Nevajadzīgie darbi
Tēlnieks Gļebs Panteļejevs pats neuzskata, ka ir politiski aktīvs. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” viņš norādīja: “Es piedalījos vēlēšanās līdz šim. Tā bija mana vienīgā politiskā aktivitāte. Tagad mēs bijām spiesti apvienot spēkus un enerģijas resursus, jo tas, ko tagad izdarīja mūsu valdība sakarā ar nodokļu politikas izmaiņām, un tie jaunie rīkojumi par nodokļu izmaiņām, sevišķi autoratlīdzību jomā – tā ir katastrofa radošajai sfērai, kas balstās uz absolūtu neizpratni par to, kas ir radošs darbs.
Šie cilvēki neizprot un, acīmredzot, arī negrib izprast.
Mūs pielīdzina ražotājiem, protams, visu cieņu, kādam ir jāražo, bet tas neatbilst radošā procesa būtībai, jo mēs nevaram būt biznesmeņi, nevaram būt ražotāji, jo tas, ko mēs saražojam, netiek viss realizēts. Mēs realizējam labākajā gadījumā kaut kādu daļu – viens 10 vai viens 8, un tagad no mums grib, dod padomus, ka taisiet taču kaut ko tādu, kas ir vajadzīgs, jūs kunkstat, ka jums ir pilna darbnīca ar nerealizētiem darbiem, bet tad taisiet tādus, ko var realizēt. Bet viņi nesaprot to lietu, ka tā pati mana izstāde tagad – viņa ir realizēta par manu naudu, un te ir tie “nevajadzīgie” darbi. Un tā ir izstāde, kur cilvēki var nākt un bez maksas, starp citu, to visu apskatīt.”
Mākslinieks stāstīja, ka izmaiņas, kas ir gaidāmas, nozīmēs, ka atsevišķās nozarēs, ieskaitot arī Gļeba Panteļejeva nozari – lielformāta vizuālo mākslu –, nodokļu slogs pieaugs trīs reizes: “Nevis 10%, nevis 20%, bet trīs reizes; reizināt ar 3, respektīvi, ja es tagad maksāju 100 eiro nodokļos, tad tagad man būs jāmaksā 300 eiro. Tas tā, pavisam vienkārši runājot. Un sekas tam ir tādas, ka lielformāta darbiem cenas sadārdzinās nenormāli. Tagad līgumi, kas ir iesākti... Piemēram, tēlniecei Olgai Šilovai ir līgums ar Jūrmalas pilsētu, kas noslēgts uz 14 mēnešiem, un nodošana ir nākamā gada septembrī. Tagad, ja tas notiek un 1. jūlijā pieņem šo likumu, tad Šilova, saņemot gala norēķinu, pirmkārt, nesaņem honorāru vispār, jo honorārs būs 0, jo tas viss aiziet jaunajos nodokļu 40%, un viņai vēl būs jāpiemaksā par darba liešanu vēl 3500 eiro apmēram.”
Neiešu fasēt zivis
Panteļejevs uzskata, ka no sabiedrības vienmēr ir izjutis interesi par savu un citu kolēģu radošo darbību, un stāstīja, ka izjūt pat mīlestību pret sevi, ko mākslinieks nevar teikt par valdību: “Es saprotu, ka šī paaudze, kas ir valdībā izgājusi “koučingus” un visādas līderības skolas, kur māca pareizi un ciniski rīkoties, lai manipulētu ar cilvēkiem, sasniegtu rezultātu un būtu racionāli. Un viņi tiešām to nesaprot, kā var būt neracionāls.
Un mākslinieks pēc savas definīcijas ir neracionāls.”
Gļebs Panteļejevs cer, ka mākslinieki tiks sadzirdēti, un sacīja: “Mēs kliedzam, mēs darām, ko varam, jo es saprotu, ka man būs ne gluži jāiet fasēt zivis, kā viņiem tur Finanšu ministrijā saka. Es dzirdēju, ka viņiem tur tāds labs izteiciens “Fasēt zivis jāiet” liekēžiem, piemēram, tādiem kā es, piemēram, nu tad lūdzu! Es zivis nefasēšu, bet es pievērsīšos citiem formātiem. Bet vēl problēma ir tāda, ka viņi argumentē to ar krāpšanas un ļaunprātīgas izmantošanas autoratlīdzību principu, ka vienkārši slēdz līgumus tie, kam nemaz nav tādi jāslēdz. Tikai kāda 10 daļa no visiem ir mākslinieki, kas tur darbojas uz autoratlīdzības pamata. Es tajā brīdī domāju, ka vajag attīrīt to sistēmu no tiem, kas to slēdz un kuriem nav tiesības to darīt.
Un atstājiet to tiešām radošajai sfērai, balstoties uz radošās personas statusu, kas Latvijā ir likumā ierakstīts.
To var ļoti skaidri definēt un uz to balstīt šo sistēmu.”
Mākslinieks stāstīja arī, ka diemžēl, ja nekas netiks mainīts, tad tā būs pēdējā šāda mēroga izstāde, ko viņš rīkos, jo iepriekš tas bijis iespējams, pateicoties esošajam nodokļu režīmam. Panteļejevs uzskata, ka tagad vienīgā iespēja ir rakstīt projektus Valsts kultūrkapitāla fondam, kur, kā mākslinieks saka, var saņemt “nabadzības pabalstu”, kas Panteļejeva gadījumā ir trešā daļa no viena darba liešanas cenas: “Man atliek tikai no kartona kaut ko taisīt, no makaroniem kaut ko līmēt, redzēs.”
Panteļejevs uzskata, ka mākslinieciskās idejas nevar apstāties, taču tās var nopietni ietekmēt: “Mākslinieku var iedzīt kā rakstnieku. Rakstnieks sāks rakstīt atvilktnē tikai. Tāpat mākslinieku var iedzīt kaut kādos miniatūru formātos vai vispār ar zināmu politiku piespiest un samaitāt mākslinieku. Radīt apstākļus, ka būs nepieciešams štancēt patērētāju kiču. Tas ir briesmīgākais, un tā ir bīstamība, kas ir saistīta ar šo reformu.”
Pamatā cilvēks ir dzīvnieks
Panteļejeva jaunākajā izstādē “Hormonija” tēlnieku ieinteresējusi hormonālā fona ietekme uz civilizācijas vēsturi caur vēsturisko personu – Ļeņina, Riharda Vāgnera un Modesta Musorgska tēliem. Izstāde būs apskatāma galerijā “Māksla XO” līdz 16. novembrim.
Izstādes atklāšana 15. oktobrī Covid-19 pandēmijas ierobežojumu dēļ ilgusi četras stundas, un, kā atklāja tēlnieks Gļebs Panteļejevs, šāda pieredze viņam bijusi pirmo reizi dzīvē, jo parasti izstādes atklāšanas norisinās īsāku laiku. “Teikšu godīgi, es galīgi neesmu sajūsmā par šādiem pasākumiem, jo es atklāšanu uztveru kā tādu darba sastāvdaļu, kas man ir jāizdara, tā nav mana sirdslieta, bet, kad es uzzināju šoreiz, ka tas ilgs četras stundas, jo tā parasti dara tagad, lai mazāk cilvēku atrodas telpā vienlaikus. Un tagad ir stingrie ierobežojumi, sākot ar maskām un beidzot ar personu daudzumu, tāpēc izlēma izstādes atklāšanu pastiept līdz četrām stundām. Šausmas,” stāstīja Panteļejevs.
Par izstādes nosaukumu “Hormonija” Gļebs Panteļejevs ar humoru teica: “Man ir problēmas ar latviešu gramatiku, un es vienkārši sajaucu burtus. Nē, tā gluži nav, tas ir kalambūrs, jo, no vienas puses, mēs pazīstam vārdu “harmonija”, no otras puses – ir tādas bioķīmiskas vielas, ko mēs zinām, ko sauc par “hormoniem”. Tas ir tāds hibrīds, mikslis no šiem diviem jēdzieniem.”
Gļebs Panteļejevs skaidroja, ka izstāde ir veltīta hormonālam fonam – gan mūsu rīcības, uzvedības noteicējam, vēlmju kontrolētājam un izraisītājam, bet arī vēsturiski politiskā kontekstā – ko nozīmē hormoni konkrētu vēsturisko personāžu rīcībā. Tēlnieks sacīja: “Ļoti daudz, kas ar to ir saistīts, un to nevajadzētu primitivizēt, ka visa vēsture tiek veidota ar vienu orgānu, jo parasti orgāns noved līdz vienai sfērai. Uzreiz sāk runāt tikai un vienīgi par Freidu, bet tas ir daudz plašāk. Viens un tas pats hormons var ietekmēt ļoti daudzas sfēras, ne tikai vienu, bet mēs parasti koncentrējamies tikai uz vienu. Un vēl mēs parasti koncentrējamies uz to, ka cilvēks ir ļoti morāla un garīga būtne ar misiju.
Protams, ka tā tas arī ir, bet mēs aizmirstam to, ka pamatā cilvēks ir dzīvnieks. Pietiekoši agresīvs, savtīgs un gribošs, un to diktē hormonu pasaule.
Tas mikslis no šiem diviem imperatīviem – garīgo un dzīvniecisko –, tas arī nosaka cilvēces attīstību un to, kurš ļoti būtiski dominē, jo laikmeti bija ļoti dažādi. Vienā laikmetā dominē dzīvnieks, citā atkal dominē tieksme uz garīgo – absolūtu garīgo.”
Izvēle starp garīgumu un hormoniem
Gļebs Panteļejevs uzskata, ka hormoni nosaka ļoti daudz, bet atzīmē, ka mēs varam to kontrolēt, taču ar lielu piepūli: “Tur ir tā lieta, ka cilvēkam ir doti hormonu atbalstīti instinkti, cilvēkam dots arī virsuzdevums – tieši cilvēciskais. Un ir šī pretruna, ka tev ir jāizšķiras starp diviem, [tā] ir ļoti svarīga.” Panteļejevam šajā izstādē ir arī darbs, kas ir veltīts tieši tēmai par cilvēka izvēli starp garīgumu un hormoniem, kas saucas “Luksofors”. Mākslinieks norādīja: “”Luksofors” – trīs gaismas: sarkanā, dzeltenā un zaļā.
Es negribu vispār tēlniecību aprakstīt, jo tas nav prāta darbs, bet es laipni lūdzu apskatīt, jo tas ir tieši tam veltīts.”
Dodoties iekšā izstādē, pirmais, ko apmeklētāji var ieraudzīt, ir vilki, un ir jūtamas stipras emocijas. “Es šai izstādei devu vislielāko diskomfortu. Parasti es meklēju harmoniju savos darbos. Šī ir disharmoniska izstāde,” atklāja Gļebs Panteļejevs, turpinot: “Tie vilki, protams, ir novietoti attiecīgi kā kolonnas pie ieejas, pirmais ko tu ieraugi. Tur ir milzīgs diskomforts, izmisums, agresija, un man tas ir saistīts ar pasaules izjūtu pēdējos gados. Tas nav tikai Covid-19, jo veidoju es šos darbus tieši ārkārtas situācijas laikā savā darbnīcā. Un tas darbs, protams, bija ļoti patīkams, jo man patīk taisīt skulptūras. Man patīk veidot formu, bet tas balstījās uz tādām ļoti, ļoti negatīvām, brīžiem arī drūmām domām. Ne tikai Covid-19 sakarā, bet arī vispār.
Kā lai saka par šī brīža civilizācijas attīstību – jo vairāk tu uzzini, jo skumjāks tu paliec.
Tur ir arī eksistenciālas skumjas par dzīvi kā tādu, par mākslinieku šajā dzīvē, jo pirmais darba nosaukums vilkam, tēviņam – “Mākslinieka portrets brieduma gados”.”
Panteļejevs arī atklāja, ka darbs “Melatonīns”, viņa vārdiem ir “nošpikots dabā”, kad mākslinieks ziemā brauca pāri Lielupes tiltam, kad upe bija aizsalusi, un viņš esot ieraudzījis “simtiem mušas”, kas sēž uz ledus – sastinguši un kaut ko gaida meditācijā. “Tas bija lieliski! Es domāju, cik forši, lūk, tas ir tiešām miers – ziema, ledus, sniegs, saule un nekustīgas figūriņas, kas iegāja dziļā, dziļā meditācijā. Es ieraudzīju, ka no tās upes nāk gaisma. Pēkšņi man bija sajūta, braucot ar mašīnu, un es ieraudzīju šo darbu. Es to jau redzēju pilnīgi gatavu. Man vajadzēja tikai uzzīmēt izmērus un aizvest uz stikla ražošanas uzņēmumu, lai man uztaisa to elementu. Jāatlej bronzā figūriņas, kur es pats esmu attēlots, jo es tur mimikrēju tajā visā. Es neesmu makšķernieks pats, bet es vienkārši ieraudzīju sevi tur. Savu tieksmi atrast patiesu harmoniju. Es nezinu, vai šajā darbā tas ir izdevies, man liekas, ka tur nedaudz tāds aizkapa moments ir. Es atcerējos “Nāves ēnā” stāstu un sapratu, ka es uztaisīju to pašu. Tikai to darbu varētu nosaukt nevis “Nāves ēnā”, bet gan “Nāves gaismā”, jo tur gaisma nāk no apkašas, no bezgalības,” stāstīja Panteļejevs.
Izstādes pieteikumā redzami dažādi zināmu personību vārdi, piemēram, Ļeņins, Musorskis, Vāgners, kas uzreiz piesaista skatītāju uzmanību. Panteļejevs par to komentēja: “Tā nav runa tikai par Ļeņinu kā personību. Tā nav viņa reabilitācija, slavēšana, noliegšana vai nolādēšana. Ļeņins te ņemts tikai un vienīgi kā līdzeklis idejas realizācijai. Un Ļeņins, ja atgriežamies pie hormonālās sfēras, tad Ļeņins ir tas, kurš apaugļoja civilizāciju kaut kādā vēstures brīdī. Viņš to apsēkloja, tā teikt. Sastingušu, stagnatīvu, iesprūdušu karos un brūkošu civilizāciju. Viņš to izdarīja – slikts vai labs, protams, ka viņš bija noziedznieks, pat cinisks noziedznieks brīžiem.
Tajā pašā laikā ļoti pretrunīgs, jo par viņa motivāciju mēs vispār neko nezinām, bet ir lietas, kuras objektīvi liecina par to, ka viņš to darījis progresa labā.
No vienas puses, tas ir šausmīgi, bet, no otras – viņa šis neiedomājamais testosterons un adrenalīns arī radīja šos jaunos apstākļus, kas mainīja pasaules kārtību, jo principā, pateicoties Ļeņinam, darba cilvēkam visā pasaulē dzīve palika labāka. To nevajag aizmirst.”
KONTEKSTS:
No 2021. gada 1. jūlija autoratlīdzību saņēmēji varēs izvēlēties nodokļu nomaksas viedu:
- kā līdz šim, izmantojot pašnodarbināto personu nodokļu nomaksas režīmu autoram, kas ir reģistrējis savu saimniecisko darbību;
- kā līdz šim, izmantojot darba ņēmēju vispārējo nodokļu nomaksas režīmu;
- jaunu iespēju, kas paredzēta autoratlīdzības saņēmējam, nereģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējam. Šis modelis paredz, ka autoratlīdzības izmaksātājs pirms autoratlīdzības izmaksas veiks 25% nodokļa nomaksu no autoratlīdzības apgrozījuma līdz 25 000 eiro gadā, ja apgrozījums pārsniedz 25 000 eiro, tiek piemērota 40% nodokļa likme. Nodoklis tiek sadalīts 80% valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI) / 20% iedzīvotāju ienākumu nodoklim (IIN).
Paredzēts, ka šī kārtība būs spēkā no 2021. gada 1. jūlija līdz brīdim, kas Latvijā tiks ieviests darījuma konts.
Jaunajā modelī ieturētais iedzīvotāju ienākuma nodoklis no autoratlīdzības netiks summēts ar citiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem un tam nepiemēros likumā noteiktos atskaitījumus (neapliekamo minimumu, atvieglojumus, attaisnotos izdevumus).
Līdz šim tēlniecības nozarē piemēroja attaisnotos izdevumus 50% apmērā no ieņēmumiem.
