Izstādes nosaukumu var interpretēt daudznozīmīgi, bet viens redzējums atklāj būtisko par pašu mākslinieku, norāda Rīgas Sv. Pētera baznīcas pārvaldes projektu vadītāja Laima Šmiukše.
Savas radošās dzīves piesātinātajā ceļā G. Binde turējies pie principa – veidot fotogrāfisku tēlu, kurš paceļas pāri dokumentālai patiesībai, kļūstot par vispārinājumu. Savās “novelēs” fotogrāfs izstāsta stāstus, radot un inscenējot savu notikumu pasauli. Viņš viennozīmīgi neseko ne konceptuālu, ne arī komerciālu tēlu radīšanas motivācijai. G. Bindes fotogrāfiski pierakstītie tēli ir dažādi motivēti un ir arī tikuši īstenoti, lietojot atšķirīgu izteiksmes līdzekļu vai dramaturģijas moduļus. Daži no tiem ir ļoti vienkārši un ar savu realitātes pašvērtību atbruņojoši no vēlmes lietot kādus pieņēmumu lineālus, bet dažu uzmanības piesaisti uztur kāds vien autoram zināms iespaidu un secinājumu kopums.
Gunārs Binde (1933) ir Latvijas fotomākslas klasiķis, vislabāk pazīstams ar melnbaltajiem aktiem un Latvijas inteliģences portretiem – retais nebūs redzējis iespaidīgo Eduarda Smiļģa portretu uz Jaunā Rīgas teātra ēkas sienas. Fotogrāfiju pašmācības ceļā apguvis kopš 1957. gada. Starptautiskus panākumus ieguvis jau 60. gados. Fotogrāfu neinteresē dokumentācija, bet gan attēla inscenēšana un fotogrāfiska tēla veidošana. Viņš ir veidojis fotofilmas, dekorācijas teātra izrādēm, piedalījies dokumentālo filmu veidošanā. 1989. gadā kļuva par Latvijas Fotomākslinieku savienības biedru. 1991. gadā saņēmis M. Buclera prēmiju. 2009. gadā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.
