Sarunā ar viņu un ar mākslas zinātnieci, kādreizējo kultūras ministri Helēnu Demakovu gleznotājs Kaspars Zariņš pievēršas jautājumiem par aktuālu un laikmetīgu mākslu, nepieciešamību gleznot un to, kas sagādā prieku.
ĪSUMĀ:
- Mākslas klātesamības ietekme uz dzīvi.
- Pēc kādiem principiem novērtēt mākslas darbu, un ko var dēvēt par aktuālu mākslu?
- Kā salauzt ledu, lai izkļūtu starptautiskajā mākslas arēnā?
- Vai Latvijā pietrūkst kvalitatīvas mākslas un tās cienītāju?
Mākslas piepildītā bērnība
Kaspars Zariņš: Helēna, tu vari atcerēties savu bērnību un ceļu uz mākslas pasauli, kas tevi tur aizveda?
Helēna Demakova: Kas ir interesanti, ka no bērnības es atceros tikai to, kas ir saistīts ar mākslu, jo līdz sešu septiņu gadu vecumam man par neko citu nekādu atmiņu nav. To mākslas pasauli veido divi aspekti, proti, mākslas darbi, kas mums bija mājās, daļa vēl arvien ir manā īpašumā. Es ceru, ka nekad nešķiršos no [Pētera] Kundziņa brīnišķīgās ainavas ar visiem latvju gubu mākoņiem. Man ir viens Hildas Vīkas akts, kas mani no dzimšanas ir pavadījis, tāds ļoti modernistisks, ar lieliem, lokāliem krāsu laukumiem. [Kurta] Fridrihsona akvarelis no bērnības ir bijis, un [Aleksandras] Beļcovas akts. Tas viss bija mājās, bet bija arī šis tas modernāks, proti, [Romāna] Sutas zemstikla gleznojums, tās lauztās kubistiskās formas. Bet, lai tās nebūtu tikai gleznas, gribu uzsvērt, ka zīmējums bija ļoti svarīgs. Mans vectēvs draudzējās ar Felicitu Pauļuku, un no bērnības es lūkojos uz ierāmētām bērnu ilustrācijām. Viņa arī nāca bieži ciemos, runājās.
Bet otrs aspekts varbūt bija vēl svarīgāks, kad es saku, ka neatceros neko citu – atceros, ka vecmamma bija liela, resna un silta (smejas), un tad es ņēmu ne mazāk resnās, pareizāk sakot, biezās mākslas grāmatas, kas viņai bija sapirktas toreiz grāmatnīcā "Globuss". Kā tagad atceros – kā bērns mēģināju pārzīmēt divus darbus, kas mani grāmatā uzrunāja visvairāk. Viens bija [Albrehta] Dīrera mātes portrets, tas pusprofila, un otrs bija [Hansa] Holbeina Jaunākā (Hans Holbein der Jungere) "Henrija VIII portrets", arī zīmējums. To mākslas grāmatu bija ļoti daudz, pārsvarā – jo biju tik maza, gadi pieci seši – viņas uz grīdas šķirstīju un ik pa laikam ierāpos pie vecmammas.
Kaspars Zariņš: Un tu, Ieva, kā tu nonāci līdz mākslas, dzejas un kultūras pasaulei?
Ieva Rupenheite: Tā līdzīgi. Man gan nebija tik ievērojamu mākslas darbu pie sienām, bet, protams, ka tā mūsu virzība nāk no vecākiem vai vecvecākiem. Man bija divas vecmāmiņas, viena dzīvoja laukos, otra pilsētā. Tā, kas dzīvoja laukos, patiesībā arī bija izbijusi pilsētniece, ļoti daudz tautasdziesmu zināja no galvas un, kad kaut kur staigājām, viņa vienmēr bija tā, kas lika kaut ko ievērot dabā.
Rīgā dzīvojot, mamma mani bieži veda uz visādiem pasākumiem, kas notika "Dieva ausī" [kafejnīca, kas padomju gados ierīkota Rīgas Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrālē Esplanādē – red.]. Atceros, ka bija tāds Krievu Drāmas teātra aktieris, diemžēl neatceros vārdu, bet viņš lasīja [krievu dzejnieku Sergeju] Jeseņinu, man varēja būt kādi astoņi gadi, un es ļoti pārdzīvoju poēmu "Melnais cilvēks", jo es diezgan labi sapratu jau toreiz krieviski. Man liekas, ka ir mākslas darbi un vērošana, bet tad ir tas pārdzīvojums, un tas bija mākslas pārdzīvojums, ko es atceros no bērnības.
