Mūzika kā rīks, lai saprastu cilvēku domas
Kad internetā skatos Žila profesionāli filmētās intervijas ar Pēteri Vasku, Reini Zariņu, Andri Dzenīti un citiem mūziķiem, vēl nezinu, ka tās uzņemtas simtgadīgā namiņā Asaros, kur Žils nu jau vairākus gadus mīt kopā ar sievu Māru Delesu-Vēliņu.
Virtuvē omulīgi smaržo pēc kafijas, un turpat netālu jau arī ir nelielā telpa ar ērtiem krēsliem un baltiem grāmatplauktiem fonā, ko atpazīstu no intervijām.
Izrādās, šis ir Māras darba kabinets. Viņa ir zinātniece un pasniedz matemātikas statistiku Tartu Universitātē. Žilam ir grāds filozofijā un psihoanalīzē, un mūzikai viņu abu dzīvē ir ļoti svarīga loma.
"Mūzika man ir veids, kā piedzīvot pasauli emocionāli un kā izpaust savas emocijas – piemēram, dziedot koros, spēlējot kādu mūzikas instrumentu, piedzīvojot emocijas koncertos. Mūzika man ir ļoti svarīga," teic Māra Delesa-Vēliņa.
"Ja esi psihoanalītiķis, mūzika ir vajadzīga, lai saprastu, nevis ko cilvēki saka, bet ko viņi ar to domā. Varbūt pamainās tikai balss tonis – tāpēc ir jāspēj sadzirdēt mūziku tajā, kā cilvēki runā. Un, ja esi mūziķis vai skaņu inženieris, tev ir vajadzīgas psiholoģijas zināšanas, jo apkārt ir daudz neirotisku cilvēku," piebilst franču psihoanalītiķis.
Projekts "Vienā balsī" ir Žila Delesa-Vēliņa ideja, bet Māra daudz palīdz tehniski, tai skaitā tulko intervijas no latviešu uz franču valodu, ja Žila sarunbiedri jūtas ērtāk, runājot latviski.
"Pats brīnišķīgākais ieguvums man personīgi ir iepazīt visus šos lieliskos mūziķus. Neesmu muzikologs un nekad neesmu mēģinājusi analizēt mūziku racionāli. Kaut kādā ziņā man bija atklājums, ka mūzika – atvainojos visiem komponistiem par savu atklātību – nav tāpat vien! Tam vienmēr aizmugurē ir milzīgs stāsts, no kurienes tas ir radies," atzīmē Māra.
Šos stāstus Žils Deless-Vēliņš grib zināt līdz smalkumiem: viņa intervijas ar latviešu mūziķiem nereti ir vairāk nekā stundu garas, pirms tām viņš daudz un ilgi klausās viņu mūziku un ar sarunbiedriem dalās savās sajūtās par to.
Piemēram, interviju ar komponisti Gundegu Šmiti viņš sāk ar stāstu, ka viņas mūzika viņam atgādina impresionistu gleznas, un komponiste atzīst, ka tas ir trāpīgs vērojums.
Vēlāk ieteikuma vēstulē Žila projektam "Vienā balsī" Gundega Šmite to sauc par labāko interviju savā komponistes pieredzē un pašu projektu – par vērienīgu ieguldījumu latviešu laikmetīgās mūzikas popularizēšanai starptautiskā mērogā. Žils uzskata, ka šādas sarunas un domāšana par mūziku ir vērtīga jebkuras jomas profesionālim: "Attiecību veidošanas kultūrai mūsdienās pievērš arvien mazāku uzmanību. Tas mani uztrauc, jo domāšana ir process, kas prātā savieno vienu lietu ar otru, un tur dzimst radošums un atklājumi. Tu nevari būt tikai zinātnieks, tev ir vajadzīga kultūras pieredze. Filmā "Openheimers" galvenais varonis saka: notiek tik daudz revolūciju fizikā, mākslā, psihoanalīzē… Tāpēc Openheimers kļuva par to, kas viņš bija."
