Kopš maija vidus izstādi aplūkojuši gandrīz 8000 apmeklētāju. Vismaz trešā daļa ir ārvalstu viesi no Igaunijas, Lietuvas, ASV, Austrālijas, Ķīnas, Polijas, Krievijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Spānijas, Itālijas, Nīderlandes, Francijas, Lielbritānijas, Īrijas.
"Apmeklētāju pieplūdumu sekmējusi gan izstādes saturiskā un vizuālā pievilcība, ko, pateicoties „Rīga-2014” finansējumam, bija iespējams nodrošināt atbilstoši mūsdienu prasībām, gan muzeja pagaidu izstāžu telpu atrašanās kvartālā, kur ir dzīva gājēju un tūristu plūsma," norāda izstādes veidotāji.
Ar muzeja krājumā esošajām arheoloģiskā un etnogrāfiskā dzintara kolekcijām izstādē atainota dzintara izplatība un tā atrašanas vietas Latvijas teritorijā, iezīmētas reģionālās „dzintara krustceles” un lielais Dzintara ceļš, aplūkoti dzintara apstrādes prasmju mantojums un pēctecība, dzintara nozīme latviešu folklorā.
Izstādes noskaņā noteicošā loma ir mākslinieka Ģirta Boronovska veidotajam Baltijas jūras dzīļu atainojumam – videi, kurā veidojas dzintars, un cilvēkiem, kas dzintaru dažādi izmantojuši. Savukārt ar multimediālo paplašinājumu starpniecību, ko izstrādājis interaktīvo tehnoloģiju un audio vizuālās prezentācijas, konferenču sistēmu uzņēmums "REVERIE Trading Group", apmeklētājiem ir iespēja pietuvinājumā izsekot gan Dzintara ceļa kartei, gan iejusties šī ceļa gājēja lomā. Palielinājumā virtuāli skatāmi arī atsevišķi izcilākie dzintara priekšmeti, lai interesentiem ļautu izbaudīt to estētisko skaistumu un faktūru. Virtuāli var detalizēti izsekot dzintara atradumu vietām Latvijas teritorijā.
Arheoloģiskais dzintars aplūkojams ne vien modernās izgaismotās vitrīnās, bet arī uz sievietes manekena, kurš ietērpts tikko izgatavotā akmens laikmeta tērpa rekonstrukcijā. Nozīmīgākie atradumi, kas apliecina dzintara pielietojumu apģērba rotāšanā Latvijas teritorijā, iegūti Zvejnieku kapulaukā pie Burtnieku ezera. Tas ir viens no plašāk pētītajiem akmens laikmeta kapulaukiem Eiropā, un kopumā tajā iegūti ap 370 dažādi dzintara priekšmeti no 19 apbedījumiem. Dzintariem bagātākais no tiem ir sievietes un vīrieša dubultapbedījums, kas datējams ar 4256.–3979. g. p. Kr. Atrasto dzintara izstrādājumu dažādības un skaita ziņā tas ir unikāls visas Eiropas mērogā. Minētajā sievietes apbedījumā iegūti vairāk kā 100 dzintara rotājumi. Balstoties uz to izvietojumu, pirmo reizi Latvijā izstrādāta akmens laikmeta sievietes tērpa rekonstrukcija. Pēc LNVM arheoloģes Iritas Žeieres izstrādātās koncepcijas to realizējusi Olita Špora, bet dzintara rotājumu atdarinājumus tērpam veidojusi rotu meistare Solveiga Vārna. Tie kā suvenīri vēl iegādājami LNVM ekspozīciju un izstāžu telpās.
Izstādē eksponēts arī unikālais Kābeļu dzintara depozīts, kura svars ir 25,68 kg. Šo 12.gs. neapstrādāto dzintaru, kas bijis ievietots auduma maisā un noglabāts kādas celtnes pagrabā, atrada 1972. gadā Ikšķiles Kābeļu ciemā arheoloģisko izrakumu laikā. Tas joprojām ir lielākais neapstrādāta dzintara vienkopus atradums arheoloģiskajā piemineklī visā Austrumeiropā.
Etnogrāfiskais dzintars atspoguļots tradicionālajās dzintara rotās – saktās, kniepķenos un krellēs. Pie tērpa tās galvenokārt valkāja Dienvidkurzemē: Rucavā, Nīcā, Bārtā, Dunikā, Medzē, Pērkonē, Ziemupē. Saktas un kniepķeni kalpoja krekla aizdarei, taču vienlaikus bija arī rotas. Izstādē rucavnieces 19. gadsimta goda tērpā redzami visi tradicionālo rotu veidi: kniepķens - divas kustīgi savienotas podziņas ar piekariņu virknēm, kas katra izvērta caur pogcaurumu abos apkakles galos; apaļa riņķa saktiņa un sirdsveida saktiņa. Dzintara krelles nav saglabātas tik bagātā skaitā kā pārējie rotu veidi.
Dzintara rotas gan bija, gan joprojām ir savdabīga liecība par latviešu identitāti un gaumi. 20. gadsimta otrajā pusē dzintara rotas pārsvarā darināja Liepājā, vietā, kur ir gadsimtiem senas dzintara apstrādes tradīcijas. Rotu meistari šo prasmi pilnveidoja Tautas lietišķās mākslas studijās. Izstādē atainoti arī mūsdienu izstrādājumi no dzintara – Asnātes Smelteres „Salonā A” darinātu vakartērpu rotā 20. gs. 70.-80. gados darinātas rotaslietas (kaklarota – Zigrīda Radoviča, 1971., Liepāja; aproce – Iveta Talalasa, 1972., Liepāja; gredzens – Līvija Deģe, 1973., Olaine; krelles – Biruta Jansone, 1983., Liepāja).
