Bet Latvijas Radio 3 – Klasika īpašās konkursa dienasgrāmatas otrajā laidienā atskatās uz 9. oktobra notikumiem, kad žūrijas un arī klausītāju priekšā vēl stājās astoņi jaunie pianisti ar savu pusstundas garo pirmās kārtas priekšnesumu.
Pirms dodam iespēju arī viņiem atklāt savas sajūtas, vērts ieklausīties konkursa mākslinieciskā vadītāja, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedras profesora Jura Kalnciema sacītajā, kurā tiek atgādināts, pēc kādiem principiem ticis atlasīts konkursa repertuārs, ar kuru katram no dalībniekam jātiek galā...
Juris Kalnciems: Veidojot mūsu festivāla programmu, ņemti vērā kritēriji, pēc kuriem veidotas arī lielo starptautisko pianistu konkursu programmas. Pirmā kārta ir tāda kā pārbaudes kārta dažādas stilistiskas ievirzes skaņdarbos – ir gan baroks, kas prasa zināmu iedziļināšanos laikmeta un polifonijas izpausmēs – tas ir Baha "Labi temperētā klavīra" pirmais vai otrais sējums pēc izvēles. Ir viena obligāta Šopēna etīde – un mēs visi zinām, ka Šopēnam nav vieglu etīžu, izņemot dažas lēnās, un otra etīde dota pēc izvēles. Tādā ziņā tā ir pretimnākšana konkursantiem – ka viņi no lielā klaviermūzikas klāsta var izvēlēties sev atbilstošu etīdi, kas viņiem patiktu un kas ļoti labi arī padodas.
Jāzepa Vītola mūzika – ne mazāk kā desmit minūtes. Man liekas, tas arī ir interesanti, jo visiem konkursantiem bija pieejams pilns Vītola skaņdarbu saraksts ar notīm, un viņi varēja izvēlēties. Skaņdarbi ir ļoti dažādi un arī interpretācijas līdz ar to šķiet ļoti interesantas!
Ja pirmā kārta prasa ļoti lielu mobilitāti un parāda, vai cilvēks ar to tiek galā vai nē, tad otrajā kārtā ir iespējas izpausties jau lielākai individualitātei, meklējot brīvo programmu. Otrajā kārtā obligāta ir klasiskā sonāte – Haidns, Mocarts vai Bēthovens, pilnībā pēc izvēles, tad viens interesants Vītola skaņdarbs, kā obligātais – viena maza Prelūdija, ļoti skaista, bet maz spēlēta. Tieši tāpēc arī tas būs jauki – paklausīties, kā tie, kuri tiks otrajā kārtā, šo skaņdarbu atskaņos. Un pārējais ir brīva programma – līdz stundai. Domāju, tas vienmēr ir interesanti, kā konkursants sastāda savu programmu, kāda koncepcija tai ir, vai viņš apzinās savas labās un varbūt ne tik stiprās puses – tā jau ir kā liela koncerta daļa, kur konkursants savu repertuāru mazliet vairāk var izvēlēties pats.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Un konkursa lielākajiem veiksminiekiem būs iespēja muzicēt kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri – tad jau klavierkoncerts somā....
Jā, jau vairākos konkursos sadarbojamies ar Liepājas Simfonisko orķestri – šiem mūziķiem ir tiešām liela pieredze tieši ar klavieru koncertiem, un šajā trešajā kārtā ir ļoti liela izvēle, sākot no Mocarta līdz pat Ravelam, Prokofjevam, Rahmaņinovam, visi Bēthovena koncerti, tāpat lielie romantiķi – te konkursantiem bija liela izvēle, un ticu, ka orķestris kā vienmēr būs burvīgs un brīnišķīgs. Prieks arī par to, ka konkursa finālu piekrita diriģēt Atvars Lakstīgala.
Daniils Mickevičs: Tagad ir atvieglojuma sajūta…
Nu jau zināms, ka konkursa otrajā kārtā iekļuvis arī Latvijas pārstāvis Daniils Mickevičs. Pēc pusstundas garās pirmās kārtas programmas viņš labprāt atklāja savas sajūtas...
Daniils Mickevičs: Tagad ir atvieglojuma sajūta – un tā ir ļoti, ļoti laba! Man patīk šī sajūta. Pēc uzstāšanās uz skatuves tā tas ir vienmēr: tu saņem enerģiju no klausītājiem, pats viņiem atdodot savējo, un tas vienmēr kompensējas – īpaši, ja izpildījums ir vairāk vai mazāk veiksmīgs.