Daudzi klausītos, ja vien zinātu, ka tas eksistē!
Lai gan Žils nenāk no mūziķu ģimenes, tā viņu aizrāvusi jau kopš bērnības, "mūzika" bijis trešais vārds aiz "mamma" un "tētis". Tāpēc saviem sarunbiedriem – Latvijas mūziķiem – viņš beigās jautā par viņu pirmajām atmiņām saistībā ar mūziku: "Tas man ir personisks jautājums. Pēteris Vasks atbildēja, ka visspilgtākā viņa bērnības atmiņa par mūziku ir Vāgnera opera "Tanheizers" 1958. gadā, kuras apmeklējumā viņš sapratis, ka mūzika viņa dzīvē būs pats galvenais. Man pašam ir tik līdzīgas atmiņas, pētot vinila plates vecvecāku mājā! Man bija mistiska atklāsme, klausoties "Tanheizera" Svētceļnieku kori! Tas tikai apliecināja manu sākotnējo tēzi par mūzikas universālo dabu. Pēteris Vasks ir tieši mana tēva vecumā, tikai mans tēvs neko nesaprot no mūzikas. Tāpēc iespēja parunāties ar kādu šajā vecumā, kurš ir tik izcils skaņradis un tik laipns cilvēks, man bija kā terapija. Jā, mans tēvs nepriecājās par to, ka māku spēlēt ģitāru, bet manas sievas tēvs reiz sacīja, ka tas ir tik lieliski, ka es radu mūziku. Lai gan viņš pats nav mūziķis, bet būvē mājas. Tāpēc es savam uzvārdam pievienoju "Vēliņš", jo sievas tēvs man kļuva par tādu kā adoptēto tēvu, kurš mani saprot."
Arī par viņa iepazīšanos ar latviešu mūziku Žilam ir personisks stāsts.
"Pirmais, ko dzirdēju no latviešu mūzikas, bija Jēkaba Jančevska dziesma "Atsalums" – tas bija dienā, kad iepazināmies ar Māru. Tas bija hipnotizējoši, jo šajā skaņdarbā satiekas elementi gan no tautas, gan laikmetīgās mūzikas.
Atceros, ka tobrīd pie sevis domāju – daudziem patiktu šo skaņdarbu klausīties, ja vien viņi zinātu, ka tas eksistē! Man šķiet, ka mums Francijā daudziem ir stereotips, ka laikmetīgā mūzika var būt tikai post-seriāla vai izklausīties kā Pjēra Bulēza skaņdarbi, kas balstās disonansē. Tas, protams, ir interesanti, bet ir arī cita veida laikmetīgā mūzika. Tā nu es turpināju iepazīt bagātīgo Latvijas kormūziku un pamazām atklāju arī simfonisko – piemēram, Pētera Vaska stīgu simfoniju "Balsis", kas ir īsts dabas un radīšanas attēls mūzikā un man saistās ar domāšanu, kas ir latviešu kultūras un mantojuma pamatā."
Gan Jēkabs Jančevskis, gan Pēteris Vasks tagad bijuši Žila Delesa-Vēliņa intervijās. Abi ērtāk jutušies, runājot latviešu valodā, ko Žils vēl pilnībā nepārvalda, tāpēc Māra palīdzējusi ar tulkojumu. Līdzīgi bijis arī ar komponistiem Andreju Selicki un Maiju Einfeldi, kuru Žils piemin, kad jautāju, kā uzrunātie reaģē uz šādu mazliet neparastu sarunas piedāvājumu: "Daži uzrunātie sākumā bija mazliet atturīgi. Varbūt viņiem bijusi kāda nelāga interviju pieredze… Tāpēc vajadzēja iegūt uzticību. Piemēram, Maija Einfelde bija aizkustināta par interesi, bet nevēlējās tikt filmēta. Es to respektēju. Viņa allaž pret sevi ir ļoti kritiska – līdz tam, ka viņa ir pat iznīcinājusi kādas savas kompozīcijas. Tāpēc man bija liels gandarījums, kad viņa teica: Žils bija izvēlējies intervijai ļoti labu mana darba fragmentu, klausījos un secināju, ka tas vispār ir diezgan labs!"
