Šogad čempionātā piedalījās dalībnieki no 73 pasaules valstīm, un Latviju tajā pārstāvēja Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas ansamblis "Amber Strings". Mūsu jaunie mūziķi uz skatuves devās trīs reizes, un par katru reizi tika piešķirts starptautiskās žūrijas augstākais novērtējums – zelta medaļa.
Ansamblī muzicē 12 LMMDV 1.–4. kursa un 8.–9. klašu audzēkņi, lielākā daļa no viņiem kopā muzicē jau desmit gadus. Ansambļa pirmsākumi meklējami 2011./2012. mācību gadā, kad ansambļa muzicēšanas tradīcijas skolā atjaunoja skolotāja Beata Zariņa-Blaščinska. Ansambļa sastāvu sākumā veidoja astoņi vijolnieki un divi čellisti no 2. līdz 5. klasei. Pa šiem gadiem LMMDV stīgu ansamblis ir ievērojami audzis gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, patlaban tajā muzicē apmēram 40 jaunie vijolnieki, altisti un čellisti no 3. līdz 9. klasei. No 2015. gada no lielā ansambļa motivētākajiem jaunajiem mūziķiem periodiski tika veidots arī mazais sastāvs, kura dalībnieki iestudēja augstākas sarežģītības repertuāru, sāka piedalīties starptautiskos konkursos, un 2019. gadā ansamblis ieguva nosaukumu "Amber Strings" ("Dzintara stīgas"). No 2011. gada ansambļa dalībniekiem daži jau studē JVLMA, bet seši patlaban turpina mācības mūzikas vidusskolas stīgu instrumentu nodaļā un veido ansambļa "Amber Strings" pamatsastāvu.
Gan par to, kā sapņot un nepadoties, neatlaidīgi tiekties uz mērķi un rezultātā uzvarēt Holivudā, gan par to, vai muzicēšana skolas stīgu ansamblī rosina kļūt par profesionālu mūziķi, gan arī ansambļa panākumiem Amerikā un arī par to, kas skanēs 17. novembra koncertā, intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" stāsta ansambļa vadītāja Beata Zariņa-Blaščinska, kura to vada jau kopš 2011. gada, čella spēles skolotāja un LMMDV izglītības programmas "Stīgu instrumentu spēle" vadītāja Dita Barona, kura vienlaikus pilda arī ansambļa menedžeres funkcijas, kā arī ansambļa dalībniece un koncertmeistare Terēze Dārta Balode, kura ansamblī spēlē jau 10 gadus.
Inga Saksone: Savulaik vijolnieku ansambļi bija ļoti populāri. Šobrīd popularitāte ir mazinājusies, tomēr jūs, šķiet, esat atradušas kādu īpaši aizraujošu niansi šajā žanrā.
Beata Zariņa-Blaščinska: Stīgu instrumentus spēlējot,
bērniem jau no mazotnes būtu jāiemācās spēlēt ansamblī, un tas nav tik vienkārši, jo jāsadzird citi, jāprot saspēlēties, jāprot ieklausīties.
Bet ideja par šādu ansambli man savulaik radās tamdēļ, ka man pašai patīk šāda veida ansambļi. Un šis ansamblis nav gluži tikai vijolnieku ansamblis, jo šeit vijoles ir kopā ar čelliem. Kad braucām uz Ameriku, lai piedalītos olimpiādē, ar mums kopā bija vēl arī alts. Līdz ar to šāds ansamblis jau veidojas kā mazs stīgu orķestris, lai arī bez kontrabasa. Tas īpašais stīgu skanējums sasniedzams tikai ar tādu ansambli, kurā nav klavieru – kurā ir tikai stīgas. Man pašai ļoti patīk stīgu skanējums, un domāju, ka tas patīk arī šiem jauniešiem, kuri ansamblī spēlē jau desmit gadus: no kopumā divpadsmit dalībniekiem septiņi šajā ansamblī spēlējuši no otrās un trešās klases: Terēze mūsu skolu šopavasar jau pabeidza un nu mācās Latvijas Mūzikas akadēmijā. Visus šos gadus viņa bijusi arī ansambļa koncertmeistare.
Vai spēle ansamblī jauniešiem ir tāds kā papildu darbiņš, vai arī par to var dabūt atzīmi?
Beata Zariņa-Blaščinska: Par to var dabūt arī atzīmi. (smejas) Tas iekļaujas stundu sarakstā – tā ir ansambļa stunda. Bet, ja vēlamies iet uz kaut ko vairāk un sasniegt labākus rezultātus, ar audzēkņiem izdodas sarunāt satikties vēl papildus. Un šajā ansamblī piedalās tādi audzēkņi, kuri vēlas to darīt. It kā jau vijoļu mūsu nodaļā ir diezgan daudz, bet visi šajā izlases sastāvā nepiedalās.