Inta Pīrāga: Mans kompliments jums, ka nejutos kā konkursā, bet gan kā īstā koncertā – tas droši vien tādēļ, ka jums aiz muguras jau solokoncerti. Tas palīdzēja, vai ne?
Jā, tie ļoti palīdzēja, jo tajos pirmo reizi lielai publikai uz lielās skatuves izspēlēju visu konkursa programmu – pirmo un otro kārtu, un varēju uzreiz jau saprast, kas ir tās lietas, kuras līdz konkursam varbūt varu pielabot. Tas man ļoti nāca par labu un par to esmu ļoti pateicīgs gan publikai, gan visiem, kas bija iesaistīti tajā, lai mans solokoncerts taptu – tas bija ļoti svarīgs pasākums!
Vai pats sajūtat būtisku atšķirību, spēlējot Mazajā ģildē, Madonā, koncertos Vācijā vai šeit, konkursā Mūzikas akadēmijā?
Jā, sajūta ir pilnīgi citādāka! Protams, ka konkursa statuss uzreiz rada satraukumu, jau šodien no rīta jutu, ka priekšā atbildīgs priekšnesums...
Jau vairākas dienas pirms tam ļoti nopietni plānoju un iztēlojos, kā uzvedīšos uz skatuves, ko es darīšu – tā, lai man nebūtu šoka, jo konkursos sen neesmu piedalījies – mans pēdējais konkurss bija trešajā kursā Dārziņskolā... Tāpēc šis ir jauns izaicinājums.
Bet beigu beigās ļoti nopriecājos: jau programmas sākumā sajutu, ka par konkursa klātbūtni īpaši nedomāju – man tas ir tīrais koncerts, kurā cenšos izdarīt visu, kas vien ir manos spēkos.
Vai skaņdarbu izvēle un tas, kādā secībā tos spēlēsiet, kas arī vienmēr ir svarīgs lēmums, tapa rokrokā ar jūsu pasniedzēju Sergeju Osokinu?
Protams, es ar viņu konsultējos visu laiku! Viņš man ļoti palīdz sakarā ar skaņdarbu izpildījuma interpretāciju, tehniskajām lietām. Programmas secībai ir ļoti liela nozīme, un varu teikt, ka, piemēram, solokoncertā skaņdarbu secība man bija nedaudz citādāka: "Viļņu dziesma" skanēja pēc diviem citiem Vītola skaņdarbiem. Sajutu, ka "Viļņu dziesmas" raksturs ir pārāk tumšs, iekšēji enerģētiski spēcīgs, tāpēc pēc ārišķīgā valša tas neiederas, tāpēc pamainīju secību un ieliku to pēc Baha. Un nemaz nenožēloju, jo tagad katrs skaņdarbs izceļas un parāda savu labāko pusi.
Ērika Jākobsone: Gāju savām bailēm pāri
Otrajā kārtā iekļuvusi arī Latvijas pārstāve Ērika Jākobsone, kura pēc uzstāšanās pirmajā kārtā neslēpa, ka šis konkurss prasījis no viņas lielu apņēmību un drosmi…
Ērika Jākobsone: Jūtos labi! Protams, tagad jāstrādā vairāk un vairāk, bet tā tas ir vienmēr. Neskatoties uz to, kā nospēlē, ceļš un process turpinās. Bet kopumā esmu diezgan apmierināta. Ļoti laba pieredze! Liels ieguvums jau ir vienkārši iziet uz skatuves un nospēlēt kaut vai tikai pirmo kārtu.
Cik jums pašai ir liela konkursu pieredze, un ko no jums prasīja pieteikšanās Vītola konkursam, kuram ir sena vēsture un laba reputācija?
Konkursos neesmu piedalījusies diezgan sen, bet šis man ir pirmais lielais konkurss, kuram ir trīs kārtas. Parasti skolā piedalījāmies vienas, divu kārtu konkursos, bet šis ir pirmais trīs kārtu konkurss… Grūtība ir apgūt visu lielo programmu: lai to izstrādātu kvalitatīvi, bija jābūt lielai apņēmībai un ticībai sev, lai saņemtos uz kaut ko šādu. Bet nu – kas jādara, jādara! Jāmācās un jāturpina.
