Aprunājamies par to, cik svarīgi ir pamanīt talantu un virzīt to uz pareizā ceļa, gremdējamies atmiņās un prātojam, ko caur mūziku nodot klausītājiem, kā arī skaitām, cik daudz laika nepieciešams, lai radītu minūti simfoniskās mūzikas. Un par ziemeļblāzmu.
Baiba Santa Vanaga: Kā jūs uztverat simfonisko orķestri? Jūsu daiļradē tomēr vairākums darbu veltīti kormūzikai.
Ēriks Ešenvalds: Ir brīži, kad stīgu orķestris līdzinās sieviešu kora balsīm – tajā ieskanas mātišķais mīļums, bērna auklējums, bezgalīgais plūdums. Tādas ir manas asociācijas. Savukārt durvju atvēršanas, soļa speršanas drosme, kalnā kāpšana un skatīšanās, kas aiz tā paveras – tas vairāk asociējas ar pūtēju orķestri un vīru kori. Kad komponēju mūziku, ieklausos un iztēlojos, ka, saliekot šīs dažādās stihijas kopā, veidojas simfoniskais orķestris. Tā ir pati pilnība un raisa asociācijas ar Māleru – ar viņa Astoto simfoniju. Atceros, ka mans pēdējais koncerts ar kori "Latvija", kurā dziedāju deviņus gadus, bija šī opusa atskaņojums Minhenē. Mariss Jansons, Bavārijas simfoniskais orķestris, Valsts koris un Bavārijas koris. Dziedāju un domāju: "Re, kā! Pasaules opuss, Mariss Jansons un izpildītāji – redzi, kāds tas kalns var būt." Pasaulē eksistē mākslas kalnu virsotnes – un tās ir vairākas. Tad, kad rakstu simfoniskajam orķestrim, domāju par krāsām – lai uz manu kompozīcijas paņēmienu un tehniku paletes ir visas krāsas un lai simfoniskais orķestris tās visas spēj atskaņot.
Kā nāca piedāvājums sadarboties ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri?
Savā ziņā esmu skaistās skrūvspīlēs, jo jāvelk paralēles – man ir bijuši brīnišķīgi darbi ar Latvijas Radio kori, ar Valsts kori, ar kori "Kamēr...". Nevaru slavēt kādu vairāk vai mazāk. Biju sajūsmā par to, kā 2013. gadā izskanēja mana "Debess litānija" Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertā. Tur vienojās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un profesionālie kori, diriģēja Sigvards Kļava. Šajā skaņdarbā biju ielicis ļoti daudz nianšu un nevienu brīdi nešaubījos – zināju, ka mūziķi atskaņos visu tā, kā pienākas. Tajā pašā laikā Liepājas Simfoniskais orķestris ir pirmatskaņojis manu multimediālo simfoniju "Ziemeļu gaisma", Klarnetes koncertu un Saksofona koncertu – tātad manu "Arktikas vīziju" triloģiju. Visiem kolektīviem esmu līdzvērtīgi pateicīgs.
Par iespēju būt rezidencē pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra: te gaidāms pirmatskaņojums manai Pirmajai simfonijai, ko komponēju tīram simfoniskā orķestra sastāvam. Man jau ir divas multimediālās simfonijas, un tagad būs pirmā, tā teikt, bez piedevām. Ar lielu nepacietību gaidu šo brīdi, jūtu satraukumu. Tajā pat laikā, nākot pie šī orķestra, zinu – tur ir kvalitāte, atvērtība, gatavība, savstarpēja cieņa, sapratne. Es bez viņiem nevaru. Varu tikai uzrakstīt notis uz papīra. Tad ir mūziķi, kas šīs notis atdzīvina. Tā ir milzīga bijība un pateicība, ka manas sajūtas transformējas teju taustāmā, saklausāmā matērijā.
Un piedzimst simfonija – tā atkal ir kāda kalna virsotne.