Aktuālais mākslā
Kaspars Zariņš: Tagad varbūt mazliet nopietnāks jautājums. Es gribu, lai jūs apgaismojat mani un klausītāju, kā mākslas lietpratējas pateiktu, kāda ir atšķirība starp ta saukto laikmetīgo mākslu un mūsdienu mākslu? Vai tā vispār ir?
Helēna Demakova: Protams, ka tās ir pilnīgas blēņas, jo angļu valodā "mūsdienu" un "laikmetīgs" ir viens un tas pats. Mūsdienu mākslas muzejs ir tas pats Laikmetīgās mākslas muzejs. Ar laikmetīgu parasti nosauc tādu mākslu (bet tā ir nosacītība), ko kolekcionē šīs nozīmīgās mākslas institūcijas. Tas nenozīmē, ka cita māksla, kas var būt neiekļaujas pašreizējos Laikmetīgās mākslas muzejos, ka tā nevarētu tikt kolekcionēta nacionālas nozīmes institūcijās. Minēšu piemēru, tāds brīnišķīgs mākslinieks, kura pieminēšana tika ilgus gadus uzskatīta par tādu kiču, un tad sākās viņa reabilitācija, ir Endrjū Vaiets (Andrew Wyeth). Mēs visi zinām, ļoti jūtīgs. Ir tāda Helgas sērija, un ar laiku visai tai sērijai var piedot tādu konceptuālu virsjēgu.
Es gribu teikt tā, ka parasti par laikmetīgu mākslu šajā nosacītības ielokā uzskata tādu mākslu, kurā dominē šis konceptuālais kodols un ideja ir izteiktāka par formālo izpildījumu.
Kaspars Zariņš: Pēc kādiem principiem tu novērtē mākslas darba kvalitāti, kas tev ir svarīgi? Vai mākslai ir jābūt aktuālai vai provocējošai, kā tagad mēdz teikt?
Helēna Demakova: Kaspar, es laikam neesmu īstais cilvēks, jo, kad man iestājās pusmūžs, es sapratu, ka man visu laiku mīļākais mākslinieks ir Karavadžo (Caravaggio). Izbraukājusi visas vietas, lai viņa darbus apskatītu. Otrs mīļākais mākslinieks man ir [Jans] Vermērs (Jan Vermeer).
Kaspars Zariņš: Bet kāpēc viņš tev ir mīļākais mākslinieks? Tev ir kādi kritēriji?
Helēna Demakova: Pirmkārt, jaunībā es atbildētu uz tavu jautājumu citādi. Šobrīd man ir tikai viena un vienīga atbilde, – tā ir pieredze. Tad, kad tu esi visu dzīvi, un tiešām, sākot no sešu gadu vecuma nemitīgi, skatījies un skatījies mākslu. Es esmu lielāko savas dzīves daļu pavadījusi, skatoties uz mākslu, jādomā, kurā kontinentā, kurā muzejā es neesmu bijusi, skatoties tos oriģinālus. [..]
Aktuāla vienmēr ir māksla, kas atspoguļo mūsdienas, caur kuru tiek mūsdienas izteiktas, vienalga, kāds tas aspekts ir, to jau mākslinieka talants satver.
Kritēriji, tie no kritiķa uz kritiķi veidojas savādāk, un šajā vērtēšanā mēs redzam milzīgus paradoksus. Piemēram, vidējās paaudzes latviešu māksliniekiem ir ļoti svarīgs tāds amerikāņu teorētiķis Artūrs Danto (Arthur Danto), manā uztverē viņš ir tādas blēņas rakstījis. Piemēram, par Anselmu Kīferu (Anselm Kiefer), par ģeniālo gleznotāju, ir rakstījis – "šis totalitārisma piekritējs, ar savu vāgnerisko, pretīgo patosu" – apmēram tā. Man liekas, ka tā vaduguns vienmēr ir mākslinieka talants un mēs, teorētiķi, tomēr tā iepakaļ...
Kaspars Zariņš: Paldies tev. Ieva, pasaki, lūdzu, kas ir tavi kritēriji, vērojot mākslas darbu, un kas ir aktualitāte mākslā?
