Mākslas vingrošana

Vilnis Vējš un Ieva Iltnere par Envijas izstādi galerijā Māksla XO

Mākslas vingrošana

"Drosmes māja" un drosmes jēdziena uzdevumi arhitektam. Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa

Kristiāna Ābele, Laima Slava un Valdis Villerušs sarunā par mākslas pētniecību

Voldemārs Zeltiņš, Vilhelms Purvītis, Niklāvs Strunke – saruna par aktuālo Latvijas mākslas pētniecībā

Viens no veidiem, kā šobrīd, kad muzeji un izstāžu zāles ir slēgtas, satikties ar mākslu, ir grāmata. Taču, lai grāmata taptu, ir nepieciešams ilgs un pamatīgs pētniecības process. Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Mākslas vingrošana” mākslas vēsturniece Laima Slava sarunājās ar mākslas pētniekiem, kuri šobrīd strādā pie vairāku projektu tapšanas: Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele pēta latviešu mākslas vēstures noslēpumaino “enerģētiski spēcīgo nospiedumu” mākslinieku Voldemāru Zeltiņu, kā arī Vilhelmu Purvīti, kuram nākamgad svinēsim 150. jubileju, savukārt grafiķis, mākslas zinātnieks un LMA emeritētais profesors Valdis Villerušs – daudzpusīgā mākslinieka Niklāva Strunkes grāmatu mākslu.

Laima Slava: Jūs abi esat iesaistīti lielos pētniecības darbos, un daži no tiem jau ir noslēguma fāzēs. Kā jums izskatās – vai darbs pētniekiem nedraud aptrūkties? 

Kristiāna Ābele: Mums ar Valdi ir viens kopīgs darbs – mēs abi piedalāmies Eduarda Kļaviņa vadītajā daudzsējumu “Latvijas mākslas vēstures” projektā, kas šobrīd ir pusceļā. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka pat šie lielie “ķieģeļi” ne tuvu nevar nosegt kopējo ainu un atbildēt uz visiem jautājumiem, kas var rasties. Mēs jau paši katrs no savas individuālās pētnieciskās pieredzes zinām, ka tajā brīdī,

kad kaut kas pēkšņi no mazzināma kļūst par labi zināmu, salīdzinoši labi izpētītu, uzreiz mainās kopējā aina, un parādās citi jautājumi, citas sakarības, un viss atkal sākas no sākuma.

Tā kā pat šajā lielajā “Latvijas mākslas vēsturē” – lai tās apmēri un sējuma biezums un smagums nebiedē – dažos gadījumos tas ir ilgu pētījumu kopsavilkums, dažos gadījumos tikai provizorisks kādas tēmas aizskārums, kam, cerams, nākotnē ir gaidāms turpinājums. 

Valdis Villerušs: Es tikai varu piekrist. Mans interešu lauks ir grāmatu māksla, un attiecībā uz latviešu grāmatmākslu patiesībā nekas pamatīgi līdz šim nav darīts, tas ir pilnīgi neuzarts tīrums, kur varētu iesaistīties ļoti daudzi cilvēki, mākslas vēsturnieki. Strādājot Latvijas Mākslas akadēmijā, man iznāk kontaktēties ar topošajiem mākslas teorētiķiem, vēsturniekiem – lielākā daļa tur (ar retiem izņēmumiem) parasti ir meitenes. Un es ikreiz atgādinu, ka varbūt viņas varētu pievērsties grafikai un arī speciāli grāmatu mākslai, grāmatu grafikai. Bet man nekas neiznāk, man nav tas spēks viņas pierunāt! Varbūt viņas baidās tādēļ, ka jāsēž bibliotēkā vai arhīvā, tur ir daudz putekļu... Bet tiem ir tāda interesanta smarža – nemaz nav tik traki.

Vai, domājot par grāmatmākslu, ir bijis kāds īpašs pārsteigums vai negaidīts atklājums?