Ļoti priecājos par šo orķestri. Nevaru sagaidīt, kad būs uzcelta jaunā koncertzāle – kad nu būs. Kad šis orķestris tur ieies iekšā, tad parādīsies visas tās krāsas, kas neuzplaukst Lielajā ģildē, un ieraudzīsim, cik mums ir izcili mūziķi.
Gaidu arī "Arktikas nakts vīziju" interpretāciju 6. un 7. oktobrī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertā. Tarmo Peltokoski ir soms – ziemeļblāzma viņam mirdz stipri vairāk nekā mums Latvijā. Tāpēc ļoti gaidu viņa pieeju. Ar savu vīziju neuzbāzīšos. Domāju, ka labi sapratīsimies.
Pieminējāt Mālera Astoto simfoniju. Cik noprotu, tās atskaņojums Minhenē jums radījis spēcīgu līdzpārdzīvojumu. Kā ir ar citiem muzikāliem un ārpusmuzikāliem iedvesmas avotiem jūsu daiļradē?
Tā ir daba. Un arī dzeja. Sajūtu vibrācijas un notveru kādu mirkli dabā caur savu ķermeni un to piefiksēju. Tas mani ļoti uzrunā un iedvesmo. Gribu to skaņdarbā uzgleznot. Kas piešķir vēl lielāku abstrakciju un gatavību ļauties nezināmajam savā mūzikā – man ļoti patīk, kā dzejnieki apraksta dabas norises. Dzejnieki ir kā no citas pasaules. Kā viņi redz un tver – tas mani ļoti bagātina. Viens ir sava dabas izjūta, otrs ir skatīties, kā to aprakstījis dzejnieks. Katru darbu komponējot, vajag sajust: "Jā, nu es varu. Nu ir laiks radīt šo skaņdarbu." Šī sajūta ir ļoti patīkama. Zinu to, ka darbu, protams, neuzrakstīšu vienā vakarā. Bet sajūta ir neapšaubāma, ļoti reāla un rada dvēselē tādu kā pilnību. Dvēsele ir pilnāka, nobriedusi radīšanai. Tad sēžos pie klavierēm, un sākas komponēšana.
Kā notiek laika sadalīšana, lai varētu komponēt, piemēram, to pašu simfoniju?
(Smejas.) Man patīk lidot pa mākoņiem un skatīties ideālisma virzienā. Bet tad ir arī reālā dzīve, kas ik pa brīdim mani parausta aiz vadmalas:
"Jābrauc pakaļ bērnam uz skolu!"
"Bērna velosipēdam riepa jāuzpumpē."
"Bērna velosipēdam ķēde nokritusi."
Tas nav tā – nospied pogu un viss izdarīts. Nē, pašam vien jāceļas no klavierēm un jāiet. Tas paņem sekundes, minūtes. Tajā brīdī mana dvēseles pilnība ir mazliet apvainojusies un ielien atpakaļ savā čaulā. Nevaru tā – uzlikt ķēdi velosipēda zobratam un iet atpakaļ pie klavierēm, un būt turpat, kur biju – savā ideālajā pasaulē –, un turpināt. Dvēsele ir aizvērusies.
Tad kā Aladina lampa man tā atkal jāsasilda, jāielien tajā, jāuzkurinās. Tad radošums atkal parādās un varu turpināt.
Es arī saprotu, kāpēc Māleram bija namiņš, kurā viņš devās komponēt – lai neviens netraucē. Tad tiešām var daudz izdarīt. Piemēram, lai radītu vienas minūtes materiālu simfoniskajam orķestrim, jāpavada aptuveni viena stunda pie klavierēm. Uzskicēt, padomāt par instrumentāciju un citiem knifiem. Izsvērt plašākā aspektā, kur šī mūzikas minūte atrodas skaņdarbā. Kad turpini komponēt, tad atgriezies pie iepriekšējās minūtes un tomēr gribas kaut ko pamainīt, jo tālāk kamols vedas citādāk. Nāks nākamā diena, paskatīšos uz to iepriekš komponēto minūti un gribēšu to pārtaisīt, jo otrās minūtes mūzika ir vedusies citā virzienā. Klāt šai sajūtai nāk arī paškritika. Tā tas komponēšanas process notiek. Kamols grib ripot ātri, bet fiziski tas tā nenotiek.