Terēze Dārta Balode: Jau vairākus gadus – ceru, ka tagad runāju arī par pārējiem ansambļa dalībniekiem – piedalīšanās ansamblī vairs nebija saistīta ar atzīmi: runa bija par kopā spēlēšanu: īpaši, ja kaut kur piedalāmies.
Atzīme – tas tiešām ir pēdējais, par ko iedomājos.
Ļoti, ļoti jauki un interesanti ir kopā muzicēt kaut kur ārpus skolas. Šķiet, arī man radās mīlestība pret ansambli tieši tāpēc, ka tas nav tikai darbs, kas jādara tāpēc, ka jādara, bet tāpēc, ka tas ir kas tāds, kur citi nepiedalās: mēs varam paspīdēt kaut kur – gan citās valstīs, gan citā publikā!
Tātad koncertdarbība ir diezgan svarīga: cik bieži sanāk koncertēt un vai tieši koncerti ir galvenais stimuls?
Beata Zariņa-Blaščinska: Koncerti noteikti ir vislielākais stimuls. Tas prieks, kas gūts no klausītājiem, no zālē valdošās atmosfēras, arī vietām, kurās esam bijuši – tas tiešām ir varens stimuls! Līdz šim vairāk esam uzstājušies Liepājā, Lietuvā mums bija divi konkursi, bet vēl nebijām bijuši tik tālu kā šogad…
Nokļūt uz konkursu Amerikā: kas jāizdara pirms tam?
Beata Zariņa-Blaščinska: 2020. gadā piedalījāmies Uzlecošo zvaigžņu konkursā, ko rīko Mihails Kaziņiks: ja šajā konkursā iegūst pirmo vietu, iespējams, uzvarētāju uzaicinās uz Ameriku. Un tā tas tiešām arī notika! Mēs ieguvām pirmo vietu, un pēc kāda mēneša atnāca uzaicinājums, ka mēs varētu piedalīties Pasaules mākslu izpildītāju olimpiādē.
Kādus ansambļus šis konkurss vieno – kas tajā var piedalīties?
Beata Zariņa-Blaščinska: No instrumentālistiem tajā var piedalīties jebkurš, ja vien viņš ir izturējis šādu konkursu savā valstī un ieguvis tajā pirmo vietu vai "Grand Prix", kā nu kurā valstī. Ir reģionālie direktori, kuri uz Ameriku sūta visu uzvarētāju ierakstus, un tad amerikāņi izvēlas, kurus aicināt. Mēs šo uzaicinājumu tiešām dabūjām, un sākumā pat neticējām...
Konkurss notika Lielajā ģildē – tur mums bija Galā koncerts, kurā piedalījās visi, kas bija ieguvuši pirmās vietas, un jau tobrīd izskanēja varbūtība, ka mēs, iespējams, brauksim uz Holivudu. Tas mums likās tikai tāds sapnis, kas ar mums nekad nevarētu notikt.
Bet tad atnāca ielūgums, un bija ārkārtīgi liels prieks – nevaru pat aprakstīt, cik tas bija liels prieks, bērni vienkārši lidoja pa skolu!
Bet pēc tam saskārāmies ar pandēmiju, un vajadzēja atrast motivāciju, lai mēs vispār varētu noturēt šo ansambli: gribējām arī vēl kādu jaunu programmu apgūt, jo, gatavojoties šai olimpiādei, bija jādomā arī par cita rakstura programmu, jo olimpiādē jāpiedalās arī ar šovu. Tas nozīmē ne tikai spēlēšanu, bet arī kustības un tērpus. Tā nu 2020. gadā viss tā kā apstājās, un bija tāds iespaids, ka nekur nebrauksim. Bet šogad janvārī pēkšņi bija zvans no mūsu reģiona direktores Gaļinas Poltorakas, kura teica – gatavojamies, būs jābrauc! Bija liela cīņa par finansējumu: mēģinājām piesaistīt dažādus sponsorus, un pagāja diezgan ilgs laiks, līdz savācām nepieciešamos līdzekļus. Nemitīgi arī domājām, ko mēs no savas lielās programmas varētu izvēlēties ko tādu, kas būtu saistoši tieši olimpiādei. Izdevās, domāju, diezgan interesanti.
Kāda bija konkursa kārtība?
Beata Zariņa-Blaščinska: Varēja piedalīties piecās kategorijās, bet mēs piedalījāmies trijās: tā bija klasika, mūsdienu mūzika un brīvais stils.