Ieva Rupenheite: Es neesmu tik daudz mākslas darbus redzējusi kā Helēna, tas droši vien nav vienkārši. Tas, kas mani pēdējā laikā saista, arī apceļojot muzejus, skatoties, mani ļoti uzrunā 15. gadsimta sakrālā koktēlniecība. Man liekas, ka tas ir kaut kas brīnišķīgs, bet kāds tam sakars ar mūsdienām, es tev nevaru pateikt, jo vienkārši ir kaut kas, kas aizķer tajā visā. Ir bezgala aizkustinoši šie viduslaiku mākslinieku darbi, kas neatbilst nekam. Tur varbūt ir tas vēstījums, kas aizkustina. Arī kam tas tiek paredzēts, ja tiek veidota izstāde, tad tu ar kaut kādu mērķi to atlasi, arī tas ir būtiski.
Kaspars Zariņš: Kas veido to mērķi? Kas ir kritēriji, pēc kādiem atlasi?
Ieva Rupenheite: Vai tā lampa deg vai nedeg. Ja tā sausi skatās, tad jā, ir jābūt profesionālam autoram, bet ko nozīmē profesionāls autors? Profesionāls autors arī var šausmīgas lietas izgatavot, uzradīt.
Garlaicība kā radošuma katalizators
Kaspars Zariņš: Kā tevī rodas dzeja? Kas ir tas akumulators, tā nepieciešamība, kāpēc tu raksti dzeju?
Ieva Rupenheite: Man liekas, ka tāpat kā nevajag bērnus izklaidēt, tāpat nevajag arī māksliniekus visu laiku kaut kā nodarbināt un izklaidēt. Ir kaut kāds brīdis, kad tu esi laimīgi atstāts bez darbiem un tev ir tāda pauze galvā. Citiem liekas, ka tu garlaikojies, bet tā nav, tikai tad, kad ir tā garlaicība, tad tu sāc tikai ģenerēt. Man vajag arī distancēties no tās vides, kurā es esmu, jo bija tāds periods, ka es varēju vienkārši sēdēt uz lievenīša un rakstīt. Tagad ir savādāk, tas lievenītis jau ir pietiekami daudz izturējis uz sevis. Vajag daudz, tālu staigāt, tad tā galva attīrās. Es atnāku mājās no tādas garas pastaigas, un tad es varu kaut ko uzrakstīt. Ir vajadzīgas divas nedēļas atvaļinājuma, lai līdz tam nonāktu. [..]
Kaspars Zariņš: Ja tu glezno, tu glezno uz papīra vai ar eļļas krāsām?
Ieva Rupenheite: Es gleznoju ar eļļas krāsām. Vasarā Popes muižas biedrības rīkoja savu pirmo plenēru un uzaicināja mani, Jāni Kupču, Kristīnu Keiru un Daigu Krūzi, mēs bijām tiešām brīnišķīga kompānija, un četratā sēdējām uz Popes muižas terases un gleznojām, tas bija jauki.
Kaspars Zariņš: Helēna, un ja tu glezno? Tu to joprojām dari vai tu vairāk nodarbojies ar savu vaļasprieku – puķēm?
Helēna Demakova: Es vēl turpinu gleznot tādā fotoreālistiskā stilā savu draugu Brigitu Zelču-Aispuri, kur viņa stāv pie viņas veidotās "Villendorfas Venēras" pie [Latvijas Mākslas] akadēmijas, un ceru kaut kad pabeigt. Iemesls, kāpēc es tieši tādu, tehniski sarežģītu motīvu izvēlējos, radās, rakstot grāmatu par Imanta Lancmaņa mākslu, jo
Imants [Lancmanis] diezgan kategoriski uzskata, ka mākslas zinātniekiem, kuri nav gleznojuši, nav tiesības rakstīt par mākslu.
Tā ka es esmu ļoti daudz savā dzīvē gleznojusi, piecus gadus pie Marinas Ainbinderes kā privātskolniece, visas vecmeistaru kopijas taisot. Izmantojot iespēju, es gribēt tomēr visus aicināt iet un šajā baltajā laikā lūkoties uz brīnišķīgām glezniecības izstādēm. [..]
Kaspars Zariņš: Tu saki, ka glezno ļoti sen, kāpēc tu tomēr dzīves lielāko izvēli izdarīji par labu teorētiskajai daļai un neizvēlējies gleznotājas ceļu?