Runājot par mūzikas uzdevumu – ko jūs savā mūzikā vēlaties nodot klausītājiem, varbūt arī mūziķiem?
Varbūt nonākšu pie kādas atbildes pēc brīža. Jā, pasaules bibliotēkās ir skaņdarbi, kurus lai saprastu, jāizlasa viss priekšvārds. Tāda tehnika, tāds fakts. Priekšvārdi var būt dažādi. Reizēm visu izsaka virsraksts, piemēram, Pētera Vaska vijolkoncerts "Tālā gaisma" – tur nekādi priekšvārdi nav vajadzīgi, jo, klausoties šo mūziku cilvēciskā aspektā un tai ļaujoties, tā uzbur ļoti bagātīgas vīzijas. Bet tad ir tie apraksti uz vienas, divām lappusēm. Citādi skaņdarbu nesaprot. Tad vēlos salīdzināt – kāpēc komponists grib klausītājam ar karotīti mutē iebarot tieši tās zāles, tieši to garšu? Kāpēc klausītājs nevarētu pats uzburt šo ainavu, ko viņš mūzikā ir sadzirdējis? Kāpēc komponists ar varu liek visiem klausītājiem zālē domāt vienādi?
Ko gribu pateikt savā mūzikā? Man šķiet, tā ir sajūta. Pat negribu uzbāzties, lai jūs uzzinātu manas sajūtas. Bet vēlos pastāstīt, kāda ir daba, kāda ir cilvēka dzīve un kādas tai ir interesantas šķautnes.
Atceros savus studiju maksimālisma gadus – tik tiešām bija āķis lūpā, kad koris "Kamēr..." brīnišķīgi pirmatskaņoja manu "Aizej, lietiņ", kas aizgāja uz Dziesmu svētkiem; Latvijas Radio koris ar "Leģendu par iemūrēto sievu" ieguva uzvaru ROSTRUM konkursā; Valsts koris ar oratoriju "Kristus ciešanas un augšāmcelšanās" vainagoja manu pirmo Lielo mūzikas balvu. Tas viss notika tik strauji – vien pāris gadu laikā. Nu tik jāturpina, jāturpina! Tomēr ātri vien sapratu, ka šajos skaņdarbos smēlos iedvesmu no savas dzīves, atmiņām un sajūtām – un to jau nebija tik daudz. Sapratu – jādzīvo normāla dzīve un jāļauj sajūtām dabiski manī uzkrāties. Tad, kad esmu tās sakrājis, tad arī top mūzika. Un, man par pārsteigumu – tā uzrunā. Tas mani ļoti gandarī, bet tajā pat laikā – negribu par to gozēties un tajā gozēties. Lai mūzika dzīvo savu dzīvi, un es ik pa brīdim kaut ko uzrakstīšu.
Jo tas ir aicinājums, vai ne?
Jā. Man gan negribētos komponista profesiju idealizēt, jo katrai nozarei ir nepieciešami resursi – zināšanas, iemaņas, prasmes, spējas. Piemēram, tu zini, kā mūziku pierakstīt, pazīsti instrumentu dabu, tembrus, figurācijas iespējas. Tāpat kā jebkur citur. Bet ja profesija saskan ar tavu būtību – tas ir maģisks brīdis. Esi uz īstā ceļa. Tad visa tava apziņa un zemapziņa, tavas dimensijas uzmirdz visskaistāk un vislabāk jūtas, fokusējas un saslēdzas tieši tad, kad pildi savu aicinājumu.
Vidusskolā mācījāties klasē ar fizikas un matemātikas novirzienu. Tad nāca arī teoloģija. Kurā brīdī bija "klikšķis" – apziņa, ka komponēšana ir jūsu aicinājums? Vai tas nāk no pašiem pamatiem, vai ir procesa rezultāts?
Man nav atbildes uz šo jautājumu. Dažkārt šķiet – ja būtu aizgājis mācīties mūzikas vidusskolā, ir pamatotas aizdomas, ka es varētu būt sabojājis daļu sava tīrradņa. Ļoti labi pabeidzu bērnu mūzikas skolu kā pianists, un komponistam klavieres ir kā maize. Savukārt mūzikas vidusskolā ir ļoti intensīva slodze – visa teorija un vēsture gāžas aumaļām iekšā, bet komponista sajūta ir tik trausla. (Nopūšas.) Tā atnāk pati – kaut kur dvēselē virmo, bet ir ļoti trausla. Brīdis, kad viss saslēdzas – šis moments katram ir individuāls, un to nevar ielikt metodikas rāmjos.
Biju pabeidzis fizmatus Liepājas 1. ģimnāzijā, tad iestājos Psiholoģijas fakultātē Latvijas Universitātē, bet pēc mēneša studijas pametu, jo sapratu, ka tas nav man domāts. Tad ārā izlauzās mūzika. Atnācu uz Mūzikas akadēmiju, parādīju savas baznīcas kordziesmas, jo cita man nekā nebija. Romualds Kalsons man noticēja. Viņš sacīja: "Talants jums ir. Bet nepietiek zināšanu." Mūzikas vidusskolā tomēr jāpavada četri gadi – man no tā nekā nebija. Protams, ka pietrūka zināšanu, lai gan klavieres spēlēju priekšzīmīgi. Harmoniju un solfedžo pārzināju lieliski, trūka zināšanu mūzikas vēsturē un literatūrā, kā arī instrumentālajā mūzikā. Toreiz bija unikālā iespēja iziet sagatavošanas kursu, ko piedāvāja komponistiem un vokālistiem. Vienu gadu cītīgi mācījos un ar septītnieku iestājos bakalaurā. Kompozīcijā, šķiet, man ielika astotnieku. Redziet, cik trausla tā komponēšana ir. Iemācies visus smalkos instrumentus, un tie roku rokā iet ar tavu kompozīcijas dvēseli. Tā sāk saslēgties ar praktiskajiem rīkiem. Kā savas sajūtas pierakstīt uz papīra. Tas ir individuāls ceļš katram. Vienam tas ir ātri, man pavisam noteikti tā nebija. Akadēmijas gadus tiešām izbaudīju, sāku saprast, kā sajūtas izteikt saprotamā medijā. Tā, lai mūziķi to var nospēlēt un arī klausītājs uztvertu.
Vai ir vērts jautāt, kas jūs būtu, ja nebūtu komponists?
Jā, droši. Es būtu bijis vokālists vai mediķis. Man šīs abas lietas ļoti interesē.
Divus gadus mācījos pie Veras Zilpaušas – braucu pie viņas divreiz, trīsreiz nedēļā. No pirmā basa viņa mani pārtaisīja par pirmo tenoru. Biju iedziedājies tā, ka patika savu balsi forsēt, sevi labi dzirdēt – tā rezultātā dziedāju nepareizi. Tad atnācu uz Rīgu, un baznīcas korī bija tāda vokālā pedagoģe. Vera Zilpauša bija arī Ingas Kalnas pirmā skolotāja. Atceros – jutu, ka pasniedzēja bija pievērsusi man lielu uzmanību. Viņa tiešām priecājās, ka paralēli mēģinājumam uz kādām trīsdesmit minūtēm gāju pie viņas blakus telpā padziedāt. Viņa man neko neteica – tikai deva balss vingrinājumus, dažādas akrobātikas. Jutu, ka viņa mani grib kaut kā apmānīt. Visu laiku dziedāju tā, ka labi dzirdēju savu balsi. Tad viņa mani mānīja, un jutu, ka balss sāk lūst. Viņa saka: "Ļoti labi! Ļauj, lai lūst!" Un sapratu – man tas sāk patikt. Jaunas vibrācijas galvā, krūtīs, ķermenī. Tāda brīvība. Un Mateja baznīcas katedrāles telpā puskrēslā saprotu – balss skaisti rezonē. Atceros, ka mēneša beigās noslēdzām nodarbību un viņa man pateica: "Tu neesi baritons. Tu esi tenors. Tu esi pirmais tenors". Tā bija forša atklāsme. Viņa sacīja, ka tagad sāksim mācīties dziedāt tā, kā tenoriem ir jādzied, un teica, lai paklausos Sergeju Ļemeševu. Es esot Ļemeševs numur divi. Ja gāju pie pasniedzējas trīs reizes nedēļā, viņa uzdzina līmeni. Pašam tā patika – pilns diapazons, augšas un apakšas – bez problēmām.
Tajā brīdī paralēli ļoti labi sāka vesties kompozīcija. Biju uzrakstījis "Iespaidi Sāremā" – savu pirmo veiksmīgo skaņdarbu – klarnetei un čellam. Tas iekļuva starptautiskā konkursā sešu labāko darbu sarakstā aptuveni trīssimt opusu konkurencē. Mani "Iespaidi Sāremā" – sešiniekā! Biju pirmajā kursā. Tad nāca citi opusi – piemēram, ansamblim Alter Veritas. Tā kompozīcija mani ievilka iekšā. Sāku saprast, kā tas kamolītis rit. Un tad reiz gāju pie Zilpaušas pilnīgi noskumis uz stundu un teicu, ka man ir grūti. Man bija iepatikusies kompozīcijas stihija un apvārsnis. Sapratu, ka man pat ir grūti atrast laiku, lai pie pasniedzējas aizbrauktu. Jutu, ka netikšu galā ar abām lietām. Bezmaz vai jāizvēlas, ko darīt – vai iet vokālo ceļu, vai komponēt. Atceros, ka viņa sašļuka, aiztaisīja klavieru vāku un godīgi teica: "Zini, labāk tomēr komponē. Tu būsi par trauslu operas ambīciju pasaulē. Tev nepietiks nervu un kādā brīdī salūzīsi." Biju priecīgs par viņas atbildi. Viņa gan bija saskumusi, atceros. Tā mēs šķīrāmies.
Atbrīvoja.
Jā, atbrīvoja. Bet viņa man iemācīja to, ka esmu tenors, un turpināju dziedāt baznīcas korī. Ir brīnišķīgi, ka ir arī godīgi pedagogi, kas visu pasaka. Par to esmu pateicīgs, jo visu mūžu es nebūtu bijis Ļemeševs numur divi. Skatuves māksliniekiem pienāk tas laiks, kad jādodas izdienas pensijā.
Bet komponistiem ir tā īpašā privilēģija – to saku ļoti pazemīgi –, ka var turpināt rakstīt. Skatos uz Pēteri Vasku. Uz Arvo Pertu. Viņu izdienas pensija nepienāks nekad.
Ar kādu noskaņu gaidāt Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertu un jūsu opusa "Arktikas nakts vīzijas" atskaņojumu?
Šo koncertu ir atskaņojis Liepājas Simfoniskais orķestris, un tas ir ieskaņots kompaktdiskā. Tā ir daļa no manas triloģijas "Arktikas vīzijas". Pirmā daļa ir "Nakts", otrā – "Jūra" un trešā – multimediālā simfonija "Ziemeļu gaisma". Ļoti gaidu brīdi, kad būs viens koncerts, kurā izskanēs visi trīs opusi. Pirmajā daļā klarnetes koncerts "Nakts" un saksofona koncerts "Jūra", savukārt otrajā daļā – "Ziemeļu gaisma" ar visām projekcijām un ziemeļnieku stāstiem. Tie ir ļoti skarbi. Ziemeļblāzma ir tik skaista, bet folklora tām tautām, kas zem ziemeļblāzmas joslas ir gadusimtiem dzīvojušas – lielākoties tie ir skarbi, pat aukstasinīgi stāsti. Nekaitini, nesvilpo, tevi aizraus pie mirušajiem debesīs! Apbrīnojami skarbi stāsti. Bet tur ir tas dramatisms, suģestējoši skaistais un sāpīgais dramatisms starp nezināmo un redzamo.
