citādi – to ir viegli spēlēt, jo stīgu spriegojums ir ļoti viegls, un, lai no instrumenta iegūtu skanējumu, lai liktu tam rezonēt, nav jāpieliek spēks.”

Mūziķis stāsta, ka iepazinies ar dokumentiem par arfas spēlēšanas tradīciju Vācijā vēl no 17. gadsimta. "No divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem saglabājušies arī daži arfas spēles skaņu ieraksti no Centrālās Vācijas un no Čehijas pierobežas. Tajos dzirdama bohēmiešu arfa.

Interesanti, ka šie muzikanti nespēlēja vācu tautas mūziku, bet sava laika, tā teikt, popmūziku – melodijas, ko cilvēki gribēja dzirdēt. Viņi brauca garu ceļu uz Minhenes "Oktoberfest" svinībām, Ķelnes karnevālu, lielajiem Leipcigas un Frankfurtes gadatirgiem, kur krodziņos spēlēja sava laika populāro mūziku. Un spēlēja pēc dzirdes, neizmantojot nekādas notis…"

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti