Tīrkultūra

Vikija Čova, Nilss Frāms, Džons Keidžs un citi krietni meistari

Tīrkultūra

Tīrkultūra_Unexpected Sources

"Tīrkultūras" viesis - pasaulslavenais franču tēlnieks Bernārs Venē

Slavenais franču tēlnieks Venē: «Māksla ir domāta zināšanām»

Pasaulslavenais franču tēlnieks Bernārs Venē (Bernar Venet) raksta dzeju, kuras pamatā ir matemātika, sacer baletu, nezinot neko par horeogrāfiju, bet lidlaukā ieskaņo laineru rēkoņu, smejot, ka neviens šo skaņdarbu līdz galam nav spējīgs noklausīties.

Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumam "Tīrkultūra" "milzis uz scēniskās skatuves", kā viņu dēvē prese, atklāj savu radošo virtuvi.

Ķerra, tērauds, kabeļi

Cilvēki mani pazīst kā tēlnieku, taču retais zina, ka darbos izmantoju arī skaņu. Cilvēki atzīst manas skulptūras un gleznas, tomēr pats sevi par tēlnieku neuzskatu. Man patīk domāt, ka esmu mākslinieks, kuram ļauts pētīt dažādas disciplīnas, tai skaitā tēlniecību, glezniecību un uzstāšanos, arī kino, fotogrāfiju un dzeju. Esmu izmantojis skaņdarbus savos darbos kopš 1961. gada, kad dienēju armijā. Man paveicās, jo dienesta laikā piešķīra lielu studiju, kur pavadīju desmit mēnešus, nodarbojoties tikai ar mākslu. Vingrinājos glezniecībā un pārsvarā darīju, ko gribēju, līdz kādu dienu sapratu, ka vēlos uztaisīt ekvivalentu darbu tam, ar ko nodarbojos glezniecībā. Lai to izdarītu, bija nepieciešams kāds jauns skaņas izmantošanas veids.

Bernārs Venē Rīgā

Līdz šim biju veidojis melnas gleznas, tās pilnībā noklājot ar piķi. Lai izdarītu to pašu ar skaņu, paņēmu ķerru, tai piestiprināju kasešu magnetofonu un ierakstīju to, kas skan, pārvietojot ķerru pa granti.

Tā bija vienmērīga, monotona skaņa.

Šis bija ekvivalents manām gleznām. Vairākus gadus man patika meklēt minētajam līdzīgus virzienus, kas liktu cilvēkiem aizdomāties par to, ko daru tēlniecībā. 1989. gadu pavadīju rūpnīcā kalnos, kur izveidoju darbu “Nenoteiktās līnijas”. Man līdzi bija komanda, kas ierakstīja skaņu, kamēr strādāju pie skulptūrām. Mums bija kabeļi, kas radīja troksni, tāpat tērauds, kad to loka un kaļ, rada skaņu. Visas šīs skaņas bija daļa no skulptūru veidošanas procesa.

Bernārs Venē viesojas Rīgā. Tieši šeit viņu sastapa un izvaicāja Rolands Pēterkops (vidū)

Šaušana un lidmašīnas

Vēlāk radās ideja, kurā tiktu izmantota "Concorde" lidmašīnas skaņa. “Air France” palūdzu atļauju lidmašīnā ielikt kasešu magnetofonu, lai ierakstītu visu lidojumu no Parīzes uz Ņujorku, taču drošības apsvērumu dēļ man atteica. Tā vietā aizgājām uz lidlauku, un, kad lidmašīna ieslēdza dzinēju un skaņa pieņēmās spēkā, ierakstījām tik, cik varējām.

Šī darba rezultāts ir divas stundas garš kompaktdisks. Interesanti, ka darbs sanāca kā tāds pretstats Džona Keidža "4’33", jo ierakstītais bija visskaļākā skaņa, kādu cilvēks var paciest.

Vai gluži pretēji – nevar paciest, jo pienācīgi noklausīties mūsu darbu, manuprāt, nevienam nav pa spēkam. Ja kāds to mēģinātu, viņš zaudētu dzirdi... Man šķita interesanti izveidot skaņu mākslas darbu, kuru noklausīties līdz galam nav iespējams. Tas ilgst aptuveni divas stundas. Esmu radījis arī citus darbus. Viens no tiem bija cieņpilns žests Pīta Mondriāna darbam "Pluss un Mīnuss".

Pateicoties Francijas aizsardzības ministram, kuru tolaik personīgi pazinu, uzrunāju Francijas Bruņotos spēkus un palūdzu viņiem šī darba ietvaros apgulties uz zemes ar ieročiem, bet es biju diriģents…

Lūdzu karavīriem sekot maniem žestiem – ja pacēlu rokas, viņi sāka šaut gaisā, kad nolaidu, viņi apturēja šaušanu, un tā mēs pamīšus radījām skaņu un klusumu.

Balets uz metāla

1966. gadā man radās ideja baleta uzvedumam. Protams, iecerētais bija kaut kas savdabīgs – cilvēki dejotu nevis uz horizontālas, bet vertikālas plaknes, virzoties augšup un lejup pa metāla režģi, tādējādi izveidojot diagrammas. Kustību nodrošināja viņiem ap vidukli piestiprinātas virves, kuras bija iespējams noteiktās pozīcijās fiksēt. Uzvedums notika operā Parīzē un ilga vienu nedēļu.

Pats, protams, biju skatuves izkārtojuma un tērpu autors, un uzrakstīju arī horeogrāfiju, turklāt bez jebkādas iepriekšējas pieredzes. Līdz tam nevienu horeogrāfu pat saticis nebiju... Tomēr rezultāts sanāca visai labs!

Biju arī mūzikas autors – to izpildīja Nacionālais orķestris, kas sekoja dejotāju kustībām uz metāla režģa, un, atkarībā no tā, kur dejotāji atradās, orķestris spēlēja skaņas "do", "re", "mi", "fa" vai "sol" zemajā vai augstajā reģistrā.

Mūziku neklausās, bet raksta

Es zināju visus atzītos Ņujorkas komponistus – Filipu Glāsu, Stīvu Reihu un visus pārējos. Mēs gājām uz tām pašām izstādēm, tikāmies minimālisma mākslinieku darbu skatēs, taču viņi uz mani neatstāja nekādu ietekmi. Es zināju, ar ko viņi nodarbojas, bet es nekad neklausos mūziku, jo tā man traucē. Es vienmēr domāju par saviem darbiem. Ja klausos mūziku, kamēr strādāju, tas man nojauc domas.

Reizi gadā vai trijos aizeju uz kādu operu vai koncertu ar domu, ka šī būs tēma, kurai tagad veltīšu uzmanību, bet visādi citādi mūziku nekad neklausos.

Protams, ja mūzika nebūtu attīstījusies tā, kā tā attīstījās divdesmitajā gadsimtā, es nekad nebūtu izdarījis to, ko izdarīju, bet, radot savus darbus, es nedomāju muzikālās kategorijās. Operā – jā, bet es pārsvarā gribēju radīt skaņas mākslas darbus, kuri būtu ekvivalenti maniem darbiem glezniecībā, tēlniecībā, manai melnajai grāmatai, literatūrai. Vēlējos izpētīt robežas tam, ko varu izdarīt. Varbūt savā attieksmē, savukārt domāšanā - ne, mani ietekmēja Īvs Kleins, kurš arī bija starpdisciplinārs mākslinieks. Viņš gleznoja, nodarbojās ar tēlniecību, lasīja lekcijas, uzstājās, kā arī rakstīja mūziku. Viņam ir darbs, kurā četrdesmit minūtes skan viena nots. Man grūti nosaukt vienu konkrētu ietekmi.

Viss ir saistīts 

Man grūti nosaukt konkrētas ietekmes.

Neuzskatu sevi par tēlnieku. Bet mākslinieks esmu – šo titulu, manuprāt, esmu nopelnījis, jo uzskatu, ka būt māksliniekam nozīmē izzināt mākslas būtību.

Daudzi nodarbojas ar glezniecību vai tēlniecību, bet ar saviem darbiem nepēta šo virzienu būtību, kas būtu – krāsas. Uz faktu, ka viņi glezno, es raugos tāpat kā uz lietu aiz loga. Tas tur ir, un viss. Šī nodarbošanās viņiem sagādā prieku, es par to priecājos, bet tas neliek mums aizdomāties par to, ko un kā mēs darām, kā paplašināt mākslas robežas. Neuzskatu sevi par tēlnieku, uzskatu sevi par mākslinieku, kam patīk darboties jebkurā disciplīnā tiktāl, ka tas man atļauj realizēt savu vispārējo ideju, kuru saucu par savu domāšanas veidu.

Esmu pievērsies arī dzejai, kurai ir liels sakars ar manām gleznām, paturot prātā, ka veidam, kādā dzejā izmantoju tekstu, ir matemātisks raksturs.

Visa mana profesionālā darbība ir savstarpēji saistīta.

 

Labs mākslinieks? Tāds, kurš prot pārsteigt!

Labs mākslinieks ir tāds, kurš mani pārsteidz. Manuprāt, man ir pietiekamas zināšanas par visu līdz šim izdarīto, tādēļ, ja kāds, izliekoties par mākslinieku, gleznotāju vai tēlnieku, prezentē man savus darbus, bet redzu, ka viņa darbi ir daļa no manis pieredzētās kultūras, es šo indivīdu neuzskatu par labu mākslinieku.

Ja lūkojos uz ko tādu, ko nesaprotu, tad man šķiet, ka manā priekšā stāv darbs, kura autors ir izcils mākslinieks.

Kā šim autoram izdevās radīt ko tādu, kas man nevēstī nekādu jēgu? Ja es nespēju uztvert darba jēgu, tas nozīmē, ka man šī jēga ir jāiemācās. Tas man ir interesanti.

Kad biju ļoti jauns, sapratu, ka vienīgie mākslinieki, par kuriem runā vai par kuriem raksta grāmatās, ir tie, kuri izdarījuši kaut ko citādāk. Ar labām glezniecības un tēlniecības iemaņām nepietiek – tev jāizdomā kaut kas oriģināls, un tas vai nu ir, vai nav tavā dabā.

Tas, kas mani dzina uz priekšu, bija mana daba – mana vēlme kādu dienu izdarīt kaut ko interesantu.

Bieži redzu, ka mākslinieki atklāj, ka prot gleznot, piemēram, Seržs Poļakovs, un tad sāk pelnīt, radot 1, 5, 10, 100, 500 gleznas. Esmu kategoriski pret šādu pieeju. Manuprāt, vienīgais mērķis var būt radīt labu mākslu.

Klusais periods

Jaunībā biju diezgan radikāls, man nebija, ko zaudēt, gribēju izdarīt ko interesantu. Devos, manuprāt, pavisam oriģinālā virzienā, kuram bija sakars ar matemātiku. Veids, kā man izdevās visus pārsteigt, bija savienojot matemātikas lingvistisko pusi ar mākslas nozari, piedāvājot mākslas darbu – gleznu, kas būtībā bija tīra, matemātiska diagramma.

Centos pārkāpt visas iespējamās robežas, līdz vienā brīdī izlēmu, ka jābeidz nodarboties ar mākslu. Turklāt nozvērējos, ka tas būs uz mūžu. Man bija ap trīsdesmit. Domāju – ja atsākšu, tas nebūs interesanti.

Draugiem teicu tā: ja atsākšu nodarboties ar mākslu, neuztveriet mani nopietni – tas nebūs nekas labs. Nodevos filozofijas studijām – mani interesēja semiotika. Mans mērķis tolaik bija atrast ļoti oriģinālu veidu, kā izskaidrot visu to, ko līdz šim biju paveicis. Atklāju semiotiķa Žaka Bertāna darbus, kuram pieder ideja par trīs attēlu pamatveidiem. Pirmo – figuratīvo – viņš sauca par polisemisku. "Poli" – vairāki. "Semic" nozīme. Abstraktos attēlus viņš sauca par pansemiskiem. "Pan" – viss, visu ietverošs. Tas nozīmē, ka attēli ir atvērti jebkādai interpretācijai. Diagrammas, kartes viņš sauca par monosemiskām, kas nozīmē, ka šādi attēli ir atvērti tikai vienam nozīmes piešķiršanas veidam. Lasot viņa darbus, piepeši sapratu, ka piederēju pie kādas virskategorijas. Rezultātā man šķita, ka, runājot par mākslas saturu, biju spēris lielu soli. Sāku strādāt pie šīs idejas, izstrādāju teoriju, sāku par to rakstīt un lasīt lekcijas Sorbonas universitātē. Pēc sešiem gadiem atkal jutu vēlmi strādāt. Uzgleznoju savu pirmo glezno ar konkrētu grādu leņķi.

Ar laiku atsāku strādāt ar domu, ka tas, ko esmu paveicis līdz šim, nav gana.

Ir jāattīsta savas iemaņas. Tāpēc mani darbi atrodas nemitīgā evolūcijā. Katru dienu es domāju – kad beidzot paveikšu ko labu?!

 

Māksla un skaistums

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados man bija nojausma par to, kas ir laba māksla vai kurš mākslinieks ir labs. Mēs visi draudzējāmies, viens pie otra vakariņojām, runājām, mainījāmies idejām, un es uzreiz varēju pateikt, vai runāju ar labu mākslinieku. Daudzi no viņiem bija cilvēki, kuri tagad kļuvuši par lielām zvaigznēm. Man grūti spriest par mūsdienām, jo man nav saiknes ar jauno paaudzi. Viņiem ir jauns domāšanas veids, un viņi man ir nedaudz sveši. Nav neviena iemesla, kādēļ jaunā paaudze nevarētu radīt ārkārtīgi interesantus darbus.

Vienmēr saku, ka māksla nav domāta baudai, bet zināšanām. Neesmu drošs, vai māksla vienmēr palīdz cilvēkam, taču tā ir laba tiem, kuri to novērtē.

Skaistas ir sievietes. Vai daba – šos skaistumus novērtēt ir daudz vieglāk. Mākslas darbi ir interesanti. Ja tu saki, ka mākslas darbs ir skaists, tas nozīmē, ka tas ir interesants – tas ir kaut kas, no kā tu kaut ko mācies.

Ar dzeju ieies mākslas vēsturē

1967. gadā, lasot brāļa ķīmijas grāmatu, uzrakstīju divus dzejoļus. Es tos redzēju kā ekvivalentus savām gleznām. Domāju, ka būtu interesanti atlasīt tos vārdus, kas sākās ar “poli”, piemēram, poliamīds vai poliesters. Vēlāk izveidoju vēl radikālāku veidu, izmantojot matemātiskus simbolus. Pārsvarā mana teorija sekoja vienkāršam principam – cilvēki visu vēsturi ir nodarbojušies ar dzeju, izmantojot parasto valodu, piemēram, “mana sirds šodien ir tik pelēka kā apmākušās debesis”, kas atbilst vizuālajai mākslai – gleznām, attēliem. Vienlaicīgi bija arī dzejnieki, kuri nelietoja šo valodu, tā vietā lietojot neartikulētas skaņas. Man vienmēr šķitis, ka, iespējams, pastāv vēl viens risinājums, kas paredz matemātiskus simbolus, kur mēs piepeši neesam figuratīvā vai abstraktā teritorijā, bet citā nozarē, kuru slavenais semiotiķis Žaks Bertēns sauca par monosemisko sfēru, kur lietas tiek raksturotas ar milzīgu precizitāti. Tas, kas tiek pateikts, tiek artikulēts ar vislielāko precizitāti, bez jebkādām iespējamām interpretācijām. Vairums manu darbu radīti pēc šī principa.

Nupat iznāca manas dzejas piecdesmit gadu antoloģija. Esmu piedalījies lasījumos Francijā un Ņujorkā. Jokoju, ka ar tēlniecību pelnu naudu, bet ar dzeju – cenšos iekļūt mākslas vēsturē.

***

/Bernāru Venē izvaicājis Rolands Pēterkops, sarunu tulkojis Oskars Jansons/

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti