Māksliniece Sandra Krastiņa uz AB dambja peldošajā mākslas centrā “Noass” radījusi “Mirāžu” par vēsturiskās atmiņas iluzoro dabu, vienlaikus eksperimentējot ne tikai ar jauniem gleznieciskiem paņēmieniem, bet arī ar sajūtām un telpu.
Zemūdens līmeņa tumšajās telpās, radot kontrastu no aizmirstības tumsas uz gaismu, izstāde apliecina, ka māksliniecei patīk eksperimentēt ar glezniecības tehnikām. Šoreiz Sandru Krastiņu iedvesmojusi filma par strēlniekiem un senie fotoattēli, kuros jauniesauktie un brīvprātīgie tiek apbērti ar ziediem, un viņa izvēlējusies apgleznot flīzes.
Māksliniece atklāja, ka ideja atnāca pati – skatoties dokumentālo filmu “8 zvaigznes”, viņa ieraudzījusi dokumentālās fotogrāfijas, strēlniekus, brīvprātīgos, kas ir apspraudušies ar ziediem.
“Ziedi bija rozes, asteres, augusts, un tad, kad es domāju, kā gleznošu ziedus – faktiski es ņēmu to būtību, struktūru,” skaidroja Krastiņa. “Un zieds ir, tā astere, izpluinī viņu, un viņa izskatās kā salūts, kā sprādziens, kā mirklīgs kaut kas.”
Ierosme gūta no dokumentālajiem attēliem par latviešu strēlnieku pirmo bataljonu veidošanu 1915. gadā. Vīrs civilā uzvalkā ar cepuri rokā vai padsmitnieks aizlienētos zābakos pozē fotogrāfam.
“Tā divdabīgā daba, sveiciens un jau kapu vainags,” stāstīja māksliniece. “Un tad es domāju, ko mēs zinām savā šodienā par sevi, par savu pagātni savās flīzētajās telpās, savās sterilajās, tīrajās, ko mēs beržam? Un tad uzreiz ideja bija gatava – tā ir tā kā kvēpu kārta, ko tīrot nost, mums kaut kas iznirst, iznirst kādas zināšanas, bet tā ir šodiena, tie esam mēs, un
tas ir arī mūsu laiks, kad no viena maza zieda, sveicienam vai svētkiem veidojas kas destruktīvs, kas bīstams vai skaists.”
Vēsturiskā “Mirāža” veikta kā klasisks virsglazūras gleznojums uz porcelāna flīzēm, kas apdedzinātas Rīgas Dizaina un lietišķās mākslas vidusskolā un pašrocīgi flīzētas “Noasa” izstāžu zālē.