Vojcehs Veiss (Wojciech Weiss, 1875–1950) no 1891.gada studējis glezniecību Krakovas Mākslas skolā. 1895. gadā skola ieguva akadēmijas statusu un kļuva atvērta modernisma kustības “Jaunā Polija” strāvojumam. Arī Veisa daiļradē, tiecoties atrast 19./20. gadsimta mijas garam atbilstošas mākslas formas, ienāk simbolisma un ekspresionisma tendences. Vēlāk Veiss slīpējis prasmes arī Parīzē, Romā un Florencē.
Starpkaru periodā Vojcehs Veiss ieņēmis dažādus amatus Krakovas Mākslas akadēmijā. 1937.gadā, esot akadēmijas rektora amatā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Veiss ir strādājis glezniecībā un grafikā, daudz atveidojis ainavas, portretus un aktus. Bieži vien Veisa darbos tiek apcerētas tādas simbolisma mākslā plaši sastopamas tēmas kā cilvēka mūža ritējums, dzimšana un nāve, seksualitāte, liktenīgā sieviete kārdinātāja. Veisa gleznas ir radniecīgas norvēģu mākslinieka Edvarda Munka, kā arī viņa pedagogu, poļu simbolistu Jaceka Maļčevska un Leona Vičolkovska darbiem. Līdzīgi kā daudzus citus 19.gs. beigu un 20. gs. sākumā māksliniekus, viņu aizrāva un ietekmēja arī Tālo Austrumu māksla, īpaši japāņu gravīru estētika. Liela nozīme viņa mākslas ideju veidošanā ir arī dekadentiskā rakstnieka Staņislava Pšibiševska personībai un daiļradei, kā arī Frīdriha Nīčes filozofijai.
Iepazīstinot ar poļu mākslas klasiķi Vojcehu Veisu, izstādē “Jaunais Veiss” tiek eksponēti mākslinieka jaunības gadu darbi, kas aptver laikposmu no 1895. līdz 1901. gadam.
