Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Tā parasti tomēr ir salīdzinoši īslaicīga – visbiežāk pieskaņota attiecīgajā brīdī dominējošajam akordam / harmonijai, bet var būt arī ilgāka.
Pianistu aprindās klīst spoku stāsts par studentu, kurš labi iemācījies Mocarta sonātes tekstu, bet nospēlējis visu skaņdarbu uz viena pedāļa…
Radies skaņu jūklis, putra, bezjēdzība. Vai tā bijusi tehniska kļūme, vai medicīniskas iedabas negadījums (spazmas, krampji), vai arī demonstratīvs izlēciens – par to vēsture klusē…
Bet mūsu uzmanībai šodien runa par ko pavisam citu. Par klavierēm, kurām ir ne tikai parastā klaviatūra, bet arī pedāļu klaviatūra ar savu nošu tekstu. Pirmās ziņas – bet tikai ziņas – par to figurē jau no 15. gadsimta, kad nekādu klavieru šī vārda īstajā nozīmē vēl ne tuvu nebija, bet bija vajadzīgs instruments, lai mācītos un vingrinātos ērģeļspēlē. Pirmais saglabājies instruments arī ir ar galvenokārt tehnisku iedabu – tās ir 1760. gadā būvētās pedāļklavieres, kas glabājas Leipcigas mūzikas instrumentu muzejā, esmu tās redzējis un aptaustījis… Tomēr ap šo laiku interese par šādu muzikālu kentauru pakāpeniski aug. Par kentauru es to nosaucu tālabad, ka
patiesībā tas ir divu instrumentu apvienojums. Vienkāršības un skaidrības labad – būtībā tās ir divas klavieres (flīģeļi) viena virs otrām, un apakšējās spēlējamas ar pedāļu palīdzību, līdzīgi kā ērģeles. Arī skaņu apjoms / diapazons šīm apakšējām ir apmēram trīs reizes mazāks nekā pamatklaviatūrai.
Apakšējās klavieres var tikt izvietotas uz grīdas, bet tām klāt / virsū uzbūvētais otrs instruments parasti pacelts uz tādiem kā pīlāriem. Ir arī instrumenti, kur abi instrumenti ir uz savām kājām, tikai ar atšķirīgu fizisko augstumu. Katrā ziņā tie ir stacionāri būvējumi.
Nevajadzētu iedomāties, ka tā ir vienkārši ekstravagance: vairāki vai pat daudzi komponisti izmēģinājuši spēkus šāda instrumenta apguvē. Viens no pirmajiem šajā ziņā bija Roberts Šūmanis, kurš ap 1845. gadu sacerējis vairākus darbus modīgajam štrumentam, tostarp Sešas fūgas par BACH tēmu (arī vēlāka versija īstām ērģelēm).
Figurē arī Ferencs Lists, Šarls Valentīns Alkāns, Šarls Guno, Kamijs Sensānss… Šarls Guno, šķiet, bijis īpaši aizrautīgs instrumenta bīdītājs. Viņš sarakstījis gan Klavierkoncertu, gan Rumāņu deju (ar orķestri), gan Fantāziju par Krievijas himnu "Bože, carja hraņi" (ar orķestri)…
Pavisam Vikipēdija mums ziņo par 20 komponistu izlasi, kuri veltījuši uzmanību šādām pedāļklavierēm. Un – diezgan negaidīti – 10 no tiem ir mūsdienu autori. To vidū iezīmējas Ennio Morrikone un viņa dēls Andrea Morrikone. Ar skaņierakstiem gan ir diezgan švaki. Daži esošie skan diezgan jocīgi, itin kā viegli deformēti vai ar atskaņojušos, nedaudz ķērkstošu skaņu.