Kur vērojāt ziemeļblāzmu, no kuras smēlāties iedvesmu triloģijas tapšanā?
Ziemeļblāzmu esmu redzējis daudz kur: Aļaskā, Grenlandē, Islandē, Skandināvijas ziemeļos. No šīm zemēm ir aptuveni 25 teicēji, kas runā savus stāstus.
Caur šodienas prizmu skatoties – koncerts tapis 2012. gadā. Vai ir kaut kas mainījies jūsu uztverē par šo darbu?
Tas ir ļoti labs jautājums. Esmu no tiem komponistiem, kurš nerediģē savus darbus pēc vairākiem gadiem. Tāds man tas bērns piedzima, lai viņš tālāk dzīvo savu dzīvi. Man būs citi bērni, tiem arī jāļauj būt. Savos darbos esmu ielicis savas asaras, sajūtas, vēlās nakts stundas. Tur ir mans maksimums, kā šo mūziku esmu dzirdējis.
Pēc pirmatskaņojuma Pēteris Vasks pie manis pienāk un saka: "Brīnišķīgs opuss, bet tā pirmā daļa – kas tas bija?!" Uz to viņam atbildu: "Pēteri, vai tu esi bijis Arktikas ziemeļos tajā sniegā? Vai esi braucis suņu pajūgos vēlā vakara stundā, kad tie traucas un tu sēdi kamanās, un mirguļojošs sniegs tev sitas sejā?" Pirmā daļa ir tieši šāds brauciens pajūgā. "Arktikas nakts vīzijas" ir par to, kā iekāpju kamanās un ļaujos piedzīvojumam pa tiem pakalniem, ielejām un spējiem pagriezieniem. Un tad kamanas apgāžas...
Palieku un veros apkārt, skatos uz augšu, skatos aiz muguras – un kāda daba manam skatam atveras. Tad sākas nakts.
Kas ir lielākie akcenti, par ko gaidāmajā koncertsezonā esat gandarīts? Cik noprotu, kalendārs ir nebeidzams.
Kalendārs patiesi ir nebeidzams. Ja paskatāmies – Iveta Apkalna Disneja koncertzālē atskaņoja manu ērģeļu koncertu "Okeāna balss", kura pirmatskaņojumā piedalījās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Stīvens Leitons nesen Sidnejas opernamā atskaņoja manu oratoriju "Kristus ciešanas un augšāmcelšanās". Vienkārši esmu pateicīgs un nespēju izsekot.
Man ļoti patīk arī pedagoģiskais darbs. Jau otro gadu esmu Kompozīcijas katedras vadītājs, un esmu ļoti pateicīgs Selgai Mencei, kas katedru vadīja līdz šim. Viņa ir ļoti atbalstoša. Esam lieliski docētāji un atbalstām viens otru. Tāpat arī studenti – katrs nāk ar saviem kosmosiem. Tāpat arī mana ģimene. Dzīve ir tik pilna un skaista, un interesanta. Katru vakaru cenšamies nūjot, un vienmēr ir, par ko runāt un runāt, un runāt. Tomēr man ir 46 gadi, un mans komponēšanas temps ir palēninājies. Piemēram, ja 30 gados varēju uzrakstīt piecu minūšu dziesmu nedēļā, tad tagad iet ilgāk. Vairs nevaru astoņas stundas bez pauzēm sēdēt pie klavierēm. Jocīgāks ritms ir iestājies. Bet labs.