Valdis Villerušs: Par grāmatu mākslu ir ļoti maz vai epizodiski, fragmentāri kaut kas darīts; par kādiem atsevišķiem māksliniekiem, par kādu atsevišķu izdevniecību kaut kas ir pieminēts. Bet kopējs nekas nav – sākot jau no vissenākiem laikiem. Jāsaka, ka viss tas process ir viens liels pārsteigums visu laiku, jo nepārtraukti kaut kas atklājas. Es pievēršu uzmanību senajiem izdevumiem, un man sakrājusies liela bibliotēka. Esmu lielāko daļu atdāvinājis Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, bet tur bija vesela rinda pilnīgi nezināmi senie 17. gadsimta, 18. gadsimta latviešu izdevumi, vienīgie eksemplāri. Katru reizi ir patīkams pārsteigums, ja atrodas kaut kas līdz šim nefiksēts vai pazudis. Patlaban Nacionālā bibliotēka gatavojas izstādei par brāļu draudzēm, hernhūtiešiem, tur arī bija tāda epizode, ka pirms kara bija fiksēti divi hernhūtiešu iespieddarbi latviešu valodā (jo viņi galvenokārt pierakstīja visu ar roku) un abi divi šie nelielie izdevumi, kas bija dažas lapas biezi, bija zuduši. Un pēkšņi kādā vecā, sapluinītā grāmatā atradu vienu šo 1739. gada izdevumu Kēnigsbergā iespiestu – tas tagad arī ir Nacionālajā bibliotēkā.

Kristiāna, tu pētniecībā jau darbojies kā tāds detektīvs, jo tev patīk izsekot tikko manāmām pēdām un “atrakt” pavisam kaut ko jaunu. Pašlaik tu esi pabeigusi pētījumu par gleznotāju Voldemāru Zeltiņu, kurš mums visiem ir tikai kā tāda leģenda ar diviem darbiem Mākslas muzeja ekspozīcijā, kas vienmēr tur ir stāvējuši un radījuši milzīgus jautājumus par to, kas ir šis ārkārtīgi enerģētiskais mākslinieks – bet neko vairāk. Nu tu esi “uzrakusi” ļoti daudz. Kas tevi vada tādos ceļos – izrakņāt visu ko no pilnīgi nekā?

Kristiāna Ābele: Ja mēs meklējam saknes bērnībā, liela aizraušanās bija, un joprojām mīļākā grāmata, ko krīzes brīžos pārlasīt – stāsti par Šerloku Holmsu. Tas tiešām tāds iedvesmojošs paraugs vistiešākajā nozīmē. Arī ļoti, ļoti ir saistījis tas mākslas vēsturnieka detektīva gars manos kolēģos – gan Eduardā Kļaviņā, gan citos – katram tas, protams, izpaudies citā veidā, citā apmērā.

Ar Zeltiņu mums mākslas vēsturē ir savādi, jo viņš ir bijis leģenda, tiešām enerģētiski spēcīgs nospiedums, tāds laukums mūsu mākslas vēsturē ar auru un ietekmi jau kopš viņa īsās dzīves beigām 20. gadsimta sākumā. Par viņu ar lielu iedvesmu ir domājuši un rakstījuši gan mākslas vēsturnieki, gan mākslinieki, bet tā visa ir bijis maz. Bija akūta sajūta, ka grāmata par Zeltiņu mums būtu vajadzīga, un pie reizes šaubas, vai to ar pieejamo materiālu ir iespējams radīt. Pretstatā Jāzepam Grosvaldam, kura mantojuma izpētes lielākā problēma ir milzīgais materiālu apjoms, dokumentārā bagātība, par Zeltiņu uzrakstīt monogrāfiju principā nav iespējams, jo par viņu nav nekā. No otras puses, iespējams, šāds pētījums līdz šim nav tapis tāpēc, ka pētniekam ir jāstrādā pretēji Zeltiņa garam, tas nozīmē – iedziļinoties visās detaļās.

Zeltiņš ir teicis, ka tikai amatnieks var skrupulozi strādāt ar katru elementu visos sīkumos, apstrādāt savu materiālu.

No vienas puses, lai par viņu uzrakstītu, ir jāspēj identificēties ar viņa radošo iedvesmu un viņa pārdzīvojumiem, no otras puses – no tiem distancēties, strādāt pilnīgi citādi. 

Ko tu centies noskaidrot, kad pēti kādu mākslinieku? Ko tu gribi atklāt, ja mākslinieks tevi interesē?

