Bet turpat blakus zālē uz īstu krāsu trakulību un jaunu tehniku meklējumiem ielūdz savā mākslā nevaldāmais Pēteris Sidars - kopā ar dzejnieku Pāvilu Raudoni izstādē “Starp redzamajām robežām”.
“Šeit mēs gribam parādīt, ka tur, kur beidzas māksla, sākas dzeja, un tur kur beidzas dzeja, tur sākas māksla!” uzsver Raudonis.
Neparastajos stājdarbos un gleznās Sidars izmantojis nu jau par mūžīgo materiālu pasludināto plastmasu, izmantojot gan izlietotus traukus no restorāniem, gan zaļo sētnieces slotu – to visu sakausējot ar tehnisko fēnu.
“Tie labi kūst un nav kaitīgi, ekoloģiski var teikt, tiešām ar tiem var spēlēties. Es esmu laimīgs, ka esmu piedzimis ar savu iekšējo kustību, psihoautomātismu, ka tu bez prāta robežām ņem un strādā, un tad, kad esi uztaisījis, tad tu pēkšņi sāc saprast, ko esi izdarījis!” komentē Sidars.
Savukārt Rīgas Latviešu biedrība sarūpējusi divu igauņu tekstilmākslinieču - Elnas Kāsikas un Kaires Tali - darbu izstādi “Dialogs. Četrdesmit gadus vēlāk”.
Tiem, kuri ciena fotomākslu, jādodas uz Pēterbaznīcu, jo tur jau rīt būs aplūkojami klasiķa Gunāra Bindes darbi – izstādē “Noveles” apkopoti gan tie, kas tapuši, kā viņš pats teic, “maizes darbā”, gan autora mākslas darbi.
Bet tie, kuri Nacionālajā mākslas muzejā vēl grib pagūt aplūkot izstādi “Portrets Latvijā”, līdz 24. februārim varēs 1. stāva vestibilā aplūkot programmas “Es un māksla” dažāda vecuma dalībnieku oriģinālās versijas par izstādes tēliem.
