Ingvilda Strautmane: Mans pirmais jautājums – kāpēc tev ir vārds Vaida?
Vaida Vovere: Mana mamma, pēc mācībām piestrādājot Dānijā, iepazina vienu meiteni, kuru sauc Vaida. Tad, kad es piedzimu, viņa uz mani skatījās un domāja, kā saukt. Bija varianti – Katrīna vai Evelīna. Pirms braukšanas viņa paskatījās kalendārā, ja nu kaut kas cits ienāk prātā, un ieraudzīja, ka latviešu vārda dienu kalendārā ir vārds Vaida. Viņa izdomāja – lai iet! Man liekas, viņa neapdomāja, ka šim vārdam ir tādas asociācijas, kā, piemēram, "Vaida, ko tu vaidi?" vai "izbeidz vaidēt", vai Vaidu Vaira no "Harija Potera" un viss pārējais, ar ko man jaunības dienās vajadzēja sadzīvot. Taču es šo vārdu esmu ļoti iemīlējusi un priecājos, ka mani nesauc Katrīna vai Evelīna. Es domāju, ka tad man varbūt nebūtu tik interesanta dzīve. Arī tas, ka vārds ļoti labi saskan ar uzvārdu – Vaida Vovere ir tāds stiprs "v".
Ingvilda Strautmane: Tā agrā jaunība tev pagāja Rīgas Doma kora skolā?
Vaida Vovere: Četrus gadus, tieši vidusskolā, tur mācījos Mūziklu nodaļā. Pašā sākuma mācījos Jūrmalā, bet pamatskolas laikā Jelgavas 4. vidusskolā kora klasē, tur dziedāju korī "Spīgo".
Ingvilda Strautmane: Pēc tam, kad jūs Rīgas Doma kora skolā iestudējāt Kārļa Lāča mūziklu "Pūt,vējiņi!", tevi nesāka saukt par Baibu?
Vaida Vovere: (smejas) Jā, ik pa laikam mani sauc par Baibu un saka, ka es ļoti atgādinu Baibu, varbūt reizēm pat pārāk. Taču, spēlējot Baibu, es atradu tik daudz atšķirību ar šo tēlu, ka es vispār neteiktu, ka sev kaut drusku atgādinu Baibu. Kad spēlēju – jā, protams, bet Baiba un Vaida – tur ir pretēji.
Zigfrīds Muktupāvels: Vēl mācoties taviem skolasbiedriem vienmēr tika prasīts, ko tad jūs darīsiet pēc skolas beigšanas, jo muzikālā teātra mums nav. Vai tu šobrīd esi atradusi kādu virzienu? Koncerts "Vārsmas" parāda to, ka ne tikai muzikālais izpildījums ir tavā interešu lokā, tu esi sākusi gan rakstīt, gan interesēties par tēlotāju mākslu. Vai tu vēl meklē sevi vai arī šis jau ir viens no variantiem?
Vaida Vovere: Es esmu nonākusi pie domas, ka nav tik ātri jāizvēlas konkrētais atzars. Es zinu, ka mani kolēģi, kas jau ir absolvējuši, meklē savus virzienus. Lai caur kādiem strupceļiem vai novirzīšanās brīžiem ietu, viņi tāpat atrod savu ceļu, jo Mūziklu nodaļa ieliek lielisku pamatu gan spēt performēt, gan vispār izprast mākslu, kultūru. Manās acīs tas viss ir viens, es vienkārši gribu būt daļa no tā. Dzeja man nāk pati, man šķiet, un tāpat arī ar mūziku – brīžiem tā man nāk pati, bet pie aktiermeistarības man ir jāpiestrādā. Es cenšos būt tajā visā iekšā tik ļoti dziļi, cik es spēju. Man vēl ir laiks visā ierušināties padziļinātāk. Es nezinu, vai es varu tā izvēlēties [kaut ko vienu].
Ingvilda Strautmane: Vai tā ir tāda renesanses cilvēka esība?
Vaida Vovere: Tiešām, jā – ka mākslinieks automātiski ir multimākslinieks.
Es tiešām uzskatu, ka tas, ka es rakstu, neatņem no manis kā izpildītājas. Jo tas, ka es spēju iztēloties un radīt kaut ko no sevis – tā jau ir tā tēla veidošana. Arī tas, ka es spēju iejusties lomās, man palīdz tekstu lasīt dziļi un izjusti,
tāpēc es tekstu izprotu citādāk. Tās visas lietas viena otru papildina un bagātina, un nevar jau izvēlēties kaut kādu vienu ceļu. Māksla ir māksla, visa māksla ir viena māksla.
Zigfrīds Muktupāvels: Par "Vārsmām" – kā piedzima ideja, kā tas vispār notika? Tu aizgāji uz Vācieša muzeju un teici – esmu tāda un tāda, man ir "Vārsmas" un domubiedri?
Vaida Vovere: Tas iesākās tieši starp pirmajiem diviem pandēmijas viļņiem, kad bija "Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārais konkurss". Es tajā piedalījos, esot otrajā vai trešajā kursā. Bija pa dienu jāpadzīvojas Ojāra Vācieša muzejā un jāuzraksta kāds dzejolis, iedvesmojoties no viņa dzejoļiem. Es tur biju kopā ar pianistu, kurš bija arī koncertā "Vārsmas" – ar Gati Breijeru. Visu to dienu mēs tik apgaroti dzīvojāmies pa muzeju, pa šīm dzīvojamām telpām, kas ir bijušas Ojāram Vācietim. Tajā konkursā es arī uzvarēju, un tas bija man pirmais pierādījums, ka varbūt es kaut ko arī labi rakstu, nevis tikai savam priekam un pašizpausmei. Sanāca palikt kontaktā ar muzeja darbiniecēm. Līdzko es sapratu, ka es ne tikai vēlos taisīt koncertu, bet varu arī saņemties to izdarīt, tad Ojāra Vācieša muzejs bija visloģiskākā vieta, kur to darīt. Tur ir ļoti skaisti, it īpaši vasarā, skatoties pa logu uz ābeļdārzu. Man šķita, ka tā ir vieta atbilstoša "Vārsmām".
Ingvilda Strautmane: Tu teici, ka tev dzeja nāk. Jaunā Rīgas teātra izrādē "Ziedonis un Visums" ir epizode par dzejoli, kas skrien kā pele un vai tu to noķer vai ne, bet tu, man šķiet, liec nopietnus slazdus tām dzejoļu pelēm.
Vaida Vovere: Tā slazdu lieta varētu būt. Šobrīd es esmu "Literārās akadēmijas" meistardarbnīcās, kas iet veselu gadu katru otro nedēļu. Es apgūstu dažādas tehnikas, kā dzejoļus var rakstīt. Tas, pie kā es esmu nokļuvusi –
dzeja man ir dzīvošanas blakusparādība, blakusprodukts: tu elpo un izelpo ogļskābo gāzi, tu uzņem dzīvi un izdali dzejoļus.
Protams, ir jautājums par to, kā dzejoļus pēc tam apstrādāt, apčubināt, apkopt, lai tie tiešām dzīvo arī ārpus tevis, ne tikai tavās pierakstu burtnīciņās. Jā, slazdus es noteikti lieku, un es arī strādāju pie tā un mācos, kā tad, kad dzejolis ir manī ieperinājies, kad tas tur dzīvojas, deg un liek visam iekaist, jo tam vajag tikt ārā, man to no sevis ārā izvilināt un uzlikt uz papīra.
Zigfrīds Muktupāvels: Un kā ar mūziku? Vai līdzīgi?
Vaida Vovere: Kaut kādā mērā man ar to sākumā gāja ļoti grūti. Rīgas Doma kora skolā bija mācības aranžijā un kompozīcijā pie Jēkaba Jančevska. Tajā laikā es vēl domāju, ka nekad dzīvē nerakstīšu mūziku, ka es neesmu pietiekami talantīga, es no tā vispār neko nesaprotu. Taču uz stundām jāiet. Laikam tas, ka katru nedēļu tev ir kaut kas jāuzraksta, tev ir kaut kā jāpaturpina, man palīdzēja saprast, ka es varbūt tomēr kaut ko varu uzrakstīt. Sākās pandēmijas laiks, kad arī Rīgas Doma kora skolā viss bija attālināti, un tad kompozīcija man pietuvinājās dzejas rakstīšanai ar kaut kā izvadīšanu, ar sevis mierināšu – man ir dziesma un man tā ir jāizdabū ārā.
Tu piesēdies pie klavierēm, trīs stundas plakšķini trīs akordus un mēģini atrast, kā tai dziesmai iznākt ārā un slazdā iekrist.
Ingvilda Strautmane: Vai tie domubiedri, kas bijāt mūzikas un dzejas koncertā "Vārsmas", turpināsiet sadarboties?
Vaida Vovere: Es tiešām ļoti vēlētos, lai mēs varētu turpināt sadarboties. Ir maziņš apgrūtinājums, jo liela daļa no viņiem ir tik tikko aizbraukuši skolas gaitās pa visu Eiropu. Daži no viņiem ir pirmajā, daži jau otrajā kursā, katram ir sava jaunā vide, skola. Protams, es ar viņiem ļoti vēlos sastrādāties, jo viņu (lielākoties džeza mūziķu no Rīgas Doma kora skolas) pasaules un mūzikas uztvere ir tik plaša, ka es vienmēr varu no viņiem smelties. Es viņiem iedodu notis, pasaku, ko es gribu dzirdēt un viņi tur pieliek sevi. Tas tikai un vienīgi bagātina un apauž mūziku. Protams, tur visam ir klāt liela šprice loģistikas, kas no manas puses ir jāpieliek, lai visus atkal savāktu kopā, bet es domāju, ka "Vārsmas" noteikti notiks vēlreiz un jau citādākas, varbūt mazliet briedušākas.