"Reizēm es sarunbiedru atbildes pilnībā saprotu tikai tad, kad transkribējam, tulkojam un montējam interviju.
Tāpēc saruna ar Andreju Selicki man bija savā ziņā brīnumaina – es jutu saikni, kam netraucēja valodas barjera. Esmu pavadījis daudz laika, iedziļinoties pareizticībā, lai piekļūtu tuvāk viņa pasaulei, un vairākas reizes viņš man teica – tas ir svarīgs jautājums, paldies!" atceras psihoanalītiķis.
Visu dara pats
Mūziķus, ko uzrunāt intervijai, Žils Deless-Vēliņš izvēlas subjektīvi – patīk viņu mūzika un izpildījums, gribas parādīt ārzemju publikai plašu latviešu laikmetīgās mūzikas ainavu. Pirmajā "sezonā", kā Žils to sauc pēc analoģijas ar seriāliem, viņš "YouTube" publicējis deviņas sarunas – mazliet atbalstījusi Amerikas latviešu apvienība, bet faktiski Žils visu darījis brīvprātīgi. Tuvākajā nākotnē viņš plāno vēl sešas vai deviņas intervijas – atkarīgs, vai izdosies tikt pie Kultūrkapitāla fonda atbalsta.
Lai vairs nebūtu jāaizņem sievas darbistaba, nākamajām intervijām Žils Deless-Vēliņš iekārtojis vietu pirts ēkā blakus mājai un labprāt man to parāda. Fonā plaukti ar grāmatām, komponistu Šostakoviča un Ligeti fotogrāfijām, divi krēsli, profesionālas gaismas, mikrofoni un vairākas kameras. Jautāju, kā Žils tiek galā visu šo aprīkojumu.
"Nospiežu visas podziņas, tad pats sēžos kadrā un intervēju. Jā, es visu daru pats. Man virs kamerām būs jāpieliek sarakstiņš ar obligāti izdarāmajām lietām, citādi es esmu kā tāds pilots, kurš sāk vadīt lidmašīnu un tad atceras, ka kaut ko ir aizmirsis. Kāds mans draugs teica: bet tas taču ir trīs vai četru cilvēku darbs! Jā, tāpēc man tas ir diezgan stresaini.
Gatavojoties intervijām, es cenšos noklausīties gandrīz visu konkrētā komponista mūziku, kas ir pieejama. Ar dažiem no viņiem esmu "izaudzis", kopš pārcēlos uz dzīvi Latvijā.
Tādi skaņdarbi kā Pētera Vaska stīgu simfonija "Balsis" vai dziesma "Zīles ziņa" man bija liels šoks. Intervējamie mēdz būt pārsteigti: ā, tu tiešām esi klausījies mūsu mūziku! Jā, tas ir mazākais, ko varu darīt! Un man tas patīk!"
Intervijas Žils papildina ar sarunbiedru komponētās mūzikas vai izpildījuma fragmentiem, fotogrāfijām, video. Ierakstus sūta kontaktiem Francijā un citās valstīs. Ielauzties pārsātinātajā informācijas tirgū gan neesot viegli, tomēr Žils priecājas, ka kāds radio raidījums Francijā, kura analogs Latvijā varētu būt "Orfeja auss" Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā, reiz atskaņojis viņa sarunu ar Pēteri Vasku un analizējis viņa skaņdarbu "Tālā gaisma".
