Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Ģerboņa aizsākumi datējami ar 1530. gadu, kad arfu par īru nacionālo simbolu pasludināja karalis Henrijs VIII, izlaižot monētas ar iekaltu arfas attēlu. Savukārt mūsdienu Īrijas ģerbonis tika apstiprināts 1945. gada 9. novembrī, par arfas prototipu izmantots konkrēts 14.–15. gadsimta instruments. Šī ir viena no retajām tā laika ķeltu arfām, kura saglabājusies līdz mūsdienām – arfai ir 36 stīgas, un tās konstrukcija ir veidota, ievērojot senās instrumenta būves tradīcijas. Šī arfa šobrīd atrodas Dublinas Trīsvienības koledžā, to sauc par Braiena Boru (Brian Boru) arfu – par godu slavenam īru karavadonim.
Leģenda vēsta, ka karavadonis spēlējis arfu pirms saviem karagājieniem, tostarp pirms savas pēdējās kaujas, kurā viņš tika nogalināts. Lai gan paša Braiena Boru arfas spēlēšanai nav nekādu vēsturisku pierādījumu, šī arfa tiek izmantota kā simbols, kas saistīts ar viņa vēsturisko personību.
Ķeltu arfa ir attēlota arī uz Īrijas eiro monētām, dažādiem valsts zīmogiem, emblēmām, Īrijas pilsoņu pasēm, tas ir arī viens no populārākajiem Īrijas suvenīriem. Ķeltu arfa atainota pat slavenā īru alus "Guinness" logotipā.
Kā šis instruments īsti nokļuva Īrijā? Ķeltiem pašiem ir leģendas, ka instrumentu viņiem dāvinājuši dievi, tomēr pastāv pieņēmumi, ka arfu pirms kristietības pieņemšanas no Ēģiptes kopā ar citām precēm atveduši feniķieši. Valda uzskats, ka pirmo arfu stīgas bija izgatavotas no zelta un sudraba stieples.
Ķeltu arfas rāmis, līdzīgi kā Baltijas jūras reģiona etnogrāfiskās kokles tipa instrumenti, parasti bija izgrebts no viena baļķa gabala. Tās izveidošanai izmantoti vītoli, papeles un alksnis. Arfas vienmēr tika bagātīgi izgreznotas. Tās bija dekorētas ar mozaīkām, perlamutru un pat dārgmetāliem.
Ķeltu arfas zelta laiki Īrijā bija viduslaikos, kad instrumentu popularizēja ceļojošie mākslinieki – bardi, kas nodarbojās ar dzejošanu, dziesmu izpildīšanu un stāstniecību. Visbiežāk arfists pavadīja savu dziedājumu vai piedalījās varoņteiku, seno stāstījumu izdziedāšanā. Viņi bija svarīga senās īru kultūras daļa, un uzdevums bija ne vien izklaidēt, bet arī nodot caur savu mākslu tautas mantojumu un vēsturi – mūzikas izpildījums un stāstījumi bieži bija saistīti ar īru mitoloģiju, vēsturi un dzīvi.
Kaut arī nacionālas arfas skolas vēl nebija izveidojušās, tieši Britu salu valstīs 14. gadsimtā parādījās pirmās liecības par arfas spēles apmācību. Arī šodien Īrijā var sastapt māksliniekus, kas seko šīm senajām tradīcijām, izpildot īru tradicionālo mūziku un dziesmas.
Interesants ir fakts, ka ķeltu arfu spēlēja nevis ar pirkstu galu spilventiņiem, kā to dara šodien, bet ar īpaši ataudzētiem nagiem. Tas skanējumam deva savdabīgu nokrāsu. Bet arfisti, kas bija nogrēkojušies, saņēma bargu sodu – viņiem apgrieza nagus…
Arfas zelta laikmets beidzās pēc ķeltu un britu apdzīvoto teritoriju iekarošanas. Tad tika izdots liels skaits aizliegumu, kuru mērķis bija izskaust vietējo iedzīvotāju kultūru. Viņiem nebija atļauts valkāt tautastērpus, izmantot tradicionālos simbolus, bija aizliegts spēlēt arfu, nereti viņu instrumenti tika sadedzināti.
Par spīti ierobežojumiem arfas spēles tradīcijas saglabājās un arfa kā simbols Īrijā mirdz vēl šodien.