Kas jūs pamudināja tajā piedalīties?
Gan pašas vēlme, gan arī profesors Sergejs Osokins man ieteica – viņš piedāvāja piedalīties un gūt pieredzi. Uzticējos savam profesoram un gāju savām bailēm pāri...
Man ļoti patika jūsu interpretācija Jāzepa Vītola mūzikai – tas bija tik krāsaini un tajā pašā laikā tik ļoti tēlaini! Vai jums pašai tā bija pirmā nopietnā saskaršanās ar viņa klaviermūziku?
Ar Vītolu pirmo reizi saskāros 7. klasē, kad spēlēju viņa tautasdziesmu apdares, bet šoreiz bija interesantāk, jo šīs kompozīcijas ir īsta oriģinālmūzika – ļoti interesantas! Esmu priecīga, ka mums ir šāds komponists ar brīnišķīgu klaviermūziku. Ļoti patīk viņa mūzikas valoda un interesē viņa mūzika.
Vai no tā repertuāra, ko piedāvāja konkurss, jums jau bija kaut kas zināms? Varbūt kaut kas jau bija pirkstos?
Kaut kāda daļa bija spēlēta, bet bija arī diezgan daudz jauna. Varētu teikt – puse uz pusi. Bet varu teikt arī to: ja arī konkrēto Baha prelūdiju un fūgu esmu spēlējusi pirms diviem gadiem, tad šobrīd, tās atkal paņemot, skats jau ir pavisam cits. Jo es esmu cita un arī mans skatījums ir cits.
Kurš jums pašai uzstāšanās brīdī bija viskritiskākais punkts, kuram jātiek pāri, lai atkal viss būtu labi?
Man vajadzēja ļoti piedomāt par saviem tempiem, jo pēc dabas esmu visai temperamentīga – man ļoti patīk visu darīt aši un braši, bet konkursā tomēr vajag distancīti nedaudz ieturēt. (smejas)
Nu, tad jau Lista "Medības" bija pareizā izvēle!
Jā, nu, tas jau arī bija pēdējais skaņdarbs, kuru spēlējot, varēju likt uz visu banku –nevar šo mūziku nespēlēt no sirds.
Pianiste Aija Kuzmane: Iespaidi tik raibi kā dzeņa vēders!
Pirmās kārtas klausītāju vidū – arī pianiste, aktīva kamermūziķe, Emīla Dārziņa mūzikas skolas Koncertmeistaru un kameransambļu nodaļas vadītāja Aija Kuzmane. Viņa Vītola konkursam pacietīgi sekojusi jau otro dienu.
Inta Pīrāga: Vai nākat par kādu īkšķi turēt, vai vienkārši tāpēc, ka vēlaties būt informēta?
Aija Kuzmane: Jā, pirmkārt, ir jābūt informētai! Ir vienkārši jādzird, kas notiek! Un vakar bija ļoti skumīgi, ka zālē bija tik maz cilvēku. Studenti, audzēkņi – tas par kaut ko liecina…
Bet ja jautājat par to, vai nāku īpaši par kādu īkšķus turēt – man liekas, ka jātur par visiem. Jo mēs labi zinām, cik tas ir ļoti grūti – uzkāpt uz skatuves, savākties, zinām, cik tur milzīgs darbs pirms tam bijis. Skaidrs, kādam kaut kas izdodas, kādam kaut kas neizdodas, kādam nervi neiztur. Kādam varbūt pietrūcis laika sagatavoties. Te arī ļoti labi var redzēt dalībnieku atšķirīgo līmeni: kāds vēl ir audzēknis un muzicē skolēna līmenī, kāds jau ir labs amatnieks – ar profesionālām, labām iemaņām. Un tad ir daži, kuri ir jau kā mākslinieki. Protams, vienmēr prieks tādus dzirdēt!
Man šī pirmās kārtas otrā diena likās raiba kā dzeņa vēders. Viens uzskata, ka piedalīties konkursā – tas ir cīniņš ar skaņdarbiem. Cits ir pianists-komponists, jo labi zināmos skaņdarbos parādās pilnīgi neparastas nianses... Un ir arī konkursants, kurš šeit jūtas kā koncertā.
Jūs man burtiski izņēmāt vārdus no mutes! (smejas) Arī mani iespaidi ir raibi kā dzeņa vēders, un šodien man šobrīd ir trīs konkrēti cilvēki, kuri atbilst augstākajam mākslinieciskajam līmenim. Protams, mūsu Daniils. Vakar mani ļoti, ļoti uzrunāja Mikita Burzanica no Ukrainas un Džuljens Čans no Malaizijas. Protams, ir vēl labi pianisti, bet
man vienmēr pašai bijis svarīgi – no cilvēka, kurš ir uz skatuves, dzirdēt, ko viņš grib man pateikt. Un, ja es dzirdu, ka viņš man kaut ko grib pateikt, tad tas jau ir ļoti daudz! Tas laikam atšķir māksliniekus no labajiem amatniekiem, kuri varbūt profesionāli ļoti labi visu izdara, bet mazāk sarunājas, teiksim tā.
Ir arī cilvēki, kuriem briedums nāk mazliet vēlāk, un šeit ir arī daudz tādu, kuriem ir vēl pietiekami maz gadu un maz arī pieredzes.
Bez šaubām, un tāpēc arī konkurss ir vērtīgs – ne tāpēc, lai ietu sacensties ar kādu, bet lai pats sevi pārvarētu, lai izvirzītu sev mērķi, kaut vai lai vienkārši apgūtu visu to milzu programmu, kas ir jānospēlē! Katram ir savi mērķi, un mēs nezinām, aiz kādiem apsvērumiem konkrētais cilvēks piedalās konkursā. Arī manā skatījumā šodien bija daži tādi mūziķi, kuriem es labprāt pajautātu, kāpēc viņš šodien uzkāpis uz skatuves... (smejas) Tai pašā laikā tas vienmēr ir diskutabls jautājums.
Obojists Māris Kuģis: Vītols ir līdzvērtīgs lielajiem grandiem
Pirmās kārtas dalībnieku sniegumu Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē aizrautīgi vēroja arī obojists Māris Kuģis.
Māris Kuģis: Šoreiz mana interese vairāk ir kā topošajam diriģentam, mazāk – kā obojistam. Lai gan arī tīri vienkārši kā mūziķim - ļoti patīkami salīdzināt jaunos, topošos pianistus, par kuriem nevaram zināt, kurš no viņiem būs lauru plūcējs. Tiešām - tīri akadēmiski ļoti interesanti bija sekot viņu sniegumam. It sevišķi šoreiz ar prieku klausos Bahu – nezinu, varbūt kaut kāds briedums pie apvāršņa sāk rasties, jo ir interesanti salīdzināt un pievērst uzmanību tieši Baha prelūdijām, fūgām un tam, kā nu kuram izdodas izcelt viņa interesantās idejas. Bija ļoti, ļoti interesanti!
Kādu laiku nebiju dzirdējusi Jāzepa Vītola klaviermūziku, un tagad klausoties šķiet – Vītols atraisa emocionalitāti, jūtu pasauli.
Par Jāzepu Vītolu runājot, man ir tāds gandarījums par to, ka viņš tik līdzvērtīgi stāv blakus lielajiem grandiem – Šopēnam, Rahmaņinovam, Baham, viņš galīgi nav nekāds atkritiens! Tiešām – ļoti kvalitatīvi un interesanti, patīkami klausīties. Manuprāt, ļoti nozīmīgs pasākums. Varbūt gribētos, lai ir pilnāka zāle, bet pirmajai kārtai tas vēl ir diezgan pieklājīgs.
Pianiste Agnese Egliņa: Lai vilciens iet pa divām sliedēm!
Un vēl viens vērtējums no distances, šoreiz atskatoties uz konkursa pirmās kārtas otro dienu: savas pārdomas par redzēto un dzirdēto atklāj brīnišķīgā pianiste, aizrautīgā kamermūziķe un neskaitāmu meistarklašu vadītāja Agnese Egliņa.
Inta Pīrāga: Cik daudz pirmā kārta var pateikt par jauno mūziķi?
Agnese Egliņa: Tā ir pirmā iepazīšanās ar katru no māksliniekiem, un tas ir līdzīgi kā sarunājoties diviem cilvēkiem: vai nu tu vēlies šo sarunu turpināt, vai arī tev jau ir pietiekams ieskats tajā visā. Šis konkurss ir ļoti vērienīgs notikums Latvijas kultūras dzīvē – visai mūsu pianistu saimei, visiem klausītājiem, kuriem liekas saistoša klaviermūzika.