Ingvilda Strautmane: Latvijā?
Vaida Vovere: Jā! Var jau arī tūri, bet to pēc tam. (smejas)
Zigfrīds Muktupāvels: Es izlasīju, ka tev ir dziesmu cikls, kas tapis, iedvesmojoties no Jaņa Rozentāla gleznām, un vēl skaņdarbs, kam klāt ir arī laikmetīgā deja. Vai tu mēģini aptvert visu? Vai viss tevi iedvesmo?
Vaida Vovere: Jā.
Mācoties Mūziklu nodaļā, tu kaut kādā mērā dari visu – tu dziedi, tu dejo, tu spēlē teātri, tu arī ej krosiņu skriet Uzvaras parkā. Tā ir visa darīšana, un, visu darot, tu iepazīsties ar cilvēkiem, kas ir tajās mākslās.
Es iepazinos ar laikmetīgās dejas dejotājiem. Redzot, kā viņi uztver mūziku – dejotājiem tā ir pilnīgi cita pasaule, viņi vienkārši dzird, jūt, viņiem nav mūzikas teorijas, kas mums ir tik iedzīta –, es gribēju viņus iekļaut kādā no saviem darbiem. Tas bija darbs "Akmeņi", kas man pašai atnāca kā mīts par cilvēka rašanos; manā pasaules uztverē cilvēks ir izšķīlies no akmens kā cālītis no olas. Dejotāji tapa par akmeņiem un radās tāda kā deja. Es noteikti redzu, ka mana mūzika ir ne tik ļoti tikai mūzika, kā kaut kas audiāls, vizuāls, kaut kas, kas iet plašumā. Varbūt kādreiz arī kāds mūzikls varētu tapt no tā. Tur, protams, atkal loģistikas šprices kādas 15, bet, skatoties nākotnē, tas noteikti būtu kaut kas, ko es ļoti, ļoti gribētu.
Ingvilda Strautmane: Varbūt tu sevi redzi, studējot režiju?
Vaida Vovere: Varbūt! (visi smejas)
Zigfrīds Muktupāvels: Vaida iepleta acis no idejas. Es saprotu, ka tava nākotne joprojām ir pilna ar entuziasmu, ar radošumu...
Ingvilda Strautmane: ... ar jautājumiem.
Zigfrīds Muktupāvels: Kāpēc mēs prasām? Mēs jau tādi veci cilvēki, mēs jau esam noformējušies. Vai tev ir kādas konkrētas lietas, piemēram, pensiju plāns jāpilda?
Vaida Vovere: Es gribētu kaziņas. Tas ir mans pensijas plāns. (visi smejas) Līdz tam viss iet ar plūsmu, viss mainās. Viens ir, ko tu pats vari izdomāt, bet ir lietas, ko pasaule neļauj. Laikam ar savu pagājuša gada lielo dzīves vilšanos, ka man neizdevās sakrāt naudu, lai dotos mācīties uz ārzemēm – tagad, retrospektīvi skatoties, tas gan jau ir labi, jo varbūt nebūtu tapis tas, kas mani tagad tā dzen –, es esmu sapratusi, ka pasaule reizēm tev cirtīs durvis priekšā un tā ir tava iespēja pārdomāt, saprast, radīt un turpināt.
Zigfrīds Muktupāvels: Tu nenožēlo, ka pabeidzi tik vispusīgo Mūziklu nodaļu?
Vaida Vovere: Nē, es domāju, ka, ja es būtu kaut kur citur, es vispār neko nezinātu, ko darīt, es neizprastu tās visas lietas.
Tieši Mūziklu nodaļa manī ir radījusi domu, ka es varu darīt visu, ko es vēlos darīt, un es varu mācīties darīt jaunas lietas.
Ingvilda Strautmane: Zini, runā jau, ka vienas aizcirstās durvis nozīmē, ka kaut kur ir vismaz vienas citas – atvērtas.
Vaida Vovere: Vai kāds logs. (smejas)
Zigfrīds Muktupāvels: Vaida, šo sarunu mēs ierakstīsim un, klausoties, ko tu stāsti par visu, ko dari un kāds ir tavs skatījums uz dzīvi, man liekas šo sarunu vajadzētu iedot nākamajam kultūras ministram. Tad viņš sapratīs, kas ir kultūra un kādi ir kultūras cilvēki. Novēlam tev, lai izdodas atrast nākamos apvāršņus!