Helēna Demakova: Kad man piedzima puika, es biju spiesta viņu uzturēt viena. Es ļoti labi apzinājos, ka mākslinieka profesija ir absolūti neprognozējama, tev nekas nav garantēts. Pirmā izglītība man bija vācu filoloģija, tikai pēc tam kultūra un māksla. Tā bija izvēle par labu tam, ka bērns ir jābaro. No otras puses, tik pat ilgu laiku esmu pavadījusi politikā, tā kā Ieva sēž man blakus, es varu pateikt, arī esot augstā amatā, es veicu dažus mākslas projektus, tostarp bez atlīdzības.
Latvijas mākslas atpazīstamība
Kaspars Zariņš: Skatoties mūsdienu mākslas ainā, kur jūs redzat Latvijas mākslas pozitīvās un negatīvās puses? Kas būtu nepieciešams, lai Latvijas mākslinieki izkļūtu vairāk starptautiskā arēnā?
Helēna Demakova: Mana atbilde tev nepatiks, proti, ir jābūt ļoti labiem mākslas darbiem. Neviens menedžments, neviena kultūrpolitika, nekas nelīdzēs, un mani nedaudz uzjautrina tās apaļo galdu diskusijas pēdējo 10, 20 gadu laikā, kas tad palīdzētu mūsu māksliniekiem iziet pasaulē. Ir viena māksliniece, kura ir izgājusi, klusi un mierīgi, ar pārdotiem darbiem ir uzcēlusi māju, lielos pasaules muzejos bijušas lielas retrospekcijas, par viņu ir uzņemta filma. Tā ir Inta Ruka, viņai nekas cits nepalīdzēja kā viņas darbu izcilā kvalitāte. Fotogrāfijas ir izcilas, tās ir patiesas, tās ir absolūti konvertējamas jebkurā sabiedrībā, jo tā ir cieņpilna attieksme pret fotografējamo. Nav citas atbildes – lūdzu, taisiet labus mākslas darbus.
Kaspars Zariņš: Jā, bet jautājums var būt, ka skola ir par vāju. Ja runā par mūziķiem, tad šī mūzikas skolu masveidība rada augļus. Nevar teikt, ka vizuālās mākslas skolu arī ir maz.
Helēna Demakova: Ne jau tas, kas notiek skolā, ir rādītājs. Ne jau tas, kas Mūzikas akadēmijā vai Mākslas akadēmijā notiek, ir rādītājs. Rādītājs ir, kādi mums ir mākslinieki. Vēl neseni mani studenti, tas pats Jānis Šneiders, vienu paaudzi iepriekš Maija Kurševa, tad Krišs Salmanis, tie taču ir izcili mākslinieki. Kur tad ir – vai Vācijā ir kāds labāks tās paaudzes mākslinieks, Amerikā, vēl kaut kur?
Kaspars Zariņš: Kāpēc viņi nav starptautiski?
Helēna Demakova: Viņi ir izvēlējušies dzīvot šeit. Ja viņi būtu izvēlējušies tā kā Tomass Saraceno (Tomás Saraceno) – dzīvot Berlīnē, nevis savā Argentīnā –, tad būtu citādi.
Kaspars Zariņš: Varbūt tā izvēlēšanās dzīvot šeit ir tāpēc, ka viņi nevar izvēlēties dzīvot Parīzē vai Londonā, jo viņi nevelk?
Helēna Demakova: Tās ir pilnīgas muļķības.
Kaspars Zariņš: Nē, es uzskatu, ka tie, kas var dzīvot, viņi dzīvo.
Ieva Rupenheite: Es domāju, ka viņi arī barojas no šīs vietas, pārnestā nozīmē.
Vai kultūras līmenis nav par zemu?
Kaspars Zariņš: Helēna, tu stāstīji, ka tev mājās bija šie mākslas darbi. Varbūt tā mākslas vide nav pietiekami piesātināta, kopējais kultūras līmenis vienkārši ir par mazu, tas burbulis nav uzpūsts tik liels, lai šī izraušanās notiktu?