Kristiāna Ābele: Atbildes uz šo jautājumu būtu atšķirīgas. Nu, katrs var iztēloties sevi gleznojam portretu – tas, ko mēs gribētu atklāt portretā, vienmēr nebūtu viens un tas pats. Vispirms, protams, veidojas kaut kāds galvenais vektors, kas interesē tieši konkrētās personības liktenī vai mākslā. Un tad pamazām no tā materiāla, kas varbūt atšķiras no tā, ko mēs gribētu noskaidrot, pamazām arī veidojas portrets. Un izejmateriāls būs ļoti atšķirīgs. Zeltiņa gadījumā, protams, ļoti būtiska ir arī tā laikmetā aina, kurā kopā darbojas teātra, mūzikas, literatūras un mākslas ļaudis, šī bohēma kā tāda starpnozaru sadarbības vide. 

Valdis tikko ir beidzis pētījumu par Niklāvu Strunki, kas atkal ir cits leģendārs laikmets, starpkaru posms. Ar neapbruņotu aci redzams, ka tas arī ir laiks, kad uzplauka grāmatu māksla. Šis pētījums atklāj mākslinieku, kurš ir ļoti plaši darbojies dažādos laukos, un tas atklāj ārkārtīgi daudz ko jaunu. Ar ko ir īpašs Niklāvs Strunke?

Valdis Villerušs: Pētījums bija par Niklāva Strunkes grāmatu mākslu, ne par viņu kopumā, kaut gan citi šī izdevuma autori strādāja pie konteksta, fona, viņa biogrāfijas. Grāmata Strunkem laikam ir bijusi tāda īpaša vērtība, un jau no agras bērnības viņš tai veltījis īpašu uzmanību. Viss pētījumu process bija interesants tādēļ, ka, tāpat kā Zeltiņš, arī

Strunke bija ļoti ekscentrisks, ļoti spontāns mākslinieks, kas varēja ļoti ātri mainīt savu izteiksmi, no vienas stilistikas pāriet nedaudz citā stilistikā, strādāt dažādās tehnikās. 

No vienas puses, grāmata viņam bija peļņas avots, bet, no otras puses, grāmata viņam bija ļoti tuva. Un tā daudzpusība it kā saskan ar grāmatas raksturu, jo es no savas pieredzes domāju tā, ka grāmata kultūrā un mākslā ir bijis intelektuāli visbagātākais objekts, kas var būt. Acīmredzot Strunki vilināja arī šīs grāmatas aspekts, šī intelektuālā daļa.

Latvijā grāmatu māksla tomēr ir mīlēta un cienīta joma. Kas ir Niklāvs Strunke šajā visā?

Valdis Villerušs: Neņemos izvērtēt, kas viņš tiešām ir. Pirms ķeršanās pie darba par viņu mēs zinājām divdesmitos, trīsdesmitos gadus, kad viņš darbojās Latvijā. Bija saglabājušās grāmatas, bet padomju laikā ne visai labvēlīgi uz viņu skatījās tādēļ, ka viņš bija emigrācijā – muzejā viņa darbi bija nolikti kaut kur rezerves fondos. Bet agrīnais posms, kad viņš dzīvoja Pēterburgā, un arī Pirmā pasaules kara laiks bija miglā tīts. Strunke bija ļoti daudzpusīgs, kustīgs, mākslinieks; viņš gan ir stāstījis, gan viņa stāsti piefiksēti, bet tie ir pretrunīgi. Nevar saprast, kur viņš ir bijis, ko viņš ir darījis, kas ir noticis. 

Tas bija manifestu laiks.

Valdis Villerušs: Jā – modernistu, itāļu un krievu futūristu laiks, tāda mākslas revolūcija ar kaujinieciskiem saucieniem.

Un arī Niklāvam bija savs manifests.

Valdis Villerušs: Jā, viņš tajā visā piedalījās, un izrādījās, ka tas auglīgākais laiks viņam sākās tieši šajā posmā. Jau Pirmā pasaules kara pēdējos gados viņš sapazīstas ar Jāzepu Grosvaldu. Grosvalds atstāj uz viņu ļoti labu iespaidu, it kā organizē vairāk, padara viņu tādu mierīgāku. Vienu brīdi mākslā viņš pievēršas tādām liriskākām tēmām, 1917. gadā, frontes laikā, kad viņš ir strēlnieks, ilustrē Jāņa Akuratera grāmatu “Šis un tas Itnekas”, ko iespiež divdesmitajos gados. Tā jau ir atšķirīga no iepriekšējām, tādām svaidīgajām, dažādi stūrainajām, lauzītajām formām. Bet tajā pašā laikā viņš drīz nonāk Rietumos, Berlīnē, kas 20. gadu sākumā ir modernistu centrs, tāda tikšanās vieta. Tur viņš sapazīstas ar itāļu futūristiem, mazu brīdi aizraujas ar abstrahēšanas procesu un nedaudz vēlāk pievēršas konstruktīvismam.