Un cik interesanti: tā ir viena telpa, tās ir vienas klavieres, bet ik pēc pusstundas nāk cits pianists un ir cits stāsts, cits pieskāriens, cita atmosfēra. Un tas ir tik ļoti interesanti!
Jā, mēs esam subjektīvi klausītāji, jo katram no mums ir sava patikšana, savi vērojumi, kas mums liekas saistoši, un savas lietas, ko mēs klausāmies un kam pievēršam īpašu uzmanību. Uzreiz atzīšos – esmu skatītāja tiešsaistē, jo diemžēl šoreiz fiziski klātienē nevaru būt. Un lieliski, ka ir šāda iespēja – konkursu skatīties tiešsaistē, un to var darīt Latvijā un Eiropā, sekojot visam līdzi, jo tas ir ļoti, ļoti svarīgi – atbalstīt jaunos mūziķus kaut vai ar domām un vienkārši paskatīties, kas aktuāls ir ne tikai latviešu pianistu saimē, bet arī uzzināt, kādi Eiropas un pasaules jaunie censoņi pie mums ir atbraukuši.
Pavisam neparasti sagadījies, ka tieši otrajā dienā bija ļoti liels skaits Latvijas pārstāvju. Kādi ir tavi vērojumi pēc pirmās kārtas programmas?
Lai neatklātu visu intrigu uzreiz, iesim secīgi. Pirmais mūziķis mums bija Tīts Tomps no Igaunijas: paskatoties viņa biogrāfiju, likās – vērienīgi. Bet atceros, kā man viens kolēģis teica, ka biogrāfija nespēlē, un tā tas bieži arī ir. Jā, tas bija ļoti labs sniegums, bet… Negribētos teikt – skolniecisks, bet vēl bez mākslinieciska lidojuma. Nu jau mēs arī zinām, kuri ir izgājuši uz otro kārtu, un Tīts man bija viens no pārsteigumiem, jo man viņa sniegums nelikās tik interesants, lai es viņu gribētu klausīties arī otrajā kārtā. Redzu, ka tajā viņu sagaida "Mefisto valsis", Bēthovena un Prokofjeva Sonāte – diezgan vērienīgi. Var jau būt, ka uztraukums darīja savu un viņam neizdevās viss, ko bija ieplānojis. Tā kā vēlam viņam veiksmes. (..)
Ērika Jākobsone – pirmoreiz dzirdēju šo jauno mākslinieci. Man patika viņas brīvdomīgums, tāds mākslinieciskums! (..) Viņa ļoti labi sevi parādīja! Mani uzrunāja Ērikas Baha izvēle – viņai bija ļoti skaidra artikulāciju līnija.
Arī tā pati Šopēna etīde un Lists. Ļoti daudz dinamisma, daudzveidīgums gradācijās, dinamikā. Man patika, ka viņa diezgan daudz riskēja un liekas, ka viņa bija no tiem māksliniekiem, kas tomēr ļāvās tieši mūzikai. Ērika jau pati noteikti zina, kas viņai izdevās vai neizdevās, bet mēs visi sagaidām, lai priekšnesums ir māksliniecisks, lai nav tikai tāda atspēlēšana – pieklājīga, profesionāla, tīra. Tā ka es Ērikai vēlu veiksmi – viņa bija viena no māksliniecēm, kura noteikti mani saistīja, un es ļoti labprāt sekošu līdzi viņai arī otrajā kārtā.
Un vēl viens latviešu mākslinieks – Andrejs Mārtiņš Grīnbergs. It kā viss ļoti skaidri, pieklājīgi un ļoti profesionāli. Vispār jāteic, ka konkursa līmenis ir ļoti augsts visādā ziņā. Andrejs Mārtiņš nonācis otrajā kārtā – varbūt viņš varētu vairāk vērties vaļā un parādīt savas mākslinieciskās izjūtas par mūziku, ko viņš izvēlējies, jo ieklausoties viņa spēlē, bieži vien man likās, ka dzirdu daudz labu ideju no skolotāja. Tāpēc prasītos vairāk pielikt savu personību, savu klātbūtni. Vēlam veiksmi – lai viņam ir mākslinieka lidojums nākamajā kārtā!
Daniils Mickēvičs – vismaz šajā dienā, kad klausījos – ir jau cita līmeņa pianists. Viņš noteikti ir mūziķis, kurš ies līdz galam, un es viņam novēlu ne tikai šajā konkursā sasniegt visaugstāko pakāpi! Jo šis nu reiz ir viens spožs mākslinieks, kas pievienojies mūsu pianistu saimei.
