Pēdējo "Aīdu" šī jauniestudējuma izrāžu sērijā Marina Rebeka nodziedās 15. oktobrī, bet jau 17. novembrī Berlīnes Valsts operā debitēs titullomā Luidži Kerubīni operas "Mēdeja" jauniestudējumā. "Materiāls ir milzīgs – apmēram kā Norma, tā ir tiešām liela loma," dienu pēc pirmizrādes intervijā Latvijas Radio 3 – "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei uzsver dziedātāja, kuras kalendārā ir gan četri Verdi Rekviēma atskaņojumi dažādās valstīs, gan daudzi koncerti dažādās zemēs, nākotnē iezīmējas arī Rosīni "Vilhelma Tella" un Verdi "Divu Foskāru" jauniestudējums.
Gunda Vaivode: Vai Aīda bija tavs lielais sapnis, vai vienkārši kārtis tā sakrita, ka tā ir tieši šobrīd?
Marina Rebeka: Grūts jautājums. Lielais sapnis tas nebija. Savulaik sapņoju, ka stāvu uz skatuves, dziedu Aīdu un man visu laiku jūk vārdi... (smejas) Bet ar Aīdu ir tā, ka neviena Aīdas atveidotāja mani nekad īsti nepārliecināja. Mani vienmēr pārliecināja tieši Amnerisa. Teicu – ja es būtu mecosoprāns, gribētu dziedāt tikai Amnerisu. Tas milzu skats sākumā, kolosāls duets, un tad vēl ceturtā cēliena skats – tas ir tas, kur tiešām ir viss – pēc tā opera varētu beigties un tur vispār nav, ko teikt. (smejas)
Tāpēc jau laikam Elīna [Garanča] arī saka, ka tā ir viena no viņas mīļākajām lomām.
Absolūti! Super – tur nav, ko teikt. Bet Aīda – muzikāli nav īsti skaidrs, kas viņa ir, un arī pati viņas tēma ir tāda hromatiska. (dzied)
Kaut kādā ziņā tā ir opera par emigrāciju, jo viņa dzīvo valstī, kura gandrīz vai kļuva par viņas dzimto zemi, bet viņas dzimtā zeme nav Ēģipte. Turklāt viņa nevienam nevar atklāt, kas viņa ir. Respektīvi, mēs nezinām, kas viņa ir, kad viņa parādās. Viņa ir kā spiedze – viņa nevar teikt neko. Viņai pastāvīgi sevi jākontrolē, ko saka, kā uzvedas, ko dara, jo jebkura viņas darbība var viņu novest pie nāves.
Ir ļoti grūti saprast. Pirmkārt, viņa ir cilvēks, kas sevi kontrolē, cilvēks, kas ļoti labi apzinās situāciju un kurš neļauj sev teikt vairāk. No otras puses, ir momenti, kur viņa tiešām ļoti atklāti runā par sevi, kā pirmajā ārijā "Ritorna vincitor!" Viņa pēkšņi redz, ka viņā ir divas puses. Viņa ļoti mīl Radamesu, ir pieradusi pie šīs zemes, uzaugusi kopā ar Amnerisu. No otras puses, ir viņas saknes, kuras viņa pat neapzinās tik labi, jo ilgus gadus nav redzējusi savu tēvu. Viņa svārstās par to, kas viņa ir – ēģiptiete vai tomēr etiopiete, un kur ir viņas vieta?
Īstenībā ļoti mūsdienīga tēma.
Ļoti mūsdienīga. Pilnīga saraustītība starp realitāti, starp jūtām, tāpēc ir ļoti grūti to visu attēlot.
Programmiņā izlasīju interesantu citātu: ka mīlestībai nav robežu – tā ir apolitiska un pat antipolitiska. Strādājot ar režisoru Kaliksto Bjeito, jums bija jārisina arī ļoti konkrēts šodienas aktualitāšu uzdevums. Jo mēs, protams, vizuāli redzam arī to, ka parādās koloniālisma problēmas, Āfrikas problēmas, kara problēmas – tas viss ir klātesošs.