Strunke visur nāk kā personība, man arī tieši tas interesē – viņa individuālās iezīmes, vienalga, ka viņš mainās – kaut kāds izteiksmes pamats saglabājas, viņš ir atpazīstams. 

Vai ir kādi mūsu grāmatu mākslā līdz šim vēl nenovērtēti vārdi, kas būtu pelnījuši īpašu pētījumu?

Valdis Villerušs: Es teiktu, ka viens otrs ir nepelnīti piemirsts. Piemēram, Jānis Plēpis – manuprāt, Plēpis ir izcila personība, viņam nav daudz labu grāmatu, bet dažas ir izcilas. Nesen bija jubilejas, kaut kā sakritīgi šajā paaudzē, Oļģertam Ābelītem, Aleksandram Junkeram, Pēterim Upītim, Plēpim, visi dzimuši 1899. vai 1909. gadā. Tas viss pagāja pilnīgi nemanot, neviens neko par šīm gan grāmatu mākslā, gan stājgrafikā izcilajām personībām neatzīmēja. 

Kristiāna – tev ir nākamais ļoti atbildīgais uzdevums, jo tu tagad raksti grāmatu par Vilhelmu Purvīti, kuram arī nākamais ir jubilejas gads un kuru nekādi neviens neaizmirsīs. Purvītis gan ir tas, par kuru jau ir rakstīts – ir rakstījusi gan Tatjana Kačalova, gan sava laika pētnieki. Ko jaunu par Purvīti var pateikt?

Kristiāna Ābele: Ai, pateikt var daudz jauna vai piemirsta, un noteikti nākamais gads nebūs pēdējā reize, kad to darīt – pilnīgi skaidrs, paliks vēl daudz neatbildētu jautājumu līdz ar tiem, uz kuriem jau gadu gaitā ir meklētas atbildes.

Nepārtraukti parādās dažādas Purvīša mantojuma saliņas – darbi, kurus vēl pirms 20 gadiem, kad tapa iepriekšējais lielais izdevums, publicēja pēc reprodukcijām ar norādi “atrašanās vieta nezināma”, bet, kas – pēkšņi izrādās – ir kādā ārzemju muzejā vai tepat Latvijā kādā privātkolekcijā. Soli pa solim dažādas atbildes summējas, un visu laiku ir sajūta, ka profesore Tatjana Kačalova stāv blakus un zinātkāri vēro. Viņa ir atstājusi daudz jautājumu, uz kuriem gribas saņemt atbildes, izmantojot gan mūsdienu informācijas aprites iespējas, gan ceļošanas iespējas, gan tagad arī dažādu virtuālās pasaules meklējumu iespējas. Pirmkārt viņa ir tā, kas gaida šo grāmatu – un ar tādu sajūtu arī šis pētījums top.

Es domāju, ka jauna būs daudz. Piemēram, pagājušajā gadā beigās mūsu žurnālā “Mākslas Vēsture un Teorija” iznāca raksts tikai par Purvīša Rēveles periodu – par trīs viņa dzīves gadiem, par kuriem iepriekš vienmēr bija rakstīts īsi;

mēs zinājām darbus, šie darbi mūs apbūra, bet kaut kā tiem parasti paiets garām.

Tur arī gadu gaitā sakrājies daudz atbilžu uz dažādiem jautājumiem, un kopā tas izvērsās tādā ļoti detalizētā, bagātā vēstījumā. Citos gadījumos tas nebūs iespējams, būs arī tēmas, par kurām jaunu vairs neko daudz nepateiksim, bet ir daudz jautājumu, kurus es turpinu sev gadu gaitā uzdot un pamazām meklēt uz tiem atbildes.

Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Mākslas vingrošana”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt