Tatjana Krivenkova (1964) ir gleznotāja ar izkoptu un smalku kolorīta izjūtu, savu izstrādātu glezniecības valodu. Pēdējos gados tā visbiežāk ir bezpriekšmetiska glezniecība, kurā tiek risinātas krāsas un gaismas attiecības neskaitāmās variācijās, kas slāņos pārklājas vai saplūst viena ar otru. Paralēli glezniecībai Tatjanu Krivenkovu vienmēr interesējis zīmējums un porcelāna apgleznošana, un jau vairākus gadus gleznotāja ir pievērsusies arī grafikas tehnikām – akvatintai un litogrāfijai.
Tatjana Krivenkova beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu (1988) un maģistra studijas Grafikas apakšnozarē (2010); studējusi porcelāna apgleznošanu Lomonosova Imperatora Porcelāna rūpnīcā Pēterburgā (1995-1996). Sarīkojusi 27 personālizstādes un piedalījusies vairāk nekā 30 grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Par personālizstādi "Gaismas atdalīšana no tumsas" Māksla XO galerijā Tatjana Krivenkova tika izvirzīta "Purvīša balvai 2013".
Paulis Liepa (1978) ir viens no zināmākajiem Latvijas grafiķiem ar spilgtu un atpazīstamu rokrakstu, kurš strādā ar visvienkāršākajām grafikas tehnikām – kologrāfiju un kartona griezumu. Darbos detalizēti izmanto konkrētus, rūpīgi iešifrētus vizuālos kodus, zīmju valodu, iedvesmojoties no sev aktuālām tēmām.
Paulis Liepa beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1997–2003). Kopš 1996. gada sarīkojis 14 solo izstādes Latvijā, Igaunijā, Dānijā un Krievijā un piedalījies ap 60 grupu izstādēs un starptautiskos projektos Latvijā un ārpus tās. Par izstādi "Daiļo mākslu kabinets" Mūkusalas Mākslas salonā tika nominēts "Purvīša balvai 2019".
Kaspars Zariņš: Sāksim ar Tatjanu Krivenkovu, pastāsti, kā tu nonāci līdz mākslai?
Tatjana Krivenkova: Tā kā droši vien daudzi bērni, es zīmēju, gāju pulciņā skolā. Tad uzzināju, ka ir tāda Rozentāla skola, un man palaimējās iestāties. Tad kopš piektās klases braukāju no Kauguriem, Jūrmalas, uz skolu. Tā jau kaut kādās pēdējās klasēs sapratu, ka iešu uz akadēmiju, un tā plūstoši es arī paliku šajā sfērā.
Vai bija kāds īpašs bērnības impulss, kas tev lika uz pasauli skatīties ar mākslinieka acīm?
Tatjana Krivenkova: Es neatceros, ka mani būtu kaut kāda tāda apgaismība piemeklējusi.
Un tev, Pauli?
Paulis Liepa: Laikam viss sākās ar to, ka mana mamma ir māksliniece un grafiķe, līdz ar to es tādā attēlu vidē esmu dzīvojis jau no pašiem pirmsākumiem. Cik nu es sevi atceros, vai nu vasaras braucienos, vai ikdienā, dodoties ārpus mājas, vienmēr ir bijusi līdzi zīmēšanas klade, bloks vai kaut kas, un es vienmēr esmu kaut ko strīpojis, zīmējis, bakstījis. Kaut kā tas bija diezgan dabiski. Mani sāka vest uz pionieru pili, kur bija zīmēšanas pulciņi. Pēc tam iestājos Rozentāla skolā, pēc tam akadēmijā, protams. Man tādi lieli jautājumi nekad nav bijuši, vai tiešām un tā, es kaut kā laidos tam visam līdzi.
Tatjana, kā tu nonāci līdz tādam bezpriekšmetiskam attēlam? Kaut gan dažkārt tev ir tādi neredzami priekšmeti, kā, piemēram, pēdējā izstādē, kurā tu darbus gleznoji ar krītiņiem, tur bija krūzīte, ja es pareizi atceros, vienā darbā. Kas tevi saista tādā minimālismā? Ar ko tu gribi pārsteigt sevi? Varbūt pastāsti arī par to akvatinti, kas mani ļoti uzrunāja. Tie mazie, grafiskie darbiņi, kā tu tos taisi?
Tatjana Krivenkova: Es vienkārši cenšos, jo es taisu darbus priekš citiem. Tieši tāpat kā tu runā ar kādu, tu negribi viņu apgrūtināt ar kaut ko, tu tomēr domā, ko tu saki. Tā ir cieņa pret līdzcilvēkiem, ka tu viņus neapgrūtini, tu gribi pateikt to svarīgāko. Tāpēc es pamazām sāku atmest lieko, lai paliek esence. Tu centies pēc iespējas skaidrāk izteikties. Faktiski tādas svarīgas lietas ir diezgan vienkāršas. Tu pareizi pateici, ka es izmantoju grafiku kā gleznotājs. Es to izmantoju kā tehniku un konstatēju, ka man tieši der akvatinte. Tā grafika tomēr paredz, ka tur ir tirāža, ka tu vari nodrukāt vairākus [darbus]. Man ir tāda sajūta, ka tā ir vairāk kā tāds instrukciju elements. Kad es strādāju, es cenšos, lai katru reizi darbu sērija, ko es veidoju, kaut vai tie ir divi darbi, man ir svarīgi, ka tas ir tieši tas, ko es tajā laikā gribu pateikt. Tu esi spiests mazlietiņ domāt uz priekšu un paredzēt, jo parasti tas ir laikietilpīgi.
Pastāsti varbūt, kā tas notiek fiziski, tā akvatinte?
Tatjana Krivenkova: Fiziski tas notiek diezgan sarežģīti. Tā ir vara plāksne, kurai uzber kolofoniju, pēc tam to piededzina, lai dabūtu tādu graudainu faktūru, un pēc tam kodina. Tā kā es taisu no divām krāsām, man ir vajadzīgas divas plāksnes katrai.
Bet ar ko tu zīmē, ar otu?
Tatjana Krivenkova: Jā, es zīmēju ar otu. Tur ir sistēma tāda, ka tā krāsa, teiksim, es taisu skices ar akvareli, kad tu uzklāj vienkārši krāsu, tai nav nekādas faktūras, tā ir patukša. Piemēram, lai cik es arī minimālistiski netaisu eļļas darbus, man tur ir vairāki slāņi, tas nekad nav viens slānis, jo tad nav tā dziļuma. Akvatintē to dziļumu tu vari panākt ar to graudu, jo, jā, skābe, protams, tiek kaut kur drusciņ vairāk, drusciņ mazāk, un jau tīra krāsa vairs nav viendabīga, kā uzklāta ar rullīti. Tai parādās dziļums. Vēl tas, ka pārklājoties, kas man ir svarīgi, tā veido tādas krāsas, kas ar akvareli… tur ir pavisam cits princips, kas darbojas. Tas man ir svarīgi.
Tu teici, ka gribi pastāstīt svarīgāko, bet vai tu saskati, vai tava māksla ir aktuāla šim brīdim? Ko vispār nozīmē aktuāla māksla tavā izpratnē?
Tatjana Krivenkova: Man liekas, ka ir lietas, kas ir aktuālas vienmēr. Ar tādām es cenšos strādāt, bet es saprotu, ka mākslinieki ir ļoti dažādi, un tieši tāpat arī skatītāji. Es zinu, ka man ir kaut kādi mani skatītāji, kuri varbūt man seko, un citiem arī viņi ir. Mēs zinām, ka mums katram ir sava aktualitāte. Ja tev izdodas trāpīt kaut vai vienam, kuram tas liekas aktuāli, tas jau ir izdevies.
Pauli, varbūt tu pastāsti par savu veidu, kā tu veido savus darbus? Es ātri varu pateikt, ka tas viss notiek uz papīra, un tad tu tos kaut kā montē uz cietāka materiāla, kas ir saplāksnis, un tad veido dažādus pārklājumus. Pastāsti sīkāk, kāpēc tu esi izvēlējies tādu zīmju valodu un ko tu ar to stāsti?
Paulis Liepa: Par to piktogrammu un zīmju valodu tas ir vienkārši tā laika gaita izveidojies. Man gadus atpakaļ saistīja pilnīgs reālisms, un tad no tā tas kaut kā lēnām, lēnām aizpeldēja. Es joprojām peldu. Tas ir diezgan atkarīgs no noskaņojuma, no iedvesmas, kas man iesitīs pēkšņi, kurā brīdī uz kuru pusi man gribēsies iet. Tehnika.. Jā, tās visas tehnikas lietas ir grūti paskaidrot, bet manā gadījumā tā ir gan dobspiede, gan augstspiede. Tas tiek drukāts uz papīra, tas attēls, un tad es to līmēju uz iepriekš sagatavotas planšetes, tādas finiera pamatnes. Kad darbs tiek uzlīmēts, es to nolakoju, apstrādāju. Tur nav nekādu daudz slāņu, tur principā ir laka, un tad tas papīrs kļūst nedaudz tā kā caurspīdīgs, viņam nāk cauri kaut kādi gruži no apakšas, tas iegūst dziļumu, un viss tas pabeigtais darbs, tā planšete, tas dēlis kļūst par objektu. Tur nav tās grafikas klasiskās pieejas, kad darbs tiek nodrukāts uz papīra un ar zīmulīti apakšā konkrētā secībā ir paraksts un tirāža.
Tu taisi vienā eksemplārā darbus vai vairākos?
Paulis Liepa: Lielos darbus mēdzu kādus trīs nodrukāt, bet tas ir atkarīgs no tehnikas. Par cik tie darbi ir krāsaini, un tur ir divas, citreiz trīs krāsas..
Cik aizņem laiku vidēji, lai tu to visu sadarītu?
Paulis Liepa: Vienam darbam? Tehniski grūti teikt. Ja, piemēram, man šobrīd vajadzētu sākt tehniski izpildīt darbu, kuram ir skice un viss gatavs, tās būtu, teiksim, divas nedēļas, jo tajā procesā, kādā es strādāju, tur ir kartoni, līmes un tādas lietas, kas žūst. Tajā procesā vēl jāieskaita tāds elements, ka es kaut ko izdaru, piemēram, šodien, bet atstāju uz nakti žūt. Vai nolieku kaut ko, ko varēšu turpināt pēc vienas vai divām dienām. Bet skices, runājot par to, cik ilgi tas darbs nogatavojas.. Ir bijuši tādi, kam aiziet gads vai ilgāk, kas tādā skices līmenī sēž, un tad es atgriežos pie tiem un saprotu, ka ir galīgi garām, un pārtaisu visu.
Kas, tavuprāt, padara mākslu par aktuālu? Vai tu uzskati, ka tavi darbi ir aktuāli un kāpēc? Ko vispār nozīmē aktuāls mākslas darbs?
Paulis Liepa: Man liekas, ka tas ir, pirmkārt, ļoti subjektīvi klasificējams. Kā jau Tatjana teica, katram ir kaut kāds savs skats uz to. Es savos darbos nekad neesmu centies vai mēģinājis darīt tā, lai tas būtu mūsdienīgi, laikmetīgi vai aktuāli. Es pieļauju, ka mēs varētu pastrīdēties, vai "Mona Liza" ir, man liekas, joprojām aktuāls darbs. Protams, var būt gadījumi, kad tas vienkārši ir tā tehniski, mehāniski aktuāls, jo tur ir…Teiksim, dažus gadus atpakaļ, visās malās kāds mēģināja apspēlēt [ASV bijušo prezidentu Donaldu] Trampu. Tagad varbūt Putina viebli kaut kur liek. Tas ir tādā ļoti šaurā nozīmē, no tā nevar izgrozīties.
Kā jūs redzat mākslas telpas attīstību Latvijā, kontekstā ar Rietumu mākslas izpausmēm? Vai mēs ejam savu ceļu, vai mums ir izteikti saskares punkti? Vizuālā māksla, uz ko tā iet pašlaik?
Paulis Liepa: Man liekas, ka pasaule šobrīd arvien saspiežas arvien ciešāk, un kaut kādu tādu izteiktu latviešu vai Latvijas mākslu ir grūti izkristalizēt. Man liekas, ka viss pamazām un nenovēršami saplūst tajā vienā lielajā upē. Mums jau ir mūžīgā nelaime, ka, teiksim, tādam kultūras baudītājam tajā viņa ceļa kartē Latviju kā pieturu ir diezgan grūti šobrīd atzīmēt, jo mums tā muzeja nav. Es nezinu, mums tā aprite ir minimizēta, jo mums pat "Arsenāls" ir aizklapēts ciet tagad. Tādā ziņā tas viss nonāk līdz tādiem prozaiski praktiskiem apsvērumiem, bet tīri tādā radošā, mākslas ziņā, es nezinu, man ir grūti iezīmēt tādas konkrētas Latvijas un latviešu raksturīgās iezīmes vai ko tādu.
Bet tu uzskati savu mākslu par nacionālu vai vairāk internacionālu, vai tev tam nav nozīmes?
Paulis Liepa: Viens ir tas, ka nav nozīmes, bet otrs ir tas, ka par nacionālu to es noteikti neesmu centies uzskatīt. No otras puses, varbūt tur tas kaut kāds latviešu zemnieka elements vai piezemētais skats uz lietām brīžiem ir bijis. Senākos laikos, kad es tos āboļus un tomātus taisīju, tās vienkāršās, skaidrās lietas, runa par dzīvi un ikdienu, kāda tā ir.
Tatjana, principā, lai nodarbotos ar tik minimālu vizualizāciju un attēlu, kā tev, tur ir vajadzīga savā ziņā drosme un iedvesma. Vai vispār māksla var būt par vienkāršu vai par minimālu tavā izpratnē?
Tatjana Krivenkova: Es domāju, ka māksla nav tas priekšmets, ko mēs uztaisām. Es domāju, ka māksla ir cilvēka reakcija. Tas ir tas savienojuma moments, kas notiek, kad cilvēks ierauga kaut kādu priekšmetu, kas viņā izraisa mākslu. Es cenšos neprovocēt. Es negribu provocēt, bet faktiski tur ir kaut kādas provokācijas, jo tikai tā tu vari dabūt to mākslu, to momentu, kad cilvēks kaut kā reaģē. Es neteikšu, ka gribu cilvēku kaut kā izaicināt, bet man liekas, ka, jo tev mazāk ir ko redzēt apkārt, jo tu esi spiests vairāk ieskatīties sevī. Tas ir svarīgi. Es domāju, ka tā ir viena no mākslas funkcijām, ka tu ļauj cilvēkam būt ar sevi, nevis viņu pārsteigt ar kaut kādiem saviem brīnumainiem gleznieciskiem atklājumiem.
Vai tas, ko jūs darāt, tie attēli, ko jūs radāt, vai tas jūsu izpratnē ir skaisti? Jums ir svarīgs skaistums kā tāds? Kas vispār jūsu izpratnē ir skaistums?
Paulis Liepa: Skaistums varētu būt kaut kas, kas izraisa cilvēkā jebkādas emocijas. Melni negaisa mākoņi vai bangojoša jūra jau arī ir skaista, šeit jau mēs nerunājam tikai par ziediem vai saulrietu, vai kaut ko tādu. Vai es tiecos pie skaistuma? Tatjana sākumā teica, ka viņa rada darbus priekš citiem, priekš skatītāja. Man laikam ir otrādi. Es esmu vienīgais tas vērtētājs un kritiķis. Ja man tas darbs ir pa prātam, varu teikt, ka ir pabeigts. Par to, izdevies vai nē, es neuzdrošinos spriest.