Iestudējuma tapšanas procesā katrs no mums mēģinājām tikai savus fragmentus. Neredzēju, kas notiek pārējos skatos. Man bija diezgan grūti, jo mēģināju ar diviem sastāviem.
Sākumā nebija ne Elīnas, ne Jusifa [Eivazova], un man nācās mēģināt ar citiem kolēģiem. Kad atbrauca viņi, viss pilnīgi mainījās! Abas manas 2. cēliena ārijas veidojām pēdējā klavieru mēģinājumā pirms orķestra mēģinājumiem – tas tā, lai saprastu, cik maz laika bijis. Vēl – daudz kas man nebija skaidrs. Vajadzēja attaisnot vairākas lietas, par kurām man vispār nebija sajēgas, tāpēc jautāju – Kaliksto, ko tu šeit domā? "Te ir tā un tā," viņš atbildēja, bet īsti nevarēja paskaidrot.
Bet kas bija labi, strādājot ar Bjeito – viņš ļāva izpausties. Piemēram, savu pirmo āriju izveidoju es pati. Teicu – tā, man vajag, lai cilvēks sēdētu šeit, te pacelšu, te darīšu to un to – visu pati izdomāju. Arī tas, ka beigās mani izvelk karogā, bija mana ideja. Jautājums, protams, bija arī tehnisks – vai varu nodziedāt visu skatu, guļot uz muguras. Man bija jāmēģina, skatoties uz zāli – pirmkārt, vajadzēja saprast, kurā virzienā notiek projicēšana, otrkārt – skatuvei tika mazināta gaisma, jo citādi es vispār neredzētu diriģentu. Bija daudzas lietas, kuras risinājām, taču daudzas lietas man joprojām nav skaidras. (..) Vairāk Aīda atklājas otrajā daļā – trešajā, ceturtajā cēlienā, kur viņa pirmkārt runā par savu tēvzemi, kuru viņa nepazīst, bet kura viņai ir ļoti tuva, jo viņa grib tikt atzīta. Viņas īstā vērtība būtu dzīvot atklāti! Protams, tas, kas notiek realitātē, ir absolūti neloģiski: tavs mīļotais nogalina cilvēkus no tavas tautas, un tu viņu mīli! Aīda mokās pretrunās starp realitāti, starp jūtām, un ļoti grūti ir to visu attēlot.
Abas ar Elīnu esat tērptas ļoti greznās kleitās – vai dziedāšana tajās ir ērta?
Mana pirmā kleita tika apgriezta, lai būtu redzamas kājas – ka man tie dzelži tur ir...
Un otrs kostīms, džinsi – tie īstenībā ir manējie! (smejas) Atnācu uz vienu mēģinājumu savos džinsos, uzvilku zābakus, un kaut kā sajutos savādāk nekā ikdienā. Kaliksto tas patika, un viņš ieteicās – velc savas drēbes! Lai būtu! Vienīgi teicu, ka uz paklanīšanos gan neiešu tajās netīrajās drēbēs,
jo tiešām – esmu visa nosmērēta, mēs gan ātri slaukām visu nost, un velku nost arī savas džinsenes un T kreklu.
Kas tas ir, ar ko esi apbērta? Ne jau īsta zeme!
Nē, tie skaitās kaut kādi māli, ko šķidrā veidā uzsmērē man uz rokām, kājām, kakla un sejas. Pēc tam ar slapjajām salvetēm tīru nost. (smejas)
Ja atgriežamies pie vokāla. Tu esi fantastiska bel canto dziedātāja, un tur tā koncentrēšanās notiek uz vokālo daiļumu. Bet Verdi ir pavisam cits stāsts – te blakus vokālajam kodolam jāparāda milzīga dramatiskā amplitūda. Vai pozicionēšanās uz šo mūziku tev nozīmē ļoti lielu pārorientēšanos?