Klasikas kategorijā atskaņojām Franča Šūberta "Bitīti" ar visu šovu – ar kustībām, bija diezgan interesanti. Brīvajā stilā izvēlējāmies kantrimūziku...
Drosmīgi uz Ameriku vest ko tādu!
Beata Zariņa-Blaščinska: Jā, bet izdevās diezgan labi! Mūsdienu mūzikā mums bija "Palladio", ko pasniedzām tehno variantā. Visās nominācijās ieguvām zelta medaļas. Vēl mums gan bija viens pārsteiguma moments: kādu nedēļu pirms braukšanas uzzinājām, ka būs ansambļu konkurss, kurā no visām valstīm piedalās lielie ansambļi – tur nedrīkstēja būt mazāk par divpadsmit cilvēkiem, un mēs taču esam tieši divpadsmit! Protams, gribējām tur piedalīties. Tajā bija arī kaut kas jāparāda, un izdomājām, ka mēs varētu parādīt valsti. Mums bija sarkanbaltsarkani tērpi, bija paredzēts arī parādīt Latvijas vārdu pašās beigās, mums bija arī mūzika tam paredzēta – spēlējām Paganīni variācijas, un tas arī bija interesants šovs: ar to mēs piesaistījām žūrijas uzmanību un arī pēc reakcijas zālē sapratām, ka esam pamanīti. Tur gan dabūjām sudraba medaļu, bet vienalga uzskatām, ka tas ir ļoti labi.
Terēze, runājot par Amerikas iespaidiem: kas no šī brauciena jau bija sagaidāms un kas bija pārsteigums?
Terēze Dārta Balode: Es daudz nedomāju, ko gribu sagaidīt: burtiski jutos kā kosmosā, kad uzzināju par braucienu. Protams, līdz tam bija smagi mēģinājumi un arī laiks kopumā bija ļoti smags, bet darbs bija jāieliek, lai gan joprojām neticēju tam, kas notiek.
Pat lidmašīnā sēžot, vēl nesapratu, kur mēs vispār braucam. (smejas)
Gribēju redzēt citu pasauli – un Amerika tāda arī ir.
Cilvēkiem tur patīk šovs: visa kā ir ļoti daudz, ļoti skaļi, un brīžam mums, kūtrajiem latviešiem, šķita mazliet neierasti, kaut mēs jau tā centāmies līst no ādas laukā… Bet beigās jau sanāca. Beigās jau mēs paši sev noticējām.
Bija ļoti interesanta organizācija – tur tas viss notiek pilnīgi citādāk. Bija labas un bija arī sliktas lietas, bet man ir ļoti liels prieks par to, cik daudz pozitīvu cilvēku mums bija apkārt – tik daudz pozitīvu emociju, tik daudz mīlošu vārdu, kas bija veltīti mums, sen nebiju izjutusi. (..) Biju tik priecīga par mums – ka tiešām cilvēkiem patīk, viņi nāk klāt un to arī pasaka. It īpaši, kad žūrija vēl pienāca pie mums – bez vārdiem, vienkārši priecīgi. Un tad arī bija tas mērķis – darīt tālāk. Jā, mēs patīkam, cik jauki! Ejam un darām, darām, darām.
Kādi kopumā bija šī konkursa dalībnieki – jūsu konkurenti?
Beata Zariņa-Blaščinska: Kopumā konkursā piedalījās 73 valstis, kuru vidū ir tādas, kas katru gadu veido konkursu, lai tikai uz šo konkursu aizbrauktu. Ir ļoti bagātas valstis, kuras katru gadu var atļauties parādīt lielākus sastāvus. Līmenis bija gan ļoti, ļoti augsts, gan vidējs. Visgrūtākais bija tas, ka mums bija jākonkurē ar populāro mūziku, un tas jau ir ļoti sarežģīti: esam akustisko instrumentu sastāvs un vairāk tomēr spēlējam klasiku – stīgu instrumentu mūziku. Tāpēc fakts, ka mēs tomēr varējām ar viņiem konkurēt – tas bija liels sasniegums!
Vai menedžerei pēc uzvaras šādā konkursā sākušās grūtās vai vieglās dienas?
Dita Barona: Šajā brīdī daudzi mūs vēlas dzirdēt, kas, protams, ir labi. Grūtāks bija pats sākums, kad sapratām – jā, vajadzētu braukt, bet
pavasaris bija ļoti smags, un visi, ar ko runājam par finansēm, teica – diemžēl ir Ukraina, ir bēgļi, ir karš un nauda ir pilnīgi kam citam paredzēta. Tas bija ļoti intensīvs periods. Tomēr pierādījām, ka arī stīgu instrumentu spēle var patikt!
Lai gan Liepājā populārāka ir populārā mūzika un mēs esam stipri akadēmiski, tomēr mums izdevās pārliecināt par to, ka arī šī mūzika var būt interesanta – to mēs izdarījām, sponsori mūs atbalstīja, tāpēc varējām aizbraukt. Šobrīd ir šādi tādi koncerti, kuros mums ir jāpiedalās, un mazliet lietu sakārtošana, kas prasa laiku. Bet ir ļoti liels gandarījums, ka jaunieši ir priecīgi par to, ko viņi ir sasnieguši, un tad jau ir vērts visu darīt arī tālāk.
Tāpat kā mācību koros un mācību orķestros, arī cita veida ansambļos gandrīz katru gadu ir cits sastāvs. Vai arī jūsu ansamblī kodols tik ļoti nemainās?
Beata Zariņa-Blaščinska: Šis ansamblis ir veiksmes stāsts, jo, sākot no 2011. gada, septiņi audzēkņi no kopumā divpadsmit ansamblī patiešām spēlē visus desmit gadus. Šie bērni pabeidza pamatskolu, tad iestājās vidusskolā un turpināja muzicēt, un nu jau mazie izauguši par lielajiem. Līdz ar to ansambļa sniegums ir pilnīgi cits nekā vēl 2015. gadā vai 2017. gadā, kad saņēmām pirmos "Grand Prix" Lietuvā. Bērni bija daudz jaunāki, tomēr jau kaut ko varēja sasniegt! Iestājoties vidusskolā, izveidojās šis "Amber Strings". Šogad skolu pabeigs seši no septiņiem. (..) Tad arī ansamblis pilnībā mainīsies – no vecā sastāva paliks tikai trīs.
Šķiet, ka spēle ansamblī varētu būt viens no priekšnoteikumiem kādam, kurš šaubās par to, vai turpināt spēlēt savu stīgu instrumentu arī tālāk.
Beata Zariņa-Blaščinska: Domāju, ka spēle ansamblī bijusi ļoti liela motivācija vairākiem bērniem – daži 8. klasē vēl šaubījās, vai ies tālāk, bet ansamblis viņus saturēja.
Terēze, kāds ir tavs gadījums?
Terēze Dārta Balode: Jā, man ir pilnīgi precīzi šis gadījums! Kad astotajā klasē beidzu mūzikas skolu, gads bija brīvs. Sākumā likās – pietiek, negribēju nekur iet, likās – ir labi, kā ir, paldies, sāksim citu dzīves posmu. 9. klases otrajā semestrī vēl mazliet turpināju iet uz ansambli, paspīdēja iespēja braukt uz Vāciju ar to uzstāties, un tas bija pieturpunkts, kad sapratu – es to gribu, ir forši!
Man patīk muzicēt, man patīk kopā būt un kaut kur aizbraukt, un gribu, lai šādu iespēju ir vēl vairāk, lai ir motivācija.
Protams, nav jau tā, ka motivē tikai iespēja kaut kur aizbraukt, bet tas ir ļoti liels pieturas punkts. Kad atbraucu atpakaļ, sapratu – vēlos palikt ansamblī un strādāt.
Kas būs dzirdams 17. novembra koncertā?
Beata Zariņa-Blaščinska: Būs mūsu pamatprogramma, ko atskaņojām desmitās dzimšanas dienas koncertā, kas šopavasar notika Liepājā: būs gan nākuši klāt divi jauni skaņdarbi. Bet pašās koncerta beigās atskaņosim visu Amerikas programmu – ar visu šovu!
Dita Barona: Programma veidota tā, lai būtu klasika – gan Hendelis, gan Haidns, gan Bahs. Un tad arī tāds tā kā neliels ceļojums pa pasauli – Itālija, Ungārija, Spānija, Francija, dažādu tautu komponistu skaņdarbi. Tad mazliet no latviešu mūzikas un tad šovs.
Tomēr šie skaņdarbi nav rakstīti tieši šādam ansamblim: jūs spēlējat aranžējumus, vai ne?
Dita Barona: Jau divdesmit gadus kopā ar Beatu un vēl pianisti Līnu Andrejevu spēlējam "Liepājas trio" sastāvā, līdz ar to uzkrājusies ļoti liela koncertpieredze. Domājot par repertuāru jauniešiem, Beata izvēlas, un tad mēs, pirmkārt, pašas kārtīgi izspēlējam visas partijas un izpētām, ko un kā var pierakstīt, un tad kopā arī veidojam aranžējumu. Principā jebkurš no šiem skaņdarbiem ar ļoti retiem izņēmumiem ir veidots vai nu no kvarteta, vai no kamerorķestra, vai pilnīgi cita sastāva skaņdarbiem, bet jā – visi ir aranžējumi.
