Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Vītola aranžējumi ir interesanti vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tie rāda viņu kā lietpratīgu harmonizētāju. 19. gadsimta 90. gados Pēterburgā tapušie Johanesa Brāmsa (1833–1897) solodziesmu pārlikumi pauž Vītola delikāto attieksmi pret viņam estētiski tuvo vācu komponistu. Brāmsa viscaur kontrapunktēto mūzikas faktūru Vītols ir it kā kondensējis, izceļot kora versijā pašu harmonijas būtību.
Otrkārt, šie aranžējumi atklāj dažus mazāk zināmus vietvārdus Vītola dzīves kartē. Piemēram, vairāki darbi ir datēti Dzelžu muižā (vāc. tolaik sauktajā "Dselsenhof") Zemgalē. Cits interesants ģeogrāfiskais punkts ir Valdaja Novgorodas pusē, kas bija iemīļota senās krievu inteliģences atpūtas vieta un kas Vītola daiļradē parādās saistībā ar Modesta Musorgska (1839–1881) solodziesmu pārlikumiem.
Viens no iespaidīgākajiem darbiem šajā grupā ir dziesma "Uz Dņepras" ("Na Dnepre"), ko Vītols aranžējuma autogrāfā fiksējis 1900. gada 1. janvārī, tātad pašā Jaungada dienā.
Viņa rokās bija nonākusi solodziesma ar spēcīgu nacionālo vēstījumu, kas plūda no ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko (1814–1861) poēmas "Haidamaki" dzejas rindām. Musorgska dzīves laikā šī dziesma, tāpat kā vairāki viņa darbi, netika izdota.
Savukārt jaunās paaudzes mūziķi, kas 19. gadsimta beigās sāka pulcēties krievu mežrūpnieka un mecenāta Mitrofana Beļajeva namā, iedibinot savu pulciņu par nozīmīgu Pēterburgas mūzikas dzīves koordināti, diezgan snobiski attiecās pret iepriekšējās paaudzes mūziķu grupu, kurai piederēja Musorgskis. Pēterburgas skolas mentora Nikolaja Rimska-Korsakova (1844–1908) skatījumā ģeniālā komponista-tīrradņa darbi bija rediģējami. Ir gluži loģiski, ka Vītols savam aranžējumam izmantoja skolotāja Rimska-Korsakova redakciju, tomēr vietumis to skaisti niansēja. Atšķirība starp oriģinālo un Rimska-Korsakova rediģēto versiju kļuva pamanāma, kad 20. gadsimta 30. gados nāca klajā dziesmas izdevums, balstoties uz paša Musorgska manuskriptu: dziesma uzrādīja daudz raupjāku skanējumu, nepieradinātāku harmoniju. Taču šim PSRS laika izdevumam neizdevās paturēt neskartu Ševčenko dzeju, jo redaktoram Pāvelam Lammam (1882–1951) nācās svītrot tajā dažus etniski jūtīgus vārdus.
Jāzeps Vītols strādāja ar oriģinālo Ševčenko tekstu. Viņa veidotajā aranžējumā, līdzīgi kā Musorgska dziesmā, par svarīgu izteiksmes līdzekli kļūst kora unisons. Latviešu meistara kora oriģinālmūzikā tas tik izcilā veidā parādīsies pēc dažiem gadiem komponētajā dziesmā "Karaļmeita" (1903), bet teju pēc trīsdesmit gadiem viņa "Dies irae" (1930) ar Plūdoņa dzeju – vienā no spēcīgākajām Vītola dziesmām vīru korim, kas vēsta par seno zemgaļu brīvības cīņām.
Uzziņas avoti:
[1] LNB, J. Vītola fonds, RX0, 60, 1. apr., 15.–39. l.