Peldēties visā, kas interesē
Kādi ir Žila tālākie sarunu plāni? "Es jau esmu ierakstījis interviju ar vijolnieci Magdalēnu Geku, tā ir pagaidām vienīgā intervija manā dzimtajā franču valodā. Gribu nointervēt Artūru Maskatu, kurš man atgādina tādu kā Latvijas Antonu Brukneru. Viņam ir kosmisks skatījums uz lietām! Redzēsim, vai man ir taisnība vai nē. Tāpat es labprāt uzrunātu Georgu Pelēci, kura mūzikā ir daudz maiguma."
Sarunas beigās saku Žilam Delesam-Vēliņam, ka viņš šķietami peldas mūzikā. Viņš labprāt piekrīt: "Jā, es peldos visā, kas mani interesē. Tā ir vērtība un problēma reizē. (smejas) Kad es rakstīju disertāciju filozofijā, varēju "uzsēsties" uz konkrēta autora un lasīt pilnīgi visu, ko viņš rakstījis. Citādi taču nevar iegūt pilnu priekšstatu!"
Līdzās mūziķu intervēšanas hobijam un psihoanalītiķa pamatdarbam Žils Deless-Vēliņš arī spēlē ģitāru un komponē. Aprīlī viņš būs starp Latvijas mūziķiem, kas piedalīsies Tallinas Mūzikas nedēļā. Virs jaunās interviju telpas iekārtota viņa studija, kurā ir vismaz sešas ģitāras un ierakstu aprīkojums. Žila paša mūzika būtu jau citas sarunas tēma, bet noskaņai viņš piekrīt mazliet paimprovizēt.
Latvijas komponistu ceļi uz pasauli
Vēlāk, atgriežoties Rīgā, sazinos ar Latvijas Mūzikas informācijas centru, kura viens no darbiem ir apkopot un sniegt informāciju par Latvijas mūziku pasaulē. Centra vadītājs Egīls Šēfers par Žila Delesa-Vēliņa intervijām ir lietas kursā.
"Tā ir brīnišķīga iniciatīva," viņš saka. "Jo dažādākos rakursos un no plašākām perspektīvām mēs varam pastāstīt par mūsu radošajām personībām, jo labāk. Man gan uzreiz jāsaka, ka tas nekādā veidā neaizvieto ilgu, metodisku darbu, kas jāveic, lai informācija par komponistiem būtu pieejama. Piemēram, mūsu datubāzē ir informācija par vairāk nekā 27 tūkstošiem skaņdarbu – kādas ir instrumentācijas, kad tie ir pirmatskaņoti, kur var dabūt notis, kādi ir ierakstu paraugi, video paraugi. Tāpat par radošām personībām, komponistiem, mūziķiem – mums viņu ir vairāk nekā tūkstotis. Bet šajā gadījumā ir interesanti, ka tas ir personisks vēstījums un tas nāk no cilvēka, kuram varbūt nav mūsu Latvijas stereotipu."
Šēfers sola iekļaut Žila veidotās intervijas komponistu datubāzē, tāpat kā, piemēram, Komponistu savienības veidoto sarunu ciklu "Komponists tuvplānā" un citas intervijas, kas ļauj tuvāk iepazīt skaņražus un viņu personiskos stāstus.
"Protams, tas ir interesanti un vērtīgi, tomēr mūsu pieredzē lielākā vērtība mūzikas popularizēšanā nāk no tradicionāliem kanāliem. Piemēram, ja viens latviešu komponista skaņdarbs noskan BBC Radio 4 un to noklausās seši miljoni klausītāju vakara programmā, kur Valsts akadēmiskais koris dzied latviešu valodā mūsu izdoto ierakstu, tad tas sasniedz daudz vairāk. Un, ja vēl tur ir klāt kompetenta kritiķa vērtējums… Tas ir tas, uz ko mēs galvenokārt fokusējamies un liekam galvenokārt enerģiju. To mēs tiešām redzam: tas princips, ka sākumā komponistam ir ieraksts, ir pieejamas notis – tas ir tas ceļš, kā viņa darbs var "aiziet". Jo tas ir tas, ko primāri meklē."