Nē! Esmu ja dziedājusi ļoti daudzas Verdi operas. Neskaitot "Traviatu", ir "Simons Bokanegra", "Divi Foskāri", "Otello", "Luīze Millere". Man ir milzīga pieredze ar visdažādāko Verdi! Jo agrīnais Verdi ir pavisam kas cits. Paskatoties uz tesitūru, Aīdas partija ir daudz augstāka par Leonoru "Trubadūrā". Jā, tur ir arī apakšas. Bet soprānam tas ir normāli – kad aiziet augstajā tesitūrā, vairāk un labāk skan, bet tas nenozīmē, ka ir jābļauj – joprojām ir jādzied, nevar bļaut. Tas pirmkārt. Un otrkārt –
Verdi Rekviēmā ir seši piano. Un gandrīz vienmēr, lai parādītu to trauslumu, apakšās nav jābļauj! Trauslums, sievišķība un cilvēcība parādās tad, kad arī apakšās noturi piano. "Nekad es tevi neredzēšu, mana dzimtene!" Aīda to dzied caur asarām. Kāpēc partitūrā ir trīs punkti? Tāpēc, ka viņa raud! Ja izej no nošu teksta, no tesitūras un paskaties – visu laiku tur ir "mi" (dzied). Un ja būsi riktīgi izbļāvusies, būsi bijusi superdramatiska, nu, kā tu nodziedāsi to noslēguma duetu?
Jo Aīda mirst. Ko visi aizmirst? To arī maestro mums ļoti labi izskaidroja: kad Radamesu saņem gūstā, Aīda ielien istabā, kurā viņa tiks ieslēgta, un tajā viņa pavada vismaz nedēļu, neēdot un neredzot gaismu. Kad atnāk Radamess, viņa saka – ak, Dievs, kas tas ir, vai līķis? Jo viņa jau mirst! Viņš gan rāda viņai, ka pats mirst, bet viņam vēl ar mirstošo ķermeni jānodzīvo kāda nedēļa. Bet viņa jau mirst. Tāpēc tur ir piano. Nav jau vairs spēka – nu, kur tu tur bļausi?! Tas viss ir ļoti loģiski, ja izej cauri stāstam un izdomā visu hronoloģiju, kā tas notiek, – ir loģiski tieši tā. Tā es to redzu, un arī pēc notīm redzu, ka tas tā ir.
Un tas tev izdevās brīnišķīgi! Bet vai tajā brīdī tu arī dzirdi, kas notiek publikā, kā viņi reaģē?
Nē. Man grūti sākumā dzirdēt, jo labajā pusē ir karogs, kas noslāpē visu skaņu. Tad man kaut kādā veidā ir jāpagriežas, bet virsū vēl tā uzbērtā zeme... (smejas) Jo esmu taču ierakta! Un tad es pagriežos, lai zeme nokrīt, paņemu nost karogu, lai ar vienu ausi varētu dzirdēt orķestri, un tad nu ir vienkārši jāuzticas... Un jāskatās uz diriģentu, jo partneri es neredzu. Dzirdu tikai, ko viņš dzied… (..) Pēc dueta ar Elīnu vispār nedzirdēju orķestri – vispār neko!
Zāles akustika šajā teātrī ir draudzīga?
Te ir laba akustika – to jau no seniem laikiem atceros. Un šeit vēl ir tas pluss, ka visas dekorācijas ir no koka – pat kad eju uz aizmuguri un dziedu savu pirmo āriju, dzirdu orķestri. Šai ziņā viss bija labi.
Kurš tev ir pats mīļākais brīdis visā izrādē no tava dziedājuma?
Vienmēr ir grūti dziedāt "O cieli azzurri", jo visi gaida to "do" un gaida pašas beigas – nu, kā tu uziesi tās divas oktāvas uz augšu, kā noturēsi?
Tu vakar noturēji!
Jā, es noturēju. Protams, gribu vēl labāk, bet... nervi! Apzinos, ka ne viss sanāca tā, kā gribēju. Sākumā biju ļoti nervoza – iedomājies, lomas debija, pirmizrāde, un uzreiz translācija! Es taču neesmu mašīna – var gadīties, ka kaut kas nesanāk. Un tā tas arī bija. Bet tā jau ir vēsture! Aīda ir mana četrdesmitā loma, un tagad tā taps labāka un labāka: tagad zinu, kā vajag darīt, bet pirmizrādē vienkārši nervi neļāva – bet nu, kā ir, tā ir! (smejas)
Loma paliek tavā repertuārā, un varbūt jau ir domas arī par citiem iestudējumiem?
Jā, jā, ir! (smejas) Bet vēl nedrīkstu teikt, kamēr nav paziņota nākamā sezona.
Tavs lielais izaicinājums tagad ir desmit "Aīdas" izrādes šeit, Berlīnē.
No tām dziedāšu tikai piecas, jo man taču uzreiz pēc tam vēl jādebitē Kerubīni "Mēdejā"! Tas ir milzīgs izaicinājums – vēl viens.
Un atkal pilnīgi citā stilistikā!
Absolūti! Lai gan esmu jau strādājusi pie šīs lomas kopā ar pianistiem arī Berlīnē, kamēr taisījām "Aīdu", brīdī, kad tuvojās pirmizrāde, dziedāju tikai Aīdu. Tagad tā ir pagājusi, un varu pievērsties Mēdejai. Tur ir dialogi franču valodā, un materiāls ir milzīgs – apmēram kā Norma. Tiešām liela loma.
Berlīnē bija vesels bariņš latviešu, un zinu, ka brauks arī uz turpmākajām izrādēm. Kuri būtu nākošie datumi, uz kuriem latviešiem atkal būtu jādodas?
Pēdējā "Aīda" man būs 15. oktobrī, bet jau 17. novembrī Berlīnes Valsts operā būs "Mēdejas" pirmizrāde. Un tad būs liels koncerts ar kori un orķestri Vīnes "Musikverein", kas veltīts Marijas Kallasas simtgadei – kopā ar Ramonu Vargasu dziedāsim diezgan plašu repertuāru. Tad vēl koncerts Stambulā, Londonas Bārbikena centrā, kas būs veltījums Kallasas piemiņai, vēl viens koncerts būs Parīzē. Un tad man ir četri Verdi Rekviēmi! 2. novembrī ar Bārenboimu Montekarlo operā, tad – Minhenē ar Daniēli Gati, vēl viens ir maija beigās Milānas "La Scala", šķiet, kopā ar Elīnu, un tad ir arī Barselonā. Un tad "La Scala" būs jauns iestudējums Rosīni operai "Vilhelms Tells", arī Verdi "Divi Foskāri".
Un tu to visu atceries no galvas!
Man jāatceras, jo ir jāceļo un jāzina, kur ir kādi brīvi momenti. Tagad jāmācas Mēdeja, un tad varēšu drusciņ atpūsties. Pēc tam būs jāmācās tālāk tas pats "Sicīliešu vakarēdiens", kas šoreiz būs franču valodā, jo tiks uzvests Eksanprovansas festivālā nākamgad jūlijā.
Bet visam pa vidu bija arī lielā Dziesmu svētku estrāde... Kāds tev izvērtās šis piedzīvojums?
Jauks! Es jau sen gribēju dziedāt Dziesmu svētkos – un tieši lielajā estrādē. Tas vēl no bērnības – ka stāvi korī, redzi publiku, un tad ir tāds milzīgs saviļņojums... Tas bija super! Paldies Airai Birziņai – tiešām, liels paldies!
Bet sanāca smieklīgi – Aira, piedod! Kad runājām par to, kurā brīdī man jādzied, es ierosināju, ka varētu uzdziedāt ar viņiem kopā tad un tad. Aira saka – nē, tur labāk paklusē, jo korim tur ir daudzbalsība. Iedziedies uz "ā" tur un tur. Bet atskaņojuma brīdī man bija tik liels emocionāls pacilājums, ka iestājos ne tur! (smejas)
Bet nu – neviens, paldies Dievam, to nepamanīja, arī gluži šķībi nebija. Bija jauki! Tās ir labas atmiņas.