Ļoti, ļoti pārliecinoša visa programmas uzbūve, programmas dramaturģija, katra individuālā skaņdarba meistarība, stila izjūta, līnijas. Mēs, protams, zinām, ka viņam jau bijuši vairāki koncerti un tajos viņš uzstājies ļoti meistarīgi – viņš iet uz šo mērķi. Domāju, ka Daniilam ir ļoti skaidrs mērķis, ko viņš vēlas panākt arī šajā konkursā. Ļoti interesanta izvēle bija uzreiz pēc Baha likt Vītola "Viļņu dziesmu". Tā arī ir tāda interesanta nianse, ka pianists šajā konkursā var brīvi veidot programmas secību. Tas var attaisnoties, var neattaisnoties, bet man Daniila izvēle ļoti patika. (..) Pēc "Viļņu dziesmas" vērienīguma Lista etīde – milzīga virsotne pašā noslēgumā. Nu, meistars! Un Šopēna grūtā dubulttercu etīde op.25 nr. 6, kas bija vienkārši žilbinoša un skaista, spēlēta ar tādu vieglumu, ar skatījumu it kā jau no malas. Tik daudz detaļu, tai pat laikā – formas izjūta. Jā, tiešām, atceramies Daniila Mickeviča vārdu un sekojam viņam līdzi uz Latvijas koncertu skatuvēm un ne tikai.
Daniilam sekoja Nils Hansons no Zviedrijas. Sadrumstalots sniegums. Man bija sajūta, ka ir skaņdarbi, kas viņam varbūt bijuši pūra lādē. Lista etīdei "Putenis" sniegums bija pārliecinošs. Turpretī Šopēna etīdē gan tehniski bija robi, gan arī lidojumā. Un Vītola tautasdziesmas noteikti viņš bija izvēlējies tikai uz šo pasākumu. Bahs – korekti un labi, bet ne līdz galam pārliecinoši.
Latviešu meitene Evelīna Jēkabsone – ļoti jauka, skaista, trausla meitene. Viņai ļoti daudz kas izdevās, ļoti interesanti bija klausīties! Īpaši vēlos atzīmēt viņas spēlētās Vītola "Trīs reminiscences" – tik maigas.
Šī liegā šūpuļdziesmiņa viņai tik skaisti izdevās! Tāpat polka tik viegli atraisījās, tāds foršs vieglums, eleganti un izjusti. Spēle ar dažādām detaļām. Man viņas programma bija viens no augstākajiem punktiem, ko bija tiešām interesanti klausīties. Tāpat Bahs ļoti korekts, ar skaidrām līnijām.
Evelīna mākslinieciski riskēja – varbūt ne viss izdevās tīri tehniski, tāpēc vēlam veiksmi, lai "vilciens iet pa divām sliedēm". Tā tas nu ir – tā ir tā lielākā un grūtākā lieta arī mums, profesionālajiem mūziķiem, ka mēs bieži vien varam aizrauties, bet tehniskā lieta bieži vien paskrien garām.
Sekoja ukraiņu pianists Maksims Trosenko, un šis nu bija tāds pavisam interesants priekšnesums – pianists ļoti impulsīvs, brīvdomīgs, bieži vien tāds improvizatorisks.
Sākumā pat atcerējos stāstu par Likā Debargu, kurš arī, startējot konkursā, negāja pa ierasto taciņu, kā parasti, un tas ļoti saistīja cilvēkus. Tāpēc sākumā man likās – varbūt arī šis būs tas gadījums, bet beigās tomēr likās krietni dīvaini: gan Vītola kompozīcijās, gan citās viņam tiešām gāja kā pa viļņiem, jo nenoliedzami – viņš arī ar tekstu dažās vietās bija uz jūs, tāpat bija daudz tehnisku atbirumu.
It kā lidojums, it kā mākslinieciskas idejas, bet… Man viņš liktos tāds drusku "crosower" pianists, kuram ir labās un ne tik labās dienas. Vismaz tāds iespaids radās.
Un tad ir vēl viena Latvijas pianiste – Olga Trubenko. Ļoti pieklājīga, jauna mūziķe, kurai noteikti vēl vajadzīga mākslinieciskā pieredze, lai būtu uz skatuves. To mēs viņai arī noteikti novēlam.