Helēna Demakova: Ieva man te čukst, ka jārunā par to, ka nav Laikmetīgās mākslas muzeja. Nu skaidrs, ka nav. Man tomēr no visām mākslām, ko es šobrīd baudītāja līmenī lietoju, liekot malā vizuālo mākslu, jo tā ir mana profesija, tā man ir literatūra. Līdz ar to man ir diezgan vienaldzīgi, kad es lasu tos spāņu vai argentīniešu romānus, kurā vietā es atrodos. Otrs, tā ir mūsdienu akadēmiskā mūzika, man grūti iedomāties, kur mums citur vēl ir tik neiedomājami augsta kvalitāte. [..]
Kaspars Zariņš: Ieva, kas ir tavs aspekts, kas būtu vairāk atbalstāms kultūras dzīvē? Ko tu darītu vairāk, lai sekmētu kultūras nepieciešamību cilvēkiem?
Ieva Rupenheite: Es 22 gadus strādāju Ventspils muzejā, un man ļoti patika. Kā teica mans paziņa, mākslinieks Andris Norītis: mākslinieks laukos ir kā tāds akušieris, viņam ir viss jādara, jātaisa muļķīgas zaķu skulptūras un jātaisa arī labas izstādes. Cik es varu, tik es daru, bet dzīvot ar tādu misijas apziņu ir tā patmīlīgi, tas īsti nav progresīvi. Es domāju, ka tam Laikmetīgās mākslas muzejam arī tieši būtu tāda izglītojošā nozīme.
Ir ģimenes, kas brīvdienas pavada lielveikalā, bet ir arī tādas, kas dodas uz muzejiem un pavada tur forši laiku. Varbūt viņiem nav mājās pie sienas ne Beļcovas, ne Purvīša skolnieki, bet tas ir svarīgi, ko tu redzi sev apkārt.
Ja nav šī Laikmetīgās mākslas muzeja, tad arī neredzi neko. Tas ir tāpat kā arī ar dzeju, ja tu esi profesionāls autors, tad profesionāls apgāds izdod to tavu grāmatu. Visi tie dzejnieki, kas samizdatā [no krievu valodas "pašizdošana" – red.] izdod savas grāmatas, tas arī ir galvu reibinoši reizēm. Ir grūti filtrēt to visu.
Kaspars Zariņš: Vai jums nešķiet, ka mūsdienu pasaulē, tai skaitā Latvijā, kvalitātes kritēriju trūkums ir aktuāls? Patērētājiem un institūcijām nav sajēgas vērtību skalā?
Helēna Demakova: Man liekas, ka tie ļaudis Nacionālajā mākslas muzejā un arī galerijās, tie ir pietiekami kompetenti, redzot, kā viņi strādā, kādas diskusijas veido. Man ir tiesības teikt, jo jau padsmit gadus es esmu Nacionālā mākslas muzeja zinātniskajā padomē, tās diskusijas ir ļoti nopietnas. Ja runājam par dažādību, cik daudz izstāžu ar visu to, ka "Arsenāls" ir ciet, Kupola zālē izstādes nemitīgi mainās. Man nav iemeslu apšaubīt muzeja darbinieku kompetenci.
Ieva Rupenheite: Es domāju, ka varbūt Kaspars domāja nevis tos jomas profesionāļus, bet tos, kas patērē mākslu.
Kaspars Zariņš: Gan, gan. Kaut vai aizbraucot uz Venēcijas biennāli, man rodas jautājums, kāpēc man uz to jāskatās, kāpēc tas ir izvēlēts, lai man parādītu?
Helēna Demakova: Par Venēciju tev ir pilnīga taisnība. [..] Pagājušajā Venēcijas biennālē lielākā daļa darbu arsenālā bija vienkārši kā tādi etnogrāfiski izšuvumi. Mana vecmamma, kad uzlūkoja sliktas gleznas, teica, ka tās ir kā pastmarkas. Arī telpiskie darbi bija kā pastmarkas, izvēlēti pēc citiem kritērijiem. Bet tas ir laika gars, kas pāries.
Kaspars Zariņš: Tuvojas Ziemassvētki, kādu vizuālo attēlu jūs gribētu iekārt eglītē? Vai kādu novēlējumu jūs uzrakstītu sev un citiem?
Ieva Rupenheite: Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.
Helēna Demakova: Es neesmu par to domājusi. Es papildināšu – lai ne tikai cilvēkiem labs prāts, bet, tā kā esmu dzīvnieka īpašniece, tad lai tam manam dzīvniekam arī labs prāts.
